Dabā
Medības

Bebru “golfs” sezonas noslēgumā1


Dodanues uz nākamo aizsprostu.
Dodanues uz nākamo aizsprostu.
Autores foto

Ja rodas iespēja bebru medību sezonu noslēgt ar trīs dienu tūri nedaudz vairāk kā divsimt kilometru attālumā no Rīgas, pat ja tas nozīmē vairāku miega stundu iztrūkumu tieši pirms kārtējās pirmdienas, to nekādā gadījumā nedrīkst laist garām. Galu galā, medības ir un paliek medības, lai arī cik enerģijas un brīvā laika tās prasītu.

Vēla piektdienas pēcpusdiena. Kamēr vidējais latvietis klaiņo starp lielveikala plauktiem, krāmēdams grozā ne visai apetītlīga paskata šašlika spainīšus, jo priekšā ir veselu divu dienu gara iespēja atklāt grilēšanas sezonu, mēs divatā ar mednieci Sintiju vārda vistiešākajā nozīmē pa šoseju lidojam Liepājas virzienā, kur paredzētas bebru medības ar suņiem alās. Sintija neatlaiž kāju no gāzes pedāļa, kā nekā galamērķī mūs jau labu laiku gaida šīs nedēļas nogales kompānija Kates, Lindas un beļģu viesa Toma sastāvā. Sasniegušas Liepāju, steidzīgi sasveicināmies, pārģērbjamies un noskaidrojam tuvākos plānus – šim vakaram ieplānotas gaides medības Liepājas ezera lieguma zonā, kur bebru populācija ir pietiekami liela un nodara postījumus.

Kur vien acis rāda, manāmas bebru klātbūtnes pēdas.
Autores foto

Pēc necerēti aukstās nedēļas mani patīkami pārsteidz laikapstākļi, pat neskatoties uz piejūrai raksturīgo vēju, kas reizi pa reizei nepatīkamā kārtā sajūtams pat cauri visiem apģērba slāņiem, tomēr rietošā saule apspīd visu plato grāvi, ļaujot noprast, ka pat pēc rieta viss ūdens paliks labi pārskatāms.Neilgi pēc saulrieta, kad sāk šķist, ka vienīgais, ko šodien būs lemts ieraudzīt, ir zosu bars un varen apvēlusies stirna pārsimt metrus no mums, binoklī upes tālākajā galā beidzot samanu peldošu galvu, tad tuvāk vēl vienu. Tātad nekas vēl nav beidzies. Kates raidītais šāviens veiksmīgi apstādina bebru tik tuvu krastam, ka nav pat nepieciešams likt sunim mesties aukstajā ūdenī, lai atnestu medījumu. Tumsai iestājoties, tukšām rokām ierodas Linda kopā ar Tomu, kuru Kate aizved tālāk uz perspektīvāku vietu.

Aukstais vējš un vakara krasās temperatūras pārmaiņas nevienu nav saudzējušas, bet tukšā viesi tomēr negribas atstāt. Tā nu, klusībā sapņojot par siltu tēju, no attāluma vēroju Tomu, kas jau ir iekārtojies šaušanas pozīcijā.Šāviens. Sirsniņa uzvaras kauciens. Pēc mirkļa terjers jau metas ūdenī, kur peld šķietami neliela izmēra bebrītis, suns to aposta, tomēr zobos ņemt negrib. Neko darīt. Linda samirkušo censoni sūta pēc medījuma atkārtoti, un tikai tad ar pašiem zobu galiem Sirsniņš to izvelk krastā. Sak, saņem ko gribēji!

Krastā bebrs, kas kopš šāviena brīža rādās sarāvies vismaz uz pusi, izskatās visai aizdomīgi – ķermenis krietni garāks, turklāt aste tāda, it kā kāds neuzmanīgs tūrists to būtu saminis nepareizajā virzienā. Ondatra! Jāsaka, ka ondatra šajā laikā medījama tāpat kā bebrs un kļūdīties ir diezgan viegli. Kate gan Tomu nostrostē par to, ka šaut drīkst tikai uz skaidri redzamu mērķi, kad zini, uz ko skaties. Skāde nav liela, jo Toms gatavs pie sienas likt arī ondatras galvaskausu kā trofeju.

