Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. februāris, 2015
Drukāt

Baroka portrets Boloņas gaumē

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Alesandro Tiarīni (Alessandro Tiarini, 1577–1668). "Dāma ar suni" (Orsina Leoni Kastelli). Ap 1618. Audekls, eļļa. Boloņas Nacionālās pinakotēkas kolekcija.

Vai jūs esat sociofobs? Pozitīvas atbildes gadījumā izstāde “Itāļu portreta glezniecības divi gadsimti. 1580 – 1780″, kas līdz 19. aprīlim apskatāma mākslas muzejā «Rīgas birža”, noteikti nav domāta jums, jo tajā jums būs jāieskatās acīs ne tikai veselai plejādei slavenu mākslinieku un ievērojamu tā laika cilvēku, bet arī uz savas ādas jāiztur šo vairāku desmitu pāru acu vērtējošais skatiens. Nezinu, kas ir grūtāk, bet, mēģinot saprast kādu citu, jūs labāk sapratīsiet sevi.

Jau pierasts, ka šīs izstādes apskatu sāk ar vēsturiska notikuma atgādināšanu, proti, pieminot, ka pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons, viesojoties Boloņā, 1785. gadā vietējā mākslas akadēmijā (toreiz Accademia Clementina) iedibināja ikgadējo balvu par izciliem sasniegumiem glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā un grafikā. Kurzemes balva (Premio Curlandese) nemainīgi pastāvēja gandrīz līdz 20. gs. otrajai pusei par spīti Napoleona laika reformām u. tml., kā pateicības žests hercogam Pēterim tika izveidots piemineklis, bet mūsdienās, atceroties šo faktu post factum, tas ļauj runāt par īpašu likteņu saikni starp Boloņu un Latviju. Šī epizode šķiet būtiska ne tikai tāpēc, lai vēlreiz pievērstu uzmanību Pēterim Bīronam, kuram kā izcili izglītotam apgaismības laikmeta cilvēkam diemžēl nolemts mūžīgi palikt sava tēva Ernsta Johana Bīrona pretrunīgas slavas paēnā, bet galvenokārt tāpēc, lai uzsvērtu, ka tieši Boloņas mākslinieku darbi veido izstādes kodolu.

Itāliešu baroka māksla vistiešākā veidā saistīta ar Romu, kas kontrreformācijas situācijā kļuva par galveno mākslas tendenču noteicēju, skaidri apzinoties reliģiskās mākslas spējas iedvest ticību vai vismaz izraisīt skatītājā godbijīgu cieņu pret katoļu baznīcu. Tomēr, neraugoties uz to, daudzās mazākās Itālijas pilsētās gandrīz katrā sociāli kaut cik attīstītā vietā veidojās sava glezniecības skola ar saviem lokālajiem ģēnijiem, savu pasūtījumu tirgu, sev raksturīgu stilu un saviem noteikumiem. Boloņai šajā kontekstā ir sava īpaša vieta. Vispirms tāpēc, ka tieši tur slavenie mākslinieki no Karači dzimtas dibināja pirmo mākslas akadēmiju, kas līdz pat mūsdienām noteica aktuālos akadēmiskās mākslas izglītības pamatprincipus. Bet izcelt starp citiem Boloņas mākslas skolu var, galvenokārt pateicoties tiem māksliniekiem, kuri, sekojot Karači norādījumiem, meklēja pareizu ceļu, kā pārvarēt manierisma pārintelektuālo vēsumu un ar emocionālu iejūtību un dramatisku tiešumu pietuvināties realitātei. Šīs alkas pēc realitātes arī noveda pie tā, ko redzam izstādē un ko varētu saukt par unikālu Boloņas portretu skolu. Par spīti individuālu stilu brīvībai tai divu gadsimtu garumā izdevās saglābāt vienotu, atpazīstamu raksturu.

Visticamāk, nav nekas banālāks par portretu izstādi, kas pastāvīgi tiek rīkotas dažādos muzejos, variējot šā žanra tematiskās interpretācijas vai sacenšoties izstādīto šedevru kvantitātē. Bet nav arī nekas aizraujošāks par portretu izstādi. Vismaz tāpēc, ka šis klasiskais glezniecības žanrs pavisam nav tas, par ko izliekas. It kā viss ir skaidrs: portrets parādījies viduslaiku nogalē, kad bagātu un ietekmīgu cilvēku attēlojumu pamazām sāka nodalīt un iznest aiz lielu, reliģisku kompozīciju kopējiem rāmjiem. Portrets pietiekami ātri ne tikai ieņēma savu stabilo, tiesa gan – ne pārāk augsto vietu glezniecības hierarhijā, bet arī sāka pieņemt neskaitāmas formas – individuālie, dubultportreti un grupu, profilā un ceturtdaļpagriezienā, pilnā augumā vai bistes, intīmie un parādes, idealizētie un nežēlīgi reālistiskie utt. Neraugoties uz to, ka līdz 20. gs. portrets mainījās relatīvi maz, tomēr esam pazaudējuši prasmi “lasīt” klasiskus portretus. Tagad mums, pārvarot stereotipus, jāattīsta šīs iemaņas no jauna.

Mēs visi gribētu ticēt, ka portrets – tas vienmēr ir konkrēta cilvēka attēlojums – un ka visi šie ļaudis – skaisti un neglīti, biedējoši vai sajūsminoši, maigi vai vājprātīgi un dažādi citi – tā arī izskatījās dzīvē. Nekā tamlīdzīga. Pat ja viņi izskatījās pietiekami līdzīgi, tomēr portreta jēga ar to nav izsmelta. Portrets vispirms ir atspoguļojums tam, kā sevi gribēja redzēt pasūtītājs (vai pats mākslinieks pašportreta gadījumā). Tāpēc nebūs pārspīlējums teikt, ka galvenā portreta funkcija ir sociāla. Tie ir nevis cilvēku, bet jaunības un bagātības portreti, skaistuma ideāla un seksualitātes vizuāla īstenošana, krāšņu tērpu, dārglietu, rotājumu un kara mundieru portreti. Tie var būt arī nelaimes portreti, bet tik un tā – tie būs attēloti, norādot sēru sociālo statusu un precīzi ievērojot emocionālās izteiksmes modi. Tāpēc, ja neesat sociofobs, droši varat gatavoties neparasti emocionālam ceļojumam uz baroka laika Boloņu, kas, ieejot Rīgas biržas izstāžu zālē, vairs neliksies tik tāla.

Vārds apmeklētājiem

Janīna Apmane, uzskaitvede: “Tā kā aktīvi interesējos par itāliešu kultūru mākslā un teātrī, mani izstāde aizkustina. Darbi ir gan poētiski vienkārši, gan savā bagātībā sarežģīti. Tā ir augstas raudzes māksla.”

Aleksandrs Pozuraks, mākslas entuziasts: “Aplūkojot itāliešu glezniecības portretus, rodas sajūta, it kā būtu nokļuvis greznā Francijas izstāžu namā. Aplūkojamie mākslas šedevri katrs par sevi ir vērtība. Tie liek aizmirsties, ļaujot uz brīdi nokļūt 16./17. gadsimtā.”

Inga Kulmane, studente: “Man mākslas izstāžu apmeklēšana nekad nav bijis tīkams process, taču šī izstāde uzrunā un ieinteresē dziļāk papētīt tā laika sabiedrību un tendences kultūrā un mākslā.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (1)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+