Mobilā versija
Brīdinājums +15.1°C
Bērtulis, Boļeslavs
Ceturtdiena, 24. augusts, 2017
19. jūlijs, 2017
Drukāt

Āreleidas romānā “Pilsētu dedzināšana” nenostājas labā un ļaunā opozīcijā

Arelaida_6

Igauņu rakstnieces Kai Āreleidas romāns “Pilsētu dedzināšana” Igaunijā izdots 2016. gadā, un tā pirmais tulkojums iznācis tieši latviešu valodā nemainīgi spožajā Maimas Grīnbergas sniegumā.

Nosaukumā minētā “Pilsētu dedzināšana” ir kāršu spēles nosaukums, ko latviešu spēlmaņi zinās ar nosaukumu “Dzērāji” – vienkārša, pat primitīva spēle, kuru spēlē bērni. Tajā nav nekādu stratēģisku gājienu, trumpju skaitīšanas vai blefa, viss atkarīgs no nejauša gadījuma. Tā ir metafora, kas manifestējas šā romāna galveno varoņu dzīvēs. Savukārt bērns ir šā romāna vēstījuma pamats. Lai gan romāns vietumis sniedz arī tēva Pētera un mātes Elzas skatījumu uz notiekošo, lielākā daļa romāna attēlo viņu meitas Tīnas perspektīvu. Tāpēc arī valodas un sintaktiskās struktūras ir vienkāršas kā dzērāju spēlē – īsi, vienkārši teikumi, it kā atdarinot veidu, kā pasauli fiksē bērns.

Romāns iesākas gana intriģējoši – jauniņā Elziņa nesagaida mīļoto uz savu laulību ceremoniju, jo mīļotais Valdeks devies karā. Sagrauto un izmirkušā kāzu kleitā tērpto Elzu ceļa malā glaunā automašīnā paņem Pēters, pēc laika viņi satiekas vēlreiz, un tā sākas viņu abu kopējā un sākumā skaistā un pārticīgā dzīve. Viņi abi strādā preču noliktavā, un viņiem ir gan līdzekļi, gan pieeja jaunām kleitām Tīnai, gan deficītprecēm, kamēr lielākā daļa kara izpostītās Tartu pilsētas iedzīvotāju velk savu dzīvi cilvēka necienīgos apstākļos.

Tieši ar to arī ir īpašs šis vēsturiskais romāns, ka attēlo padomju laika Tartu nevis igauņu pabērnu acīm, bet gan plaukstošas kompartijas ģimenes acīm, turklāt autorei ir izdevies neticamais – radīt lasītājā līdzpārdzīvojumu. Proti, teksts nenostājas labā un ļaunā opozīcijā, didaktiski nosverot pāridarījuma kausus uz nabaga apcelto igauņu pusi. Arī šī ir igauņu ģimene, tikai pārtikusi un izsūtījumus nepiedzīvojusi – literāri un vēsturiski diezgan nepopulāra perspektīva. Tomēr bija jau arī tādi cilvēki. Viņiem paveicās vai viņi vienkārši prata dzīvot pēc principa “hočeš žitj, umej vertjetsa”?

Vēl viena neērta tēma, kas risināta romānā, ir cilvēku mīlestība, kas nešķiro nacionalitātes – par vienīgo Tīnas draugu un pirmo mīlestību kļūst krievu zēns Vova, kuru autore tēlo ar lielu mīlestību pret šo tēlu – sirsnīgs, talantīgs zēns, kas Tīnu lolo.

Tomēr kā jau meistarīgi savītā romānā, un Kai Āreleidas uzrakstītais tāds ir, idilliskajai ekspozīcijai – traģēdijas pārcietusī nabaga Elza tiek pie laba, mīļa un turīga vīra, un viņi mīloši rūpējas par savu acuraugu Tīnu – seko lūzums: “No došanās lejup neizvairīties.” (313. lpp.)

Literatūra spēj to, ko cilvēka perspektīva nereti nespēj, – uzzīmēt visaptverošu retrospektīvi hronoloģisku bildi, jo cilvēks jau lielākoties dzīvo tagadējā mirklī, neapzināti ticēdams, ka vienmēr būs tik labi, cik laimīgs viņš tobrīd ir. Un, kad Elza pamana izspīlējamies Pētera āža kājas, viņas sapņainā realitāte, ar kuru viņai ir tik ļoti vairāk paveicies nekā citiem, sāk brukt. Un brūk arī viņas dzīve. Viņa mēģina to labot, pametot pudu sāls neapēstu, nevēlēdamās doties dziļāk līdz mielēm, un uzsāk jaunu dzīvi – no azartspēļu atkarīgā Pētera uztrāpa uz alkohola atkarīgo Kalju.

Romāns vēsta par Pētera bēgšanu padomijā aizliegtajās privāto kazino avantūrās kā tieši padomju ideoloģijas izraisītu atkarību, jo spēles azarts un augļi iedod dzīvīguma sajūtu citādi kuslajā padomju dzīves simulakrā.

Latviešu valodā šis romāns iznāk īstajā laikā – latviešu lasītājā jau ir iekultivēta vēsturisko romānu lasīšanas kultūra ar mūsu pašu vēsturisko romānu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Arī romānā aprakstītais Tartu notiekošais (mūsdienās vien nepilnas četras stundas ar autobusu no Rīgas) Igaunijas bēdumāsai Latