Bastarda āboliņš un vanagnadziņi 0
Ir radusies nepieciešamība mazauglīgā, nedaudz skābā augsnē iesēt jaunu zālāju, ko varētu izmatot lopbarībai. Apsējamā platība pārsniedz desmit hektāru. Uzmanību piesaistīja tādas kultūras kā bastardāboliņš un vanagnadziņi. Kad un cik daudz sēt? Pats galvenais: kur tirgo bastardāboliņa un vanagnadziņu sēklas un kādas šķirnes Latvijā ir pieejamas?
Vai ar šīm kultūrām var papildināt aitu ganību zelmeni? Cik esmu lasījis, pamatā visur rakstīts par rindsēju. Kam jāpievērš uzmanība, sējot zālāju izkliedsējā? Kā piesēt zālāju ganībās, to nepārarot? Vai vākšanai labāk izmantot siena presi, vai var lietot savācējpiekabi? Aldis S. Krāslavas novadā
Nevis tīrsējā, bet maisījumos
Gan bastarda āboliņš, gan ragainais vanagnadziņš der audzēšanai mazauglīgās, neiekoptās, paskābās augsnēs (galējā robeža – pH 4,5). Ja augsne ir vēl skābāka, tā jākaļķo. Par kaļķa trūkumu augsnē liecina dažādi savvaļas augi, piemēram, zirgskābenes, ciņu zāles, mazās skābenītes. Ja zeme ir trūcīga kā kapu smiltiņa (bez trūdvielām), tā noteikti jāielabo, iestrādājot kūtsmēslus, salmus vai notekūdeņu dūņas, citādi nevarēs iegūt augstvērtīgu lopbarību.
Abas šīs kultūras ir ļoti vērtīgas lopbarībai – tām, kā jau tauriņziežiem, ir augstāka barotājvērtība nekā stiebrzālēm, jo satur vairāk proteīna. Raksturīgākā un vērtīgākā tauriņziežu pazīme ir slāpekļa saistīšana ar gumiņbaktēriju palīdzību.
Tomēr nevajag ierīkot tīrsējas zelmeni, jo tad būs grūtības gan ar zāles žāvēšanu, gan ieskābšanu, gatavojot skābbarību. Lietderīgāk izveidot daudzkomponentu zāļu sēklu maisījumu, kur būtu pēc iespējas vairāk stiebrzāļu. Jo plašāks izmantoto zālaugu spektrs, jo mājlopi to labāk ēdīs.
– Sena tautas gudrība māca, ka bastarda āboliņš svaigā veidā nav vēlams mājdzīvniekiem ar baltu purnu vai baltu spalvu, piemēram, baltiem zirgiem. Aitām gan var dot, taču sprogaines to daudz neēd, jo zaļš augs nelielā daudzumā satur rūgtvielu – kumarīnu. Tāpēc bastardāboliņa vietā ganībās labāk izmantot balto āboliņu – arī tas ir pieticīgs augs, pacieš neiekoptas augsnes, turklāt veģetatīvi vairojas labāk nekā bastarda āboliņš, – norāda Zemkopības Zinātniskā institūta vadošā pētniece Biruta Jansone.
Katru savā kompānijā
Audzējot jauktos pļaušanai paredzētos zelmeņos kopā ar stiebrzālēm, zāļu maisījumam pievieno pavisam nedaudz bastarda āboliņa – ne vairāk par 1 – 2 kg uz hektāru. Savukārt vanagnadziņus pie pārējā zelmeņa var likt vairāk: 3 – 5 kg uz hektāru.
Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta Zālāju sēklaudzēšanas grupas vadītāja Silvija Rozenberga uzsver, ka vienā zālaugu sēklu maisījumā noteikti nevajag iekļaut abus šos tauriņziežus – vanagnadziņš ir zemāka auguma un necieš, ka bastarda āboliņš to pāraug un noēno. Daudzgadīga zālāja ierīkošanai ieteicams izvēlēties pieticīgās apakšzāles – sarkano auzeni, pļavas skareni, ganību aireni, no virszālēm – timotiņu un pļavas auzeni. Ganoties aitas parasti dod priekšroku ganību airenei, bet tā nav tik ziemcietīga, augi cieš no izmīdīšanas un apgraušanas.
