Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. jūnijs, 2013
Drukāt

Baznīca palīdz latvietim nepazust pasaules plašumos


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas luterāņu baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapam Elmāram Ernstam Rozītim ir uzticēti LELB pirmā arhibīskapa Teodora Grīnberga amata rīki – zizlis un krusts. Viņa pārraudzībā ir latviešu luterāņu draudzes visā pasaulē, un sarunā ar “LA” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu, Daci Kokareviču un 
Ivaru Cišu arhibīskaps stāsta, kā sokas diecēzē, “kur saule nekad nenoriet”. 


 

V. Krustiņš: – Pārliecinu mūsu varasvīrus, ka vajag izdot kādu enciklopēdiju jeb konversācijas vārdnīcu, lai parādītu arī tos cilvēkus, par kuriem zināšanās mums 50 gadu laikā radušies robi. Izņemot ārzemēs izdotos enciklopēdiskos sējumus, informācijas nav. Lasot Amerikā dzīvojošo latviešu literatūru, redzams, ka latviskuma saglabāšanā un latviešu kopā turēšanā milzīga nozīme bijusi tieši draudzēm.

E. E. Rozītis: – Mums ir dārga tautas kolektīvā atmiņa. Tagad, piemēram, Ciānas draudzei Čikāgā ir samērā plašs īpašums, un tur ir skola, kur mācās skolēni, tur ir arhīvi, un draudze pilda ļoti plašus sabiedriskus uzdevumus.

– Cik jūsu pārziņā ir draudžu un dvēseļu?

– Arvien vairāk, jo diemžēl no Latvijas daudzi cilvēki aizbraukuši uz citām Eiropas zemēm, un viņu vidū ir pulka augsti kvalificētu darbinieku. Vācijā vien būs jau pāri par simt latviešu ārstu, kam tur ir laba reputācija.

Nodevas starptautiskām reliģiskām organizācijām maksājam par 25 800 cilvēkiem. Tie ir draudzēm oficiāli piederīgi, tos mēs varam identificēt un uz viņiem varam paļauties. Vēl ap divsimt tūkstošiem ir to ļaužu, kuri kristīti luterticībā un sevi uzskata par luterāņiem, sūta bērnus skoliņās, dažureiz svētkos aiziet uz baznīcu, bet vairāk neko.

Viens no ieganstiem, kāpēc viņi ir pa pusei “jā” un pa pusei “nē”, – Amerikā daudzi latvieši ir iebraukuši ar tūristu vīzu un tur palikuši uz dzīvi, tāpēc viņi tur skaitās kā nelegāļi. Un, ja reiz Amerikā kāds ir “nelegālis”, tad vairs nav iespēju pārtapt par “legāli”.

Tie cilvēki ir ļoti neapskaužamā stāvoklī – piemēram, ja notiek satiksmes negadījums, kurā viņš nav vainīgs, tomēr policiju nevar saukt, jo, tiklīdz būs saskarē ar oficiālām iestādēm, viņu izsūtīs. Viņi varbūt vēlas, lai nokrista bērnu, bet lai to neraksta nekādos reģistros.

Paldies Dievam, Eiropā mums tādu problēmu nav. Ja Vācijā kāds nelegāli strādātu, viņš būtu muļķis, jo legāls darbs un nodokļu maksāšana garantē iekļaušanos sabiedriskā nodrošinājuma sistēmā ar daudziem labumiem.

– Kā tiekat galā ar savu milzīgo, globālo draudzi? Šķiet, ka jums nepārtraukti jāceļo lidmašīnā no vienas valsts uz otru.

– Šogad tā notika, jo gadumiju pavadīju Austrālijā Latviešu kultūras dienās, un pēc tam bija jāatgriežas Austrālijā vēlreiz. Sidnejā piedalījos apgabala Sinodē, kas notiek ik pa trim gadiem. Pēc tam, dienu pavadījis mājās Vācijā, izlidoju uz ASV, Sietlu, uz mācītājas Gijas Galiņas ordināciju. Tad devos uz draudžu dienām Floridā. Tā ka man Dievam jāizlūdzas laba veselība!

Latvietim ap sevi vajag zināmu telpu, jo viņš pēc dabas ir viensētnieks. Mēs ārpus Latvijas tādēļ tik labi satiekam, ka nedzīvojam tuvu kopā. Bet, lai mēs viens otram nepazustu, mīļais Dievs mums ir dāvājis tādus izgudrojumus kā internetu un skaipu.

Virsvaldes prezidijs katru mēnesi rīko konferenci skaipā. Ir astoņi prāvesta iecirkņi – četri Amerikā, viens Austrālijā un trīs Eiropā. Lai “melnsvārčiem” vien nebūtu noteikšana, Virsvaldē uz katru ordinētu darbinieku nāk klāt viens neordinēts. Visas Amerikas prāvestes un LELBĀL laicīgais pārstāvis arī ir Virsvaldē, un tā pavisam esam 19 lēmēji. Reizēm tiekamies arī klātienē. Ikdienas darbus operatīvi padara Virsvaldes prezidijs.

