Uldis Šmits: Barikāžu noskaņas politikā 9
Šajās dienās daudz tika runāts par 1991. gada barikādēm (13. – 27. janvāris) kā izcilu nevardarbīgās pretošanās piemēru. Barikādes, tāpat kā “Baltijas ceļš”, plašākā nozīmē bija cīņa par vēsturisko patiesību un pret PSRS valstiskā līmenī uzturētajiem meliem, un ir svarīgi, ka abi šie savstarpēji saistītie notikumi tiek pienācīgi atspoguļoti Eiropā izdotajā attiecīgajam laikposmam veltītajā vēstures literatūrā. Franču akadēmijas biedre vēsturniece Elēna Karrēra d’Enkosa pērn publicētajā grāmatā “Seši gadi, kas mainīja pasauli. 1985 – 1991, Padomju impērijas sabrukums” atzīmē – Mihaila Gorbačova iedibinātā t.s. atklātība nesniedzās tiktāl, lai atklātu visu patiesību par Katiņu un Molotova–Ribentropa paktu. Rietumi šajā sakarā izturējās ar izpratni, jo Gorbijs atteicās slīcināt asinīs Austrumeiropu, ļaujot poļiem un pārējiem pamest sociālisma nometni, samierinājās ar Vācijas atkalapvienošanos un galu galā nelika šķēršļus PSRS sairumam, kas kļuva iespējams pēc pārbūves pretinieku 1991. gada augustā sarīkotā puča izgāšanās.
Līdz pat šai dienai Gorbačovs noliedz savu saistību ar Baltijas tautu kustību varmācīgas apspiešanas mēģinājumiem – 1991. gada janvāra slaktiņu Viļņā un apšaudēm Rīgā. Bet plāni nolikt baltiešus pie vietas acīmredzami pastāvēja. Neapmierināti jutās tie, kas bija cerējuši uz PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Baltijā jeb labi zināmās aprindas, kas 19. augustā priecājās par Gorbačova nostumšanu malā un ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, taču prieki izrādījās īsi. Pēc nedēļas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību jau bija atzinušas daudzas valstis. Viens no ievērojamākajiem franču analītiķiem Londonas Starptautisko stratēģisko pētījumu institūta vadītājs Fransuā Eisbūrs pavisam nesen izdotajā eseju krājumā atgādina, ka Baltijas valstis nevis ieguva, bet atguva neatkarību, ko bija zaudējušas Rietumos neatzītās aneksijas rezultātā. Viņš arī raksta, ka PSRS pastāvēja jau pirms Baltijas valstu anektēšanas, tātad būtu varējusi saglabāt savu eksistenci bez Baltijas (kā daži Rietumu politiķi cerēja), tomēr Padomju impērijas dienas bija skaitītas, un to galvenokārt noteica norises Jeļcina Krievijā. Kā arī Ukrainā, kur decembra sākumā sarīkotajā referendumā 90% izteicās par neatkarību (Krimā – 54%).
Tas jāatceras, kad šodien spriežam par Krievijā notikušajām pārmaiņām. Pēc “zaļo cilvēciņu” invāzijas Ukrainā dažādas Krievijas Valsts domes frakcijas pārstāvoši deputāti 2014. gada pavasarī iesniedza Ģenerālprokuratūrā pieprasījumu izvērtēt darbības, kas novedušas pie PSRS sabrukuma. Tautas kalpi piedēvēja Gorbačovam dzimtenes nodevību un vēlējās, lai viņš tiktu tiesāts. Pērn līdzīgs iesniegums, ko sacerēja īpaši aktīvi “Vienotās Krievijas” frakcijas deputāti, apšaubīja bijušās PSRS Valsts padomes lēmumu 1991. gada septembrī atzīt Baltijas valstis. Kremlis gan neesot bijis par deputātu iniciatīvu informēts, un Ģenerālprokuratūra apgalvoja, ka šai rosībai trūkst “juridiskas perspektīvas”, tomēr, kas zina, tāda var parādīties. Kā Putins izmeta garajā intervijā vācu avīzei “Bild”, robežas viņu maz interesē, viņu interesējot cilvēki. Tulkojums: ne jau cilvēki vispār, bet “krievu pasaulei” piederošie, kas cietuši reiz Putina piesauktajā 20. gadsimta lielākajā ģeopolitiskajā katastrofā… Daudzi viņa izteikumos saklausa vēlmi atgriezties pie vecās labās ietekmes sfēru dalīšanas prakses. Jaltas–Potsdamas sistēmas mūsdienu variantā. Tāpēc barikāžu noskaņas necik tālu pagātnē nav atkāpušās. Laiki ir citi, bet aizstāvamās idejas – tās pašas.