Sēj agri pavasarī, kamēr augsne ir pietiekami mitra. Augsnei jābūt labi sastrādātai, tīrai no nezālēm, jāsēj sekli – ne dziļāk par 1 – 2 cm, pēc tam sējums noteikti jāpieveļ. Ja zālājs paredzēts siena ieguvei, vēlamā izsējas norma ir 25 kg, ja ganīšanai – tad 30 kg uz hektāru. Parasti sēj rindsējā, jo rindās sēklas izvietojas tuvāk cita citai un jauno augu saknes saauž velēniņu. Izkliedsējā (ar rokām, minerālmēslu sējmašīnu vai citiem agregātiem) sēklas neizsējas tik vienmērīgi.
Labāk vietējās šķirnes
Latvijā nopērkamas gan mūsu valstī, gan ārzemēs selekcionētas bastarda āboliņa šķirnes. Labāk dot priekšroku vietējās izcelsmes šķirnēm, kas pārbaudītas ilgstošos izmēģinājumos. Biškopji biežāk izvēlas diploīdo bastarda āboliņu, jo tam ir īsāki stobrziedi, savukārt lopkopji, īpaši gaļas dzīvnieku audzētāji, – tetraploīdo, kas veido lielāku masu. Zemkopības zinātniskā institūta speciālisti izveidojuši diploīdā bastarda āboliņa šķirni ‘Menta’ un tetraploīdo ‘Fricis’ (šķirnei ir dubultots hromosomu skaits, augi ir ilggadīgāki, ziemcietīgāki, ar rupjākiem stiebriem, lielākām lapām), bet Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā radīts tetraploīdais bastarda āboliņš ‘Namejs’ un baltais āboliņš ‘Daile’.
Kvalitatīvas zālaugu sēklas ir dārgas. Lai apsētu 1 hektāru zālāja, par sēklām jāizdod vismaz 50 latu. Zemkopības zinātniskajā institūtā un Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā tauriņziežu un stiebrzāļu šķirņu sēklas var iegādāties pēc iepriekšēja pasūtījuma (lai saņemtu pavasarī, jāpiesaka februārī).
Ar ragainā vanagnadziņa selekciju zinātnieki pagaidām gan nodarbojas tikai hobija līmenī. Izmēģinājumi apstiprina, ka augs izmantojams gan ganīšanai, gan pļaušanai, tas veido lielu zaļmasu. Pagaidām firmas piedāvā no Rietumeiropas ievestas vanagnadziņa sēklas, piemēram, SIA “Emin dārzam” (Rīgā, Margrietas ielā 7) 25 kg maiss maksā 312 latus.
Dažas atgādnes
Uzlabot vecu zelmeni vērts tikai tad, ja tajā ir vismaz 30 – 40 % vērtīgu zālaugu, nav vecās kūlas un grūti iznīdējamu daudzgadīgo nezāļu (nātru, ušņu, skābeņu) vai kārklu. Lai uzlabotu zālāja botānisko sastāvu, piesēšanai izmanto tauriņziežus, jo parasti tie visātrāk pazūd no zelmeņiem. Sēj ar speciālu lemesīšu sējmašīnu, kas iegriež vadziņu un rindā iesēj sēklas. Vislabāk piesēt ļoti agri pavasarī – martā vai aprīlī. Tad augsne piesātināta ar mitrumu, nokrišņi palīdz iestrādāt sēklas un esošais zelmenis nenomāc no jauna iesēto tauriņziežu dīgstus.
Pēc tam, kad ierīkots zālājs, jārūpējas, lai tas varētu ilgstoši (līdz 7 gadiem) ražot. Ik gadu dodot fosfora, kālija un slāpekļa mēslojumu, zāles raža palielinās, uzlabojas tās kvalitāte. Ja trūkst barības vielu, sarūk vērtīgo zālaugu īpatsvars, augi ātri pārkoksnējas.
Zāles savākšanas tehnoloģija atkarīga no pašu iespējām. Var izmantot gan savācējpiekabi, gan presi un gatavot smalku sienu vai masu skābēt. Galvenais zāli nopļaut pareizajā augu attīstības fāzē – siena ieguvei tauriņziežus pļauj ziedēšanas sākumā, skābsienam – pumpurošanās laikā. Nedrīkst uz lauka pāržāvēt, citādi nobirst lapiņas.