– Kāpēc savus operatorus neesat paaugstinājuši par bīskapiem?

– Kā smejies, katram bīskapam ir liela galva, un, ja katrs vilks savā virzienā, būs grūti noganīt. Pats sevi vairāk uzskatu nevis par ganu, bet par tādu kā ganu suni, kuram jātur avis vienkopus. Īstā gana sūtība ir mīļajam Dievam un Jēzum Kristum.

Arhibīskapa zizlim ir divas nozīmes. Tā viena – vilku un citus nezvērus turēt prom no ganāmajiem, un otrs, apaļais gals, domāts, lai tā mīļi, pie kājiņas pieskarot, pievilktu klāt. Mans tēvs bija garīdznieks, māte – bērnu ārste, un no abiem kopā esmu mantojis atziņu, ka tam ideālam un praktiskumam jābūt kopā.

– Vai jūsu draudzēs ir ļaužu pieplūdums? Te, svētdienās skatoties TV pārraidītos dievkalpojumus, redzu, ka cilvēki meklē Dievu. Arī jaunieši, kas parasti ir skeptiskāk noskaņoti.

– Švābu zemē, kur dzīvoju, ir teiciens, kas tulkojumā skanētu tā: “Visur ir šādi un tādi; vairāk tādi nekā šādi.” Arvien jāmēģina vienam otru saprast. Atrodoties ārpus savas zemes, cilvēkam pats svarīgākais vispirms ir fiziski izdzīvot un iekārtoties. Tie pirmie darbi parasti nav vislabāk atalgotie, un ļaudīm nav nemaz tik daudz brīva laika, enerģijas un naudas. Bet cilvēks arī apjauš: ko līdzētu, ja viņam piederētu visa pasaule, bet viņš pazaudētu savu dvēseli, būtību, kā dēļ visam pārējam ir jēga un nozīme. Mēs mēģinām uzrunāt šo stīgu. Dažreiz cilvēki par laicīgo dzimteni vairāk domā un apzinās piederību tai tieši tad, kad tās trūkst, un šīs ilgas viņos ir. Priecājos, ka valstīs, no kurām Latvija ir ātri sasniedzama, liela daļa latviešu Ziemassvētkos pazūd, jo aizbraukuši uz tēvzemi. Cenšamies šo piederības izjūtu Latvijai uzturēt dzīvu.

– Kā jūs kā latviešu arhibīskaps jūtaties starp saviem vācu kolēģiem? Vai jums gadījies sprediķot arī vācu dievnamos?

– Jā, kādu reizīti jau jāparāda, ka mēs tās lietas protam ne sliktāk kā viņi paši. Kad reizēm kādi Baltijas vācieši lūdz, lai izvadu viņu tuviniekus, to uzskatu kā komplimentu. Ārpus Latvijas mums jābūt konkurētspējīgiem.

– Ko tas nozīmē?

– Vācijā arī pašreizējos grūtos laikos ir samērā labs dzīves standarts.

Kāds fabrikas īpašnieks sacīja, ka viņš katru dienu domā, cik daudz labākam viņam jābūt, lai viņš varētu atļauties būt tik daudz dārgāks. Un, ja mēs, latvieši, sevi uzskatām par tik daudz dārgākiem, mums jāpadomā, cik daudz labākiem mums ir jābūt, lai attaisnotu savu dzīvi svešā vidē. Būtu daudz vienkāršāk iekļauties svešā masā. Bet mums varbūt ir kaut kas neatvietojams, un tas ir jāaizstāv.

– Kā izskatās no tālumiem Latvijas laicīgajā dzīvē notiekošais?

– Protams, ir lietas, par kurām priecājos, un lietas, par kurām esmu bēdīgs. Mūsu īpašība individuālisms, kas varētu būt arī pozitīva, var novest pie tā, ka spēki sašķeļas. Tā notika starpkaru posmā, un kaut ko līdzīgu manām arī tagad. Būtu labāk, ja visi turētos kopā veselīgas kopības apziņā. Bet priecīgs esmu par mūsu māksliniekiem un māksliniecēm, dziedātājām un diriģentiem, jo viņi Latvijas tēlu dara skanīgu un jauku.

