Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
2. jūlijs, 2013
Drukāt

Baroka mūzikas karaļa savaldzinātā Ieva Saliete

Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Latvijas koncertu” rīkotajā Senās mūzikas festivālā jaunnedēļ mākslinieciski spožš notikums solās būt koncerts “Bahs, Hendelis un Korelli” ceturtdien, 12. jūlijā, Mazajā ģildē, kurā spēlēs viena no mūsdienu izcilākajām blokflautistēm Doroteja Oberlingere kopā ar mūsu aizrautīgo klavesīnisti Ievu Salieti un teicamo baroka čellisti Ilzi Gruduli. 


Mūsu saruna ar Ievu Salieti – par klavesīnu, mūziku un izpildītājmākslinieka situāciju mūsdienu pasaulē.

Ievai Salietei interese par klavesīna spēli radusies Latvijas Mūzikas akadēmijā Ainas Kalnciemas klavesīna klasē. Sekoja vēsturisko taustiņinstrumentu studijas Freiburgas Mūzikas augstskolā pie Roberta Hilla, kā arī papildināšanās kamermūzikas un basso continuo jomā Bāzeles “Schola Cantorum”. No 1996. līdz 2010. gadam Ieva dzīvoja Freiburgā kā brīvmāksliniece, muzicējot Eiropas vadošajos senās mūzikas orķestros – arī Freiburgas baroka orķestrī, “Ensemble 415”, Bāzeles kamerorķestrī un citos. Īpaši tuva Ievai ir savulaik Rīgā dzīvojušā vācu komponista Johana Gotfrīda Mītela daiļrade, ko mūziķe Latvijā, Vācijā un Šveicē atskaņo kopā ar “Kesselberg Ensemble”.

Tikpat negaidīti kā aizbraukusi uz Eiropu, Ieva Saliete atgriezās Latvijā. Kāpēc? Vācijā sarūgtinājuši Ziemassvētki. Nē, ne jau paši svētki, bet… Visi cilvēki ziemas saulgriežus pavada ģimenēs, tāpēc vientulības sajūta svešā zemē vēl izteiktāka. Bet puisis, kam bija pa spēkam gluži vai upi pagriezt atpakaļ, ir Andris Ušpelis, slavenās Latgales keramiķu Ušpeļu dzimtas podnieks. Atveda Ievu ar visu klavesīnu no civilizētās Bāzeles un Freiburgas uz pašu Pocelujevku – vietu netālu no Rēzeknes. Patlaban Ieva Saliete dzīvo Latvijā, sadarbojas ar orķestri “Sinfonietta Rīga” baroka projektos, turpina solo un kamermūzikas projektus Vācijā un Šveicē, ir Bernes senās mūzikas orķestra “Les Passions de l’Ame” klavesīniste.

– 12. jūlija koncerts Mazajā ģildē nebūs jūsu pirmā uzstāšanās Senās mūzikas festivālā Latvijā. Bet vai esat kādreiz bijusi šā festivāla klausītāju rindās, un kāds radies iespaids par festivālu un tā vietu Latvijas mūzikas dzīvē?

I. Saliete: – Pirmoreiz Senās mūzikas festivālā uzstājos 1999. gada vasarā, spēlējot Mitela koncertu klavesīnam. Toreiz pie diriģenta pults bija Andris Veismanis. Koncerts palicis ļoti spilgtā atmiņā, jo biju satraukusies ne pa jokam. Tā taču bija mana debija Latvijā kā klavesīnistei! Kopš tā laika Senās mūzikas festivālos piedalos regulāri un iespaids par to man ir vairāk no skatuves puses nekā no klausītāju zāles, bet kopumā tas ir ļoti pozitīvs.

Šim festivālam piemīt vieglums un nepretenciozitāte, programmas veidotas tā, lai kaut ko sev tuvu atrastu gan mūzikas gardēdis, gan pilnīgs iesācējs klasiskajā mūzikā. Protams, īpašu gaisotni festivālam piešķir brīnišķīgā Rundāles pils un dārzs!

– Muzicējat Eiropas vadošajos senās mūzikas orķestros. Vai arī citās valstīs ir šādi senās mūzikas festivāli? Kā Vācijā, Šveicē un citur pasaulē uztver seno mūziku?

