Barikādes uzcelt ir tehnisks darbs, ja vien ir vadoņi un barikāžu gribētāji 0
Kad šajās dienās Rīgas krievu laikrakstā “Vesti” lasāms, ka ar 18. februāra referenduma izprovocēšanu pazīstamais Aleksandrs Gapoņenko apsolījis radikālos krievus vest uz barikādēm, savulaik par 1905. gada revolūcijas vēsturi mācījušamies cilvēkiem atmiņā nāk kāds līdzīgs vārds, vai ne? Tas saistīts ar lielu asinsizliešanu, kas no pagātnes neizbalē. Kā brīdinājums vismaz.
Gapoņenko k-gs pats stāsta, ka būtu gatavs cīnītājus vest uz šīm barikādēm, tomēr, kā šķiet, ar zināmu nožēlu konstatē, ka tā masu gatavība esot vien vārdos, nevis darbos. Stipri vien pieļauju, ka Gapoņenko un Sļusarevas kopproduktu izlasījuši, “Vestu” saprātīgākie lasītāji ne uz barikādēm, ne uz referendumu parakstu nodošanu nesteigsies. Kopš 18. februāra aizvadītajās dienās bija gana pietiekami laika, lai notikušo apdomātu. Ceru un esmu pārliecināts, ka saprātīgie krievu cilvēki izvērtē notiekošo un dzīves pieredzē pārliecinās, ka trokšņošana un draudi (lai gan uz tiem musina) ne pie kā laba nenoved. Pat ar “demokrātisku” referendumu citai valstij un tautai nevar uztiept savu valodu par valsts valodu. Spriedīsim par lietām, kādas tās ir. Provocējošie politiskie spēki jeb personas pēc 18. februāra referenduma panākuma – un tāds bija lielais krievu valsts valodas piekritēju skaits – domāja mobilizējuši krievvalodīgos nākamajai akcijai, nākamajam referendumam, ar kuru piespiest Latvijas likumīgo varu izdāļāt valsts pilsonību bez noteikumiem un tādējādi piesavināties likumīgo varu Latvijā. Ja vien Saeimā laikus nepaspēs pieņemt regulējošus aizsargpasākumus.
Spriežot pēc tā, kas lasāms un dzirdams informācijas telpā, jauna referenduma organizētājiem cerētie parakstu vākšanas tempi nav sasniegti.
Jādomā, ka pilsoņi kļuvuši apdomīgāki, latviešu valsts valodas enerģisko aizstāvju skaits 18. februārī brīdina, ka Latvijas pārkrieviskošana nenorisināsies bez pretošanās. Tāpēc sākas krievu cilvēku uzkurināšana, saukšana uz barikādēm – gaušanās par krievu nepietiekamu patriotiskumu un centību, dažādu padomu došana par sarežģījumu radīšanu valstī.
Ja “Saskaņas centra” pazīstamie Kabanovs un Pimenovs publiski sauc iet un parakstīties par organizējamo, bet krievu nepietiekami atbalstīto referendumu, tad par profesoru titulētais Gapoņenko izstrādājis ļoti īpatnējas metodes, kā nodarīt postu Latvijas valstij, kaut vai tās budžetam. Kā smejies, Gapoņenko k-gs pamāca, lai apzinīgie krievi nedzerot Latvijā ražoto šņabi un nepīpo šeit ražotās cigaretes: tas novedīšot mūsu valsts budžetu pie bankrota. Gapoņenko k-gs pamāca – ja ne citādi, tad lai nepērk “Lāčos” cepto maizi, kā rīkojas pats A. Gapoņenko. Vajgot boikotēt “nedraudzīgās” firmas, ziņot uz Maskavu, kur pieņems vajadzīgās rezolūcijas. Tāpat jāraksta, jāraksta sūdzības “uz Eiropu” un ANO. Tad no turienes spiedīs un Latvijas valdību salieks, kā vajag. Pats A. Gapoņenko jau vienojies par sarunām ar augsto komisāru K. Vollebeku, kas atbrauks uz Latviju.
Iespējams, ka jūs pasmīnēsit par A. Gapoņenko ieteikumiem. Tomēr par profesoru dēvētais politiskais aktīvists plāno arī nopietnākus pasākumus. Kad “Vestu” pastāvīgā autore E. Sļusarenko jautā, ko darīt, kad “šajā valstī” (domāta Latvija. – V. K.) krievus pamanot tik pēc zobu klabināšanas, A. Gapoņenko paskaidro, ka politikā pārmaiņas iespējams panākt ar spēku vai spēka draudiem, un tāpēc viņš Latvijā plānojot izveidot krievu kopienas paralēlu varu, kas šeit izdošot savus likumus.
Secinu, ka latviešu sabiedrībai nav pietiekamas informācijas par to, kādas noskaņas propagandē krievu iedzīvotājos. Šķiet, ka to noklusē, nokušina. Turklāt Aleksandrs Gapoņenko k-gs jau nav vienīgais krievu vietējās ideoloģijas radītājs. Viņš nav arī nekāds dīvainis.