– Par tām Latvijā bēdīgajām lietām jātiek skaidrībā – vai bēdājamies tāpēc, ka ir par ko, vai esam pieņēmuši, ka jābēdājas un latvieši esot pastāvīgi bēdīgi, drūmi. Bet ārzemēs gan visi esot laipni, smaidoši…

– Latvijā ir daudz kas mainījies uz labo pusi. Bet ir daži sektori, piemēram, izglītība, kur būtu vairāk jāpiestrādā. Senākos laikos varbūt vairāk jauniešos ieaudzināja atbildības izjūtu pret visu kopienu un tās vājākiem locekļiem. Pašreiz iespaids, ka ikviens no visu kopējā labuma grib izraut to vislielāko gabaliņu sev. Baznīcā redzam, ka ārpus Latvijas ir daudzi cilvēki, kuri uzņemas pienākumus brīvprātīgi, bez atlīdzības, bet Latvijā varbūt ir grūtāk tādus atrast.

Neviena sabiedrība ilgstoši nedarbosies par svētību visiem, ja cilvēkos nebūs pamatlojalitātes pret savu valsti un sabiedrību. Brīžam gan parādās, piemēram, toreiz, kad bija jābalso par valsts valodu.

Šajā jomā ir ko darīt kā valstiskām, tā nevalstiskām organizācijām.

D. Kokareviča: – Mūsu avīzes lasītājs Rituma kungs, kurš ilgi dzīvojis ASV un tagad atgriezies tēvzemē, vēstulē redakcijai raksta: “Mums ir divi evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapi. Abi savu sadarbību raksturo kā labu, un tā ir dibināta uz kopīgu ticības apliecību vienā valodā. Jājautā, kādēļ gan divas latviešu luterāņu baznīcas nevarētu apvienoties?”.

– Mēs, kas esam ārpus Latvijas, neesam pret apvienošanos. Esam ar mieru labprāt pieņemt baznīcu Latvijā tādu, kāda tā ir, ja šī baznīca pieņems mūs tādus, kādi esam.

I. Cišs: – Ziemeļu kaimiņzemē ir brīnišķīgs piemērs – ārzemju igauņu luterāņu baznīcai izdevās apvienoties ar vietējo.

– Jāpiebilst, ka Igaunijā darbojas apmēram 30 mācītājas, tur nebija šo atšķirību attieksmē pret sieviešu ordināciju. Bet no atšķirībām nav jābaidās, tās var izrunāt un strādāt kopā.

V. Krustiņš: – Jums ir viena draudze arī Latvijā. Kad televīzijā rādīja tās dievkalpojumu, redzēju, ka jūsu sacītais sprediķis drusku atšķīrās no tiem, ko pierasts redzēt citās reizēs, un pats dievkalpojums atšķīrās ar vienkāršību.

– Tajā draudzē, kas reizi mēnesī pulcējas un nomā telpas Vecajā Ģertrūdē, apmēram 60 procenti ir cilvēki, kas agrāk dzīvojuši ārpus Latvijas. Ir labi, ka pastāv atšķirības un ka tās pieļauj.

– Ir cilvēki, kas valsts svētku dievkalpojumos arvien sēž pirmajās rindās. Reizēm varbūt tie, kas sēž tālāk, savās sirdīs ir pulka tuvāki Tam Kungam nekā tie, kas vēlēšanu iespaidā sēž pirmajā vai otrajā rindā.

– Te jau savā laikā bija tā sauktā mācītāju partija. Tas nu nav tas, kas nāktu par labu valstij vai baznīcai. Ir labi, ja garīgā un laicīgā sfēra sadarbojas, taču der ievērot principu – ne šķirti un ne samaisīti, un katrs veic uzdevumus savas kompetences robežās.

Personām, kas sēž vai stāv pirmajās rindās, reizēm ir savs nolūks – vai tie būtu politiķi vai dāmas.

Berlīnes garnizona mācītājs reiz stāstīja, ka viņa baznīca arvien labi apmeklēta. Tā kā dievkalpojumus apmeklēja jauni leitnanti, draudzei pievienojās daudzas jaunas dāmas. Vecāki gāja viņām līdzi, un baznīca bija pilna! Kādreiz mīļais Dievs strādā ar ļoti efektīviem paņēmieniem.

– Rietumos nepārtraukti runā par tā saucamo cilvēktiesību pārākumu. Bet mūsu avīzes lasītājs vēstulē spriež, ka vismaz Vecā Derība nonāk pretrunā ar cilvēktiesību kanoniem. Ko jūs par to teiktu?

– Cilvēktiesības lielā mērā ir izrietējušas no kristīgās ticības, jāatzīst, dažreiz gan sīvā cīņā pret kristīgās ticības tā laika oficiālām autoritātēm. Nedrīkst cilvēktiesības padarīt par ideoloģiju, jo neviena ideoloģija nav par svētību. Arī kristīgā ticība nedrīkst kļūt par ideoloģiju. Cilvēktiesības arvien ir jāpārbauda un jāsalīdzina ar dzīvi pašu kā labāko mērauklu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+