– Eiropā un pasaulē ir ļoti daudz senās mūzikas festivālu. Daudzi no tiem notiek vasarā ļoti skaistā vidē – senās pilīs, baznīcās, senatnīgās pilsētās. Ļoti reti modernās koncertzālēs, kas pati par sevi varbūt arī ir skaista vide, bet akustiski ne vienmēr pielāgota senajiem instrumentiem. Protams, repertuārs šādos festivālos ir ļoti daudzveidīgs un senajai mūzikai Eiropā ir milzīgs fanu pulks. Arī tepat Latvijā ir vairāki senajai mūzikai veltīti sarīkojumi – Baha kamermūzikas festivāls, kur varam dzirdēt Eiropas slavenākos mūziķus, tāpat Rēzeknes baroka dienas, klavesīnam veltīts festivāls Cēsīs. Salīdzinot ar ārzemju, Latvijas publika ir senajai mūzikai mazāk sagatavota, jo daudzus skaņdarbus cilvēki dzird pirmo reizi. Bet tajā pašā laikā publika Latvijā ir ļoti atvērta, aizrautīga un mīļa. Koncertu uztver pirmkārt emocionāli. Savukārt ārzemēs jau salīdzina interpretāciju ar mājās dzirdēto CD, cita koncerta iespaidiem.

– Klavesīnu godā kā vienu no baroka laikmeta mūzikas atskaņošanas karaļiem. Vai esat domās iztēlojusies, kas un kā baroka laikā spēlēja šo krāšņo instrumentu?

– Jā, klavesīns ir nesaraujami saistīts ar baroka mūziku!

Pārsvarā klavesīnisti reizē bija arī ērģelnieki un komponisti, turklāt viņi perfekti pārvaldīja improvizāciju. Improvizācijas māksla arī ir būtiskākais, kas baroka laika mūziķi atšķir no mūsdienu mūziķa. Mūsdienās mūziķis ir tendēts uz iespējami lielu perfekciju, bet toreiz visaugstāk novērtēts bija radošums, kas daļēji ir arī pretstats perfektajam, paredzamajam.

Klavesīnisti, kā lasāms rakstos, laikam bijuši tādi mierīgi un pieticīgi raksturā – ne par viņu, ne, piemēram, fagotistu vai obojistu radītiem skandāliem nekas nav dzirdēts. Dēkas un intrigas vairāk vijušās ap dziedātājiem un vijolniekiem.

– Kādreiz teicāt, ka jums īpaši tuva ir kādreiz Rīgā dzīvojušā vācu komponista Johana Gotfrīda Mitela daiļrade. Kādās attiecībās esat ar Bahu, Hendeli un Korelli, ko atskaņosit koncertā?

– Bahu mūzikas vēsturē ir ļoti daudz. Man bijusi darīšana ar vismaz sešiem (!) komponistiem ar šādu uzvārdu. Katrs pilnīgi citāds un visi izcili. Koncertā atskaņosim Karla Filipa Emanuela Baha, kas tiek dēvēts arī par Berlīnes Bahu, skaņdarbu. Protams, mūsdienās visi zina tieši viņa tēvu Johanu Sebastianu, bet savas dzīves laikā populārāks bija dēls – Karls Filips. Viņa mūzikas valodā dzirdam visu – no īsti nepieradināta “Sturm und Drang” (vētras un dziņas – vāc.) stila, līdzīgu mūsu Mitelam, līdz pat galantam un apcerīgam stilam – atkarībā no tā, vai viņš mūziku rakstījis sev vai kādai augstākstāvošai personai, ko nedrīkstēja apgrūtināt ar pārāk sarežģītām un trauksmainām emocijām. Nupat gandrīz visu maiju un jūniju pavadīju Hendeļa “apskāvienos”, iestudējot un spēlējot viņa oratoriju “II Trionfo del tempo”. Brīnišķīga mūzika! Turklāt Hendelis to sarakstījis 22 gadu vecumā. Tā kā šobrīd vēl esmu uz Hendeļa mūzikas viļņa, savam solokoncertam izvēlējos tieši viņa skaņdarbu. Savukārt ar Korelli tuvākas attiecības parasti ir vijolniekiem. 12. jūlija koncertā skanēs viens no viņa hitiem – variācijas par la Folia tēmu.

– Kādreiz jautā, vai, sēžoties pie klavesīna, mūziķim seno laiku gaisotnes radīšanai nav jāvelk mugurā arī baroka laika tērps?

– Jā, jā, baroka tērps un noteikti parūka! Turklāt pāris nedēļas pirms koncerta, kā smejies, nevajadzētu aizrauties ar personisko higiēnu, bet tā vietā pamatīgi pūderēties un pilnīgi aizliegts lietot mobilo telefonu vai internetu…

Bet, ja nopietni, reiz tiešām nācās spēlēt parūkā, un tas bija ļoti smacējoši. Turklāt vēl vīrieša baroka laika tērpā. Jo pārsvarā mūziķi bija vīrieši, bet sievietēm labākajā gadījumā piestāvēja mājas muzicēšana.

Atceros, ka vīriešu svārkiem piedurkņu aploces bija kilogramu smagas un bremzēja kustības, spožās pogas bungoja pa klavesīna apakšējo tastatūru, kamēr es spēlēju augšējo… Ui, nekā patīkama tur nebija! Mūziķim skatuves tērpā jājūtas ērti, lai nekas netraucētu un nenovirzītu domas no galvenā – mūzikas.

