Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Baidās pat ieklepoties Junkeram pretī 16


Sandra Kalniete
Sandra Kalniete
Foto – Dainis Bušmanis

Protams, Latvijas pārstāvji uz Briseli var braukt kā uz Čučumuižu. Novelties kā kartupeļu maisi eirokrātu priekšā, nosēdēt par mēbeli sanāksmēs, izcelties pieņemšanās, mielojoties ar pirkstiņuzkodām, kanapē maizītēm.

Mūsu dominējošā eiroparlamentāre Sandra Kalniete turpretī cīnās par Latviju, kā kādreiz nacionālkomunisti cīnījās. Ik rītu pārlapoju Briseles traumpunktā uzņemto savainoto sarak­stu. Ir cerība – ja uzduršos pazīstamam uzvārdam, tad vismaz uz optimisma nots, ka asiņošanu izdevies apturēt vai augšējie elpošanas ceļi nav iekaisuši.

Raugi, zemnieki ir ārkārtīgi dusmīgi: piensaimnieki par saplakušo piena cenu, cūkkopji par nepietiekamu uzmanību mēra sērgā sabrukušai nozarei, sēņotāji, ka nemaksā kompensācijas sakarā ar sausuma dēļ nenovākto sēņu ražu. Viņi sagraus Berlamonta ēku, noraus čurājošam puisēnam krānu, ja taisnīgās prasības neņems par pilnu.

Sandra, brokastam izcepusi spēcinošas olas ar speķi un uzdzerdama Asiņaino Mēriju, kolīdz izdzird zemnieku ratu klaudzoņu, ir ārā uz ielas, lai sadotos rokās ar protestētājiem, mestu ar akmeņiem pa stikloto namu kompleksu. Bieži vien – atsteigusies vienā halātiņā. Ne Sandrai teflona tērpa, ne aizsargbruņu. Izretis ministrs Dūklavs arī turpat grozās – vairs ne tik sprauns, lai laistu vaļā ļekas, kad dzīvības briesmās zemnieki sauks: Dūcīti, mūc!

Beļģu policija nekārtību cēlājus sagaida ar šādu servējumu – ar asaru gāzes dūmekļiem, izlejamā ūdens augstspiediena hidrantiem, gumijas lodēm un “hande hoh” bļāvieniem.

Latvieši nepadodas, neceļ pekas gaisā, kaut virsū kurtu dzīvu uguni. Lūk, kāpēc tveru vēstis – vai abi mūsu galvenie lauksaimnieki nav nogādāti slimnīcā, cietuši no indīgiem ķīmiskiem ieročiem, notriekti no kātiem ar ūdens strūklu.

Dep. Kalnieti mūszemē pazīst katrā kūtiņā, katrs lauksaimniecībā izmantojamais kustonis no darba bitītes līdz vērsēnam. Kā viņa vilka ar pannu pa pauri tiem, kuri dzīrās aizliegt pēc senču metodēm uz alkšņu malkas kūpināto dūmu desu un žāvējumus, bez kuriem latviešus nomērdētu badā. Cik gudri rīkojās, sadalot gabalos un iesverot tiešmaksājumus par tēvu zemi. Tagad LOSP lēmis – atceļamas cūku Teņa vai piena mātes Māršavas dienas, vietā noliekot vienu svinēšanu 15. septembrī, sv. Sandras dienā, godinot agrorūpniecības kompleksa labdari.

Kalniete ir pirmajās līnijās, “dzīvs” paraugs, kā sievieša cilvēkam sasvīdušam jāraujas nacionālajās interesēs. Kā eksponējas ministri vīrieši? Ārlietnieks ņaud – pajuks labi ieeļļotās attiecības ar Briseli, kad sasitām papēžus kopā un gandrīz jau uzdienējām par virssulaiņiem. Vaimandieniņ, nokļūsim izolācijā! Iekšlietnieks jau “izolējies”, nolīdis pagaldē. Viņam neesot, ko teikt, lai pārstāvētu Latvijas pozīciju Eiropā bēgļu jautājumā. Kam der vājš, nespēcīgs iekšlietu ministrs, kurš bīstas, ka viņu neizsmērē pa sienu, neierīvē degunā ķiplociņu, tāpēc savā vietā aizstāvēties sūta Latvijas blondo vēstnieci ES? Slovāku ministrs gan uzstājas – nē Junkera roku izgriešanas politikai, bet Latvijas kolēģa atbalstu nesajūt. Viņš paslēpies Rīgā. Johaidī, Rīgā arī sviluma smaka! Iestājusies konstitucionālā krīze. Tas ir, kad ministrus žmiedz taisni uz ielas un viņu dzīvība ir lēta manta. Kur nu sprukt!

LA.lv