×
Mobilā versija
Brīdinājums +18.5°C
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Ceturtdiena, 24. maijs, 2018
21. aprīlis, 2018
Drukāt

“bēdas kas pieturā gaida septīto”. Elīnas Vendijas Rībenas dzeja (3)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Elīna Vendija Rībena

Elīna Vendija Rībena nāk no Tukuma un Rīgā dzīvo jau 20 gadus. Apgalvo, ka domā ne tikai latviski, bet varbūt arī par daudz, vai drīzāk – uz visām pusēm, tāpēc esot pievērsusies prāta disciplinēšanas studijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā. Iespējams, Elīna raksta tāpēc, lai uzvarētu balto lapu, turklāt lapa vispār tikai dažubrīd ir īsta, jo lielākoties tā tomēr ir caurums, kurā ieurbties ar aprakstošiem vārdiem, lai piesaistītu prom slīdošo. Cita iespēja – Elīna raksta, lai varētu vēl vairāk pastaipīt realitāti un laiku un izvērtētu, cik tālu var aizvilkt nozīmes un kurā brīdī tās sāk dzīvot savu dzīvi. Bet vispār – teksts sevi uzrakstot pats.

– Kāds bija tavs ceļš līdz dzejas rakstīšanai?

E. V. Rībena: – Sākumā iemācījos runāt, tad lasīt un pēc tam rakstīt. Ar vārdiem bija viegli spēlēties, tie bija brīvi no noteikumiem un ātruma, un ritma, un es vienkārši ļāvu tiem ar mani rotaļāties, daudz lasīju un no turienes nāca jauni vārdi. Ar vārdiem manipulēt bija vienkārši un jautri. Tie parādīja sevi visur, cilvēku sejās, soļos, skatienos, runā, bet galvenokārt parādīja to, kas paliek nepateikts, bet ir noticis. Kaut kur – starp rindiņām. Pēc. Citādāk nevar. Kā tad vēl?

– Kas tālāk? Ko jaunie dzejnieki domā par tādu koncepciju kā “dzejas krājums”?

– Pati par to vēl nedomāju, jo tekstiem vispirms jāsasniedz briedums, lai tiem būtu stabilāka struktūra un izkoptāka izteiksme. Bet es nesteidzos. Negribētos, lai man vēlāk būtu kauns par kaut ko, kas uzrakstīts steidzīgi un nekārtīgi.

– Ko tu teiktu Rainim, ja viņš pēkšņi nāktu parunāt?

– Varbūt pajautātu, kas ir pēdējais, no kā viņš bija nobijies. Nejautātu neko tādu, ko nevēlētos jautāt citam. Bet nu, ja jau viņš pats nāktu parunāt, tad jau viņam būtu bijis labs iemesls tam, kāpēc pamest savu kapu un doties taisnā ceļā pie manis. Vēl es viņam pateiktu, ka man ļoti patika “Zelta zirgs”.

DZEJAS ABC. Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Nez kāpēc šajā dzejā spilgti iespiežas vārds “mans”. Iespējams, tas saistīts ar to, ka šī paaudze daudz vienkāršāk attiecas pret savu apkārtni – dabiskāk redz lietas, pieskaras tām, iemanto un lieto. Un pilsētas tēls joprojām ir čakiski nepieciešams kā vide, viela un arī kontrasts iekšējai “nomalei”.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem Elīna Vendija Rībena piedāvā savu jaunāko dzeju.

***

mēs esam mēteļi

mēteļos ietīti puteņi

mēs esam vieni un sals

nāk ar lāstekām jumtu korēs

kur viņi ir?

nepazīstu

ja nosauktu vārdā

neatpazītu

nav man rada

bet tepat blakus

tausta šūnas

kas pāri palicis

nenoslīks

tuksneša dūņās

 

***

trolejbuss tramvajs ar klaboņu

atsit no zemes miekšķētus izdeguļus

no kvēpiem un sodrējiem atdala

baltas

filtriņu aitiņas

 

spiediens ir uzturēts

noturēts ozolkoka mucās kas

labskanīgi

atdodas klaudzieniem

kad izsmej tu neziņā savilktas

lūpas

 

tās ir manējās

 

šodien pāri bortam zem tilta

notiek mazs dzerstiņš par godu

un lepnumu – viņa –

dramatiski paceļ zodu

žokli

zobi spīd balti

zobens ir ass

kleita ir sarkana puto alus viņa

deklamē

un viņai sanāk

glāzes ar nolauztiem kātiņiem

 

tās ir manējās

 

paliek uz sienas iešvīkots uzraksts

ar ķieģeļa lausku oranžs

 

no spiediena pārplīstot plaušām

izšļāksies saulriets caur nāsīm

un norietēs acis

o

es gribētu lai tu

arī tur esi

 

bēdas kas pieturā gaida septīto

 

tās ir manējās

 

***

Sieviete reklāmas afišā matiem

atbīdītiem aiz ausīm

ar grābekli ievilktām svītriņām

atieztiem zobiem smaida

prātā nāk tādi vārdi kā

haizivis

azbests

un cīpslas

 

meitenei auditorijā pretējā solu rindā

uz galda ūdenspudele

virsū uzraksts “maiga garša”

es palūdzu malku ūdens

uz brīdi mēs sēžam

vienu to pašu ūdeni mutē

vienu to pašu garšu mutē

nepajautāju vai bija maigi

man – nepavisam

 

šodien laukā līst viegls lietus

tā ziņo uzraksts uz metereoloģiskās stacijas

bināro slēģu vārtiem

 

es eju smagi aukstums sasmeļas

zābakos

vējš sit ar svešām smakām pa seju

kapucēs aptītas galvas aizveras

iekokonējas telpā – starp

 

starp punktiem

durvīm

pārejām

stikliem

cimdiem

balsi

 

***

man ir jauns vārds

un man ir jauna mēle

visu cauru ziemu esmu laizījis

smilšpapīru

tagad ledū laizu āliņģus

tagad ledū plaucēju godu

tagad ledū plaucēju savu lepnumu

kaula aci saveru pērļu krellēs

un pārmetu tev pāri pleciem

lai birst tavās ēnās mans baltums

lai piesnieg tavi atvari sniegiem

kad sniegu pieblietēs spiediens

ar mēli es plaucēšu

atvaros rētas

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Sviests.

  2. Komatus un lielos burtus nemaz nelieto?Bez tiem nekas nav saprotams.

  3. Ravieši sapratīs

Draugiem Facebook Twitter Google+