– 12. jūlija koncertā muzicēsiet kopā ar vienu no mūsdienu spožākajām blokflautistēm Doroteju Oberlingeri un teicamo baroka čellisti Ilzi Gruduli. Vai kādreiz jau esat spēlējusi kopā ar šīm mūziķēm?

– Ar Dotoreju Oberlingeri pirmo reizi tiksimies 10. jūlija pievakarē. Mēģinājumiem mums ir tikai pusotra diena. Agrāk tikušās neesam. Protams, viņa kā mūziķe ir ļoti pazīstama, sevišķi Vācijā.

Nevienu viņas ierakstu gan neesmu klausījusies – apzināti, lai nerastos kaut kāds viedoklis, bet varētu kopā brīvi muzicēt. Ieraksti ne vienmēr izsaka kaut ko par to, kāds mūziķis ir šobrīd, kā reaģēs koncertā. Sevišķi, ja tie tapuši pirms vairākiem gadiem. Noteikti gaidu pārsteigumu, līdzās radošu un interesantu personību, ar kuru kopā būs prieks muzicēt.

Ar Ilzi Gruduli gan esam pazīstamas ļoti sen un kopā gājušas “caur uguni un ūdeni”, kopā studējušas Bāzelē, kopā aizsākām Rēzeknes baroka dienas, daudz spēlējām Mitelu. Ne vienmēr esam bijušas uz viena viļņa, bet ar gadiem tieši tas kļuvis visinteresantāk. Nu varu teikt, ka Ilze man ir ļoti tuva kā mūziķe, un drošākais partneris koncertā, kādu vien var iedomāties. Diemžēl Ilzi pārāk maz dzirdam Latvijā. Tāpēc man prieks, ka beidzot šāda iespēja būs.

– Kad vienā ansamblī satiekas blokflauta, klavesīns un čells, vai nav strīds, kurš spēlēs pirmo vijoli?

– Daudz produktīvāk taču ir sadarboties. Dorotejai līdzi būs arī mazs zīdainītis. Iespējams, šis būs viņas pirmais koncerts kā jaunajai mammai – ar visām negulētām naktīm un emocionālo spriedzi, tāpēc mēs viņu ļoti atbalstīsim, arī ar mēģinājumiem nemocīsim, lai pēc iespējas vairāk emociju paliktu koncertam.

– Patlaban esat ļoti pieprasīta māksliniece. Kādas ir tālākās radošās ieceres?

– Senās mūzikas festivāls būs skaists noslēguma punkts ļoti darbīgam pavasarim un vasarai. Pēc tam došos atpūtā, lai pienācīgi sagatavotos visradošākajam darbam, kāds vien iespējams, – septembrī mūsu ģimenē sagaidīsim otro bērniņu.

– Kādreiz stāstījāt, ka mūzika cilvēkā visbiežāk ienāk agrā bērnībā un vēl tagad atceraties savas vecmāmiņas plašo repertuāru – no tautasdziesmām līdz Šūbertam, Mocartam un Štrausam un viņas dziedāto “Nāc, paklausies, draudziņ, kā Vīne dzied”… Varbūt arī jūsu repertuārā laiks jaunai šūpuļdziesmai?

– Par šūpuļdziesmu der visas dziesmas. Mūsu pirmdzimtajam dēliņam šobrīd ir vecums, kad pats izvēlas, ko grib dzirdēt un kurā laikā, un šķiet, ka īpaši svarīgi tas viņam no rītiem, kad, ierāpies mūsu gultā, pasūta “Aijā, žūžū lāča bērni” vai “Kur tad tu nu biji?”. Un mamma dzied, pat ja vēl guļ!

– Jūs pasniedzat klavesīna spēli Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Vai jūtaties gandarīta?

– Akadēmijā strādāju pirmo gadu, un arī abas manas studentes šopavasar beidza tikai pirmo kursu. Šis ir darbs, kas man sagādā milzīgu gandarījumu un piepildījumu – redzēt, kā attīstās jaunas mākslinieces, priecāties par viņu panākumiem, atbalstīt. Jau šovasar abas studentes gaida aktīva koncertdzīve: dzirdēsim viņu solospēli gan Rīgā, gan Cēsīs, gan Rēzeknē. Ģertrūdai debijas koncerts būs Senās mūzikas festivālā ar orķestri, Darja Rundāles pilī uzstājās maijā. Viens gan ir skaidrs: ja jauns cilvēks šobrīd izvēlas būt mūziķis, jo sevišķi klavesīnists, jākonkurē būs starptautiskajā arēnā, nevis tikai Latvijā. Šobrīd tā ir arī daudzās citās profesijās. Arī izglītības jomā senajā mūzikā Latvijā vēl visu nevar iedot. Tāpēc man prieks, ka abas manas audzēknes jau šoruden dosies studentu apmaiņas programmā “Erasmus” uz senās mūzikas centriem Bāzelē un Strasbūrā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+