Kultūra
Teātris un kino

Baudām Blaumani ar smaidu uz lūpām 16


Režisore, sapulcējusi “spēles teātra teritorijā” piecpadsmit dažādu paaudžu aktierus, it kā saka: palūkosim, kā izskatās latviešu iecienītā ”kāpšana uz grābekļiem” no tīri teatrāla aspekta.
Režisore, sapulcējusi “spēles teātra teritorijā” piecpadsmit dažādu paaudžu aktierus, it kā saka: palūkosim, kā izskatās latviešu iecienītā ”kāpšana uz grābekļiem” no tīri teatrāla aspekta.
Publicitātes (Matīsa Markovska) foto

Elmāra Seņkova “piģermiģeris” acīmredzot būs izsitis kādu spundi tai mucai, kurā teātri līdz šim cītīgi uzglabāja Blaumaņa izcili latviskos “brūvējumus”, un atklājas, ka īpaši piemeklētas formas traukos tie var arī putot uz nebēdu. Turklāt pats baudīšanas process gan spēlētājiem uz skatuves, gan skatītājiem zālē var būt ielīksmojošs un blaumanisko pēcgaršu labi saglabājošs. Režisori šo vēlīno atskārsmi jau paspējuši nodēvēt par “citādu Blaumani”, un Valmieras teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Indra Roga pēc lielās talkas aicina visus to izbaudīt kā vērienīgu sava inaugurācijas procesa apliecinājumu ar intriģējošu nosaukumu “Vidzemnieki”.

Lai gan uz programmiņas rakstīts Blaumanis, autorības jautājums šoreiz varētu būt diezgan piņķerīgs, jo dramaturģisko materiālu izrādei, izmantojot deviņus rakstnieka mazāk pazīstamus stāstus, ir veidojusi Justīne Kļava. Viņas trīsdaļīgā kompozīcija ir mērķtiecīgi pakļauta trim izvēlētām tēmām, un tajās ir sižetiski saausti Blaumaņa stāstu motīvi un varoņi ar nolūku “iziet ārpus rēnā latvieša rāmjiem”. Nezinu teikt, vai tas darīts apzināti, bet dramaturģiskais materiāls, līdzīgi kā Čehova jaunības laiku luga “Platonovs”, ietver lielu daļu rakstnieka vēlāko darbu populārākos motīvus un raksturus un veido savdabīgu Blaumaņa īso konspektu skatuviskai lietošanai.

Režisore, sapulcējusi “spēles teātra teritorijā” piecpadsmit dažādu paaudžu aktierus, it kā saka: pamēģināsim šo Blaumaņa konspektu izlaist caur komiski polarizētas darbības prizmu un palūkosim, kā izskatās latviešu iecienītā ”kāpšana uz grābekļiem” no tīri teatrāla aspekta. Annas Heinrihsones pasteļtoņos ieturētajā telpā baltos un melnos kostīmos tērpti personāži izvietojas blaumaniskās situācijās un, sekojot režisores taktiskajiem uzdevumiem Ingas Raudingas horeogrāfiskā apdarē, enerģiski ķeras pie trīs latviskā rakstura atklātņu izspēles. Ja esam vienisprātis, ka katrs mēģinājums pasmaidīt pašiem par sevi ir solis uz garīgu atveseļošanos un pašcieņas atgūšanu, tad izejas punkts ir terapeitiski daudzsološs un spēles dalībniekiem atliek tikai to pārvērst dziedinošā mākslas procedūrā.

Spēles pirmā partija ar nosaukumu “Naids” sižetiski balstās uz Blaumaņa stāstu “Romeo un Jūlija”. Kaimiņu attiecības latviešiem ir tāds īpaši lolojams lauciņš, kura irdināšanai izsenis tiek izmantota skaudība, nenovīdība un nereti arī naids. Visi gan labi zina, ka naids nes vienu vienīgu postu, bet dzīva cilvēka rīcību jau nenosaka tikai zināšana vien. Katra izvēle, katra lēmuma pieņemšana ir tik cieši iepīta mūsu prāta un jūtu valdziņos, ka beigās vairs nevar saprast, kurš no tiem ir kļuvis par noteicošo. Slaucēja un Silabrieža attiecībās šie valdziņi jau liktenīgi pinas kopš jaunības laikiem, kad abi bija samīlējušies Annā, bet Slaucējs aiz tīrās spīts apprecēja bagāto Madāmu. Cik traģisks šis lēmums izrādīsies viņu bērniem, izrādē ar visai mainīgām sekmēm cenšas izspēlēt Elīna Dambe (Liene) un Pauls Iklāvs (Ernests), bet abu galveno lomu izpildītāji – Kārlis Freimanis (Silabriedis) un Mārtiņš Liepa (Slaucējs) – tikmēr nododas skatuviskām “gaiļu cīņām” vietējā krogā, lai artistisku apbrīnotāju un atbalstītāju pulkā nonāktu līdz kopīgai naglu iedzīšanai bērnu zārkos un bēdu remdēšanai pie glāzītes. Aktieru pūles piešķirt darbībai vairāk ekspresijas šajā izrādes daļā diemžēl paliek stipri samocītas, bet tam ir objektīvi iemesli – ja nelietojam melno humoru, tēma prasa zināmu pietāti un sarežģītām rīcības motivācijām ir grūti atrast vienkāršotu izteiksmi. Turklāt režisore ir iestrēgusi neskaidrā pozīcijā starp komisko un traģisko, liekot arī skatītāja uztverei nepārtraukti šūpoties, un tas neļauj abus skatpunktus savienot vienā veselumā.