Pirmais mēģinājums

Vīri jauc dambjus, četri jagdterjeri riņķī, visapkārt skan sarunas.
Autores foto

Mani vienmēr ir fascinējis medību rītā valdošais mērenais haoss, kad no vienas telpas otrā visdažādākajos virzienos pārvietojas mednieki visdažādākajās apģērbtības pakāpēs, meklējot cimdus, pildot termosus, gremojot ātrās brokastis un ik pa brīdim paklūpot pār kāda suņa muguru vai kārtējo reizi nespējot ar somām vienlaikus izmainīties durvīs, tomēr šoreiz viss aizritēja tik aizdomīgi mierīgi, ka gandrīz vai būtu jāuztraucas par klusumu pirms vētras. Kaut vai tikai pieklājības pēc.Kopā ar vietējiem medniekiem noturēta rīta līnija, kodolīgi paskaidrojumi, un mēs dodamies uz pirmo aizsprostu. Vīri jauc dambjus, četri jagdterjeri deso riņķī, visapkārt skan sarunas, ik pa brīdim mainām lokāciju.

Nespēju nesalīdzināt šo procesu ar golfu. Īstu bebru golfu, kur vairāk rūp nevis medījums vai medību azarts, bet gan pats brīvās atmosfēras process apvienojumā ar pavasarīgu mežu, ūdens tuvumu un sauli.

Pusdienās dodamies tukšā, tomēr ar cerīgu skatu nākotnē – kamēr pusdienosim, ūdens līmenis grāvjos nokritīsies un alas būs atsegušās tiktāl, lai suņi varētu strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Galds tiek uzklāts turpat mežā, un katrs tiek pie gardas zupas, kas līdz ar silto piesaulīti nes neizsakāmu vēlmi uz pāris minūtēm iesnausties.VeiksmeOtrais cēliens jau krietni veiksmīgāks. Vienā grāvja galā tiek uzvilkts tīkls, neļaujot bebriem pazust nepamanītiem, bet gar malām izstājas mednieki, kad beidzot no alas izpeld viens drosminieks un pēkšņi mans laiskais bebru golfs pārvēršas īstās medībās. Suņi rej, cilvēki sasaucas, šķiet, reizēm pat vienlaikus trijās valodās, atskan šāvieni, bet mūsu uzcītīgie operatori cenšas noķert vislabākos kadrus. Reizi pa reizei ar interesi vēroju abu operatoru – nemednieku – sejas, meklējot kaut mazāko riebuma vai nepatikas pazīmi, bet man neizdodas ieraudzīt neko citu kā tikai profesionālu ieinteresētību. Viņi filmē dokumentālo filmu par medībām.

Beidzot no ūdens ar trīs terjeru nosacītu palīdzību tiek izvilkts pirmais šīs dienas medījums – godājama lieluma bebrs – un apsveikts veiksmīgais mednieks Toms, kurš gan vēlāk ar smaidu uz lūpām atzinās, ka šādu jampadraci nudien nebija gaidījis.

Veiksmīgais mednieks Toms.
Autores foto

Vakarpusē vēlreiz dodamies uz gaides medībām, pa ceļam vērojot zosu barus, kas lido tik zemu, ka, šķiet, gaišos vēderus teju varētu aizsniegt ar paceltu roku, bet lauka malā tup garausis, kas šī vakara gaitā, visticamāk, kļūs par visvairāk fotografēto zaķi tuvāko desmit kilometru rādiusā. Mēs iekārtojamies starp diviem grāvjiem, no kuriem vienā ir pietiekami liela iespēja sagaidīt ne vien bebrus, bet arī ondatras.

Fotozvaigzne.
Autores foto

Vakars kļūst aizvien vēsāks, un drīz vienīgā skaņa, kas nāk no mūsu puses, ir veimārietes Snorkes klabošie zobi, taču, neskatoties uz to, pavisam netālu no krasta Katei izdodas nomedīt vienu bebru.

Mana brīvdienu tūre trešajā dienā noslēdzas ar mierīgām, tiesa, bezrezultatīvām medībām, kuras sev par lielu brīnumu baudu vairāk nekā spraigās dzinējmedības. Vai varbūt tā vienkārši ir pavasara saule, kuras dēļ neviens šķietami nav spējīgs pienācīgi noskaņoties uz straujiem tempiem. Tādā pašā vēlā pēcpusdienā, kādā piektdien šeit ieradāmies, tikai nu jau ar pilnīgi jauniem iespaidiem prātā, skolas pienākuma saukta, atstāju medniekus, lai dotos mājup.

Vairāk lasiet žurnālā Medības

LA.lv