Barikāžu hronikas iemūžinātāji 0
Aizvadītās nedēļas beigās Okupācijas muzejs uz atmiņu vakaru bija aicinājis tos kinodokumentālistus, kuru uzņemtie kadri paliks kā vēstures liecība par Latvijai izšķirošajām dienām.
Sarīkojumā “Ar kameru uz barikādēm” piedalījās kinodokumentālisti Zigurds Vidiņš, Raits Valters, Kristaps Liepiņš, Andrejs Edvīns Feldmanis, Aivars Reinholds, Otto Vilnis Pētersons un Andris Silenieks. Visi kopā atcerējās laikus, kad, pēc Kristapa Liepiņa vārdiem, operatori nedomājuši, par kādu naudu savus uzņemtos kadros pārdot, jo svarīgāk šķitis parādīt pasaulei, “kā mēs cīnāmies par savu neatkarību”. Barikāžu dienās ar filmēšanu nodarbojās ne tikai profesionāli kinooperatori, bet arī amatieri, kas, dzelzs priekškaram 80. gadu beigās nedaudz paveroties, ārzemēs bija tikuši pie tolaik Padomju Savienībā retajām videokamerām. Kaut kameras vīrus cienīja, tomēr darbs prasījis arī zināmu izmanību. “Visos mītiņos un barikādēs bija vēlme būt ar kameru abās pusēs, tāpēc vajadzēja visur būt savējam, lai vienkārši nedabūtu pa galvu. Interfrontes mītiņos, ja prasīja, kas esam, teicām “Svoji!” (“Savējie!”). Otrā pusē atkal runājām latviešu valodā,” atminējās Liepiņš. Pēc filmas “Tēva barikādes” autora Zigurda Vidiņa domām, tā sauktais trešais spēks, kas, visdrīzāk, bija PSRS VDK specvienība “Alfa”, operatorus Bastejkalnā 1991. gada 20. janvārī medījis apzināti, jo filmētāju klātbūtne tik tuvu Iekšlietu ministrijai traucēja iecerētajam provokācijas scenārijam. “Lodes Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem nebija nejaušas,” uzsvēra Vidiņš. Raits Valters, kas tolaik pārstāvēja neatkarīgu filmētāju grupu, atceras, ka pēc Slapiņa un Zvaigznes nāves operatori kļuvuši daudz uzmanīgāki. Pēc Jura Podnieka padoma aizlīmēti gaismas indikatori, kas tumsā nodevīgi spīdēja, ziņojot, ka kamera ieslēgta un atklājot filmētāja atrašanās vietu. “Tā mēs darām vēl šodien, lai nenodotu, kad mums kamera ieslēgta, kad izslēgta,” piebilda Valters. 1991. gada februārī vai martā operatoriem parādījušās arī bruņuvestes – tās Podnieks atvedis no Londonas. Klātesošie atzina, ka saistībā ar barikāžu laiku vēl ir daudz jautājumu, kas bija kas un kādēļ daži notikumi ritēja šādā veidā.
Filmētāji, kas darbojās profesionāli, cits citu labi pazina; zināmi tāpat bija operatori, kas strādāja VDK uzdevumā, taču ar kamerām rokās svarīgos atmodas notikumu brīžos manīja filmētāju aprindās neredzētas personas, kas nez vai bija ārzemju korespondenti un kā identitāti un uzdevumus tagad var tikai minēt.
Pasākuma dalībnieki pauda pārliecību, ka par spīti visam latvieši arī tagad ietu uz barikādēm, ja tāda nepieciešamība rastos. “Esmu laimīgs, ka piedzīvoju atmodas laiku un to, ka mums ir neatkarīga valsts. Ar lielu ironiju skatos uz cilvēkiem, kuri saka, ka šī nav “tā” valsts. Es šiem cilvēkiem parasti uzdodu pretjautājumu: ko tu personīgi esi darījis šīs valsts labā? Parasti tad seko pāreja uz citu tematu,” uzsvēra Zigurds Vidiņš.
