Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Luterāņu arhibīskapam Jānim Vanagam manevra iespēju nav daudz 16


Dievkalpojuma laikā Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē.
Dievkalpojuma laikā Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē.
Foto no Jāņa Vanaga personiskā krājuma

Riskēšu izteikties par četrpadsmit luterāņu mācītāju parakstīto un publicēto dokumentu “Par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā”. Nu kaut vai tādēļ, ka, lai arī nepavisam neesmu cītīgs dievkalpojumu apmeklētājs, šo baznīcu joprojām uzskatu par savu. “Baznīca ir sabiedrības spogulis” – tā apgalvo vēstījuma parakstītāji. Pa daļai viņiem ir taisnība. Bet tikai pa daļai. Latvijas sabiedrība kopumā ir iecietīgāka (jeb liberālāka) par luterisko baznīcu (patiesībā par jebkuru Latvijas baznīcu), nu kaut vai tādos jautājumos kā nereģistrētā kopdzīve vai luterāņiem tik svarīgā sieviešu ordinācijas problemātika. Patiesībā tā tam arī jābūt, baznīca nav rati, kas skrien pa priekšu zirgam.

Baznīcas turēšanās pie visai konservatīviem uzskatiem netieši atspoguļo mūsu sabiedrības novecošanos, iedzīvotāju skaita sarukšanu laukos un mazpilsētās, jaunatnes aizbraukšanu – labākajā gadījumā uz Rīgu, bet varbūt arī uz Īriju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc iekšējie garīgie procesi daudzajās lauku draudzēs, kur uz svētdienas dievkalpojumu pulcējas pārdesmit vecāka gadagājuma cilvēku, norit atšķirīgi, piemēram, no Torņakalna draudzes ar tās trīs mācītājiem, lielo draudzes locekļu skaitu, svētdienas skolu bērniem un neskaitāmajām blakus aktivitātēm. Pat nezinot arhibīskapa Vanaga personiskos teoloģiskos uzskatus, ir skaidrs, ka viņam kā visas Baznīcas vadītājam šādos apstākļos manevra iespēju nav daudz.

Vēl viens citāts no jau pieminētā dokumenta: “Baznīca tiek nozagta… Tā pamazām, apkārtējai sabiedrībai pat nemanot, tiek novirzīta no Rietumu protestantiskajai kristietībai tik tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību, atbildīgu akadēmisko brīvību.” Bet vai tad pats dokumenta parādīšanās fakts neliecina par to, ka Latvijas baznīcā tomēr pastāv “skata plašums”? It īpaši, ja alternatīvus uzskatus pauž Latvijā lielākās luterāņu draudzes mācītāji. Turklāt citur pasaulē protestantu vidū ir novirzieni, salīdzinot ar kuriem ne vien Latvijas luteriskā, bet pat katoļu un pareizticīgo baznīcas ir liberālisma kalngals.

Saistītie raksti

Taču ir viens ceļš, kas patiesībā tik ļoti piestāv protestantismam un ir ielikts tā pašos pamatos, – veidot kaut ko jaunu. To var saukt par šķelšanos, bet tas var būt arī jauna ceļa sākums. Daudzviet joprojām tā arī notiek, tāpēc nav brīnums, ka, pēc dažiem vērtējumiem, pasaulē ir vismaz 30 000 dažādu lielāku un mazāku protestantu novirzienu – sākot no lielām, respektablām baznīcām ar gadsimtiem senām tradīcijām (pie tām droši var pieskaitīt arī Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu), beidzot ar marginālām autonomām draudzēm, kas uzskata, ka sludina tieši savu īpatnējo, no citiem atšķirīgo un vienīgo patiesību. Milzīgo daudzveidību gan vairāk nodrošina neskaitāmie Vasarsvētku kristiešu atzarojumi, lielāko tiesu Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā un ASV. Kad 1990. gadā neliela grupa citādāk domājošo pameta Golgātas baptistu draudzi Rīgā, diezin vai kāds paredzēja, ka no tās izveidosies pašreizējā draudze “Prieka vēsts” ar filiālēm Latvijas reģionos un iespaidīgu garīgo centru galvaspilsētā. Var patikt vai nepatikt šīs draudzes sludinātās atziņas, dievkalpojumu veids un politiskie uzskati (piemēram, nekritiskais Izraēlas atbalsts), tomēr nevar noliegt, ka dumpiniekiem izdevās uzbūvēt vitālu, spēcīgu un augošu kristiešu kopienu. Bet tas bija cits laiks, pilns dinamikas un nākotnes cerību.

Teorētiski kaut kas jauns varētu veidoties arī, piemēram, ap Torņakalna draudzi – ja tās garīgā vadība un draudzes locekļi patiešām ir tik ļoti pārliecināti par savu taisnību. Bet šāda procesa pamatā jābūt diviem priekšnoteikumiem. Pirmais – garīgai atmodai jānotiek ne tikai kādas vienas draudzes iekšienē, bet visā sabiedrībā. Otrais – gan draudzē, gan tautā jābūt pietiekamam daudzumam jaunu cilvēku. Diemžēl pašreiz mums Latvijā nav ne viena, ne otra. Tāpēc izskatās, ka stāvošajā ūdenī iemestā akmens saceltie viļņi ar laiku noplaks… Līdz nākamajam “aicinājumam uz diskusiju”.

LA.lv