Otrā cēliena precību sižetus dramaturģe ir veiksmīgi sakompilējusi no vairākiem stāstiņiem, un paralēlās līnijas, kas tajos šķir un vieno Ilzes un Jāņa likteņus, izrādē iegūst skumīgi komisku vijīgumu, ļaujot skatītājam ne vien krietni izsmieties, bet arī palauzīt galvu par tām vērtībām, kuras liekam svaru kausos pirms laulībām. Tik viennozīmīga tā svārstīšanās starp mantu un mīlestību jau nemaz nav, jo dzīves līkločos var paputēt gan viena, gan otra, un prātīgais latvietis to itin labi apzinās. Kas no tādas vidzemnieku neizlēmības reizēm sanāk, publikai top ieraugāms tajā spēles mudžeklī, kuru aktieri ar atjautīgi izstrādātu horeogrāfiju un kustību partitūru dzīvās mūzikas pavadījumā izvērš uz skatuves. Te viņu atveidotie tipāži kļūst grodāki, pārspīlējumos izsvērtāki, un, kad plastiskās izpausmes saplūst ar personāžā izcelto rakstura iezīmi, parādās pat spilgti tēli, kas iespiežas skatītāja atmiņā. Minēšu kaut vai Ievas Puķes (Ilze), Riharda Jakovela (Jānis), Elīnas Vānes (Kļaviņmāte), Ilzes Pukinskas (Lieldālderiete) aktierveikumus, kuros teātra pazinēji var samanīt pieredzējušu aktieru brīnišķīgo spēju cilvēciskot savus tēlus ar trāpīgi piemeklētām detaļām. Jaunajai paaudzei tas vēl pagaidām ir tikai priekšā.

Trešo daļu iestudējuma veidotāji ir nosaukuši par “Zaldātiem” un sāk ar iespaidīgu “sienāžu deju”, kurā jaunie aktieri demonstrē publikai savu fizisko un artistisko sagatavotību. Spēles dinamika ir sasniegusi savu kulmināciju, kā strūklaka izšļākusies spēles teritorijā, un tagad visi kopā varam pievērsties gaidīšanas, kaislības un mīlestības fenomenu teatrālai apcerei. Ar Ievas piepalīdzību veiktā Bērtuļa pirksta ciršana, lai nebūtu jāiet zaldātos, gan paša, gan citu acīs izskatās diezgan pretrunīga un puiša deklarētā vieglās dzīves filozofija arī neko labu par viņu neliecina, taču reizēm kaislības ceļi ir un paliek neizdibināmi un apzinīgie mīlētāji paliek tās ēnā. Rūta Dišlere to izrādē izspēlē aizrautīgi, ar garšu, vienīgi abi viņas partneri – Kārlis Arnolds Avots (Bērtulis) un Kārlis Neimanis (Jēkabs) – šoreiz nespēj atbildēt ar līdzvērtīgu sniegumu.

Izmantojot principu “spēlēsim Blaumani”, grūtākais režisores uzdevums ir atmodināt aktieru iztēli un precīzi ievirzīt to stilizētas spēles gultnē. Indra Roga izrādē ar to tiek galā ļoti profesionāli: forma, ritms un mizanscēniskie risinājumi lieliski kompensē neizbēgamos jēgas retinājumus, taču uzvedumā joprojām ir daudzas epizodes, kas sirgst ar “tukšgaitas sindromu”, – spēles rats griežas, bet priekšnesums nekust ne no vietas. Neraugoties uz šīm nepilnībām, tomēr jāsaka, ka “Vid­zemnieki” Valmieras teātra iestudējumu paleti ir padarījuši vien krietni košāku. Ja jau mēs, latvieši, esam “mazo dzīves prieku baudītāji”, kā savulaik izteicās Guntis Berelis, tad kāpēc to nedarīt spilgti un ar smaidu uz lūpām.

 

UZZIŅA

Blaumanis/Kļava, “Vidzemnieki”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisore: Indra Roga, dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Mārcis Auziņš.

Lomās: Aigars Apinis, Kārlis Arnolds Avots, Elīna Dambe, Alise Danovska, Rūta Dišlere, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Pauls Iklāvs, Mārtiņš Liepa, Kārlis Neimanis, Ilze Pukinska, Ieva Puķe, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Elīna Vāne.

Nākamās izrādes: 11., 15., 24. martā.

 

VĀRDS SKATĪTĀJAI

Ieva Kalniņa: “Valmieras teātra vidzemnieki ir patstāvīgi, neklausās uz citiem, pragmatiski, ar savu goda izpratni un drusku dulli. Izrādi apvieno vienota estētika, bet katrs tās cēliens ir kā maza luga. Vidzemnieki zālē labi pavadīja svētdienu.”

twitter.com

LA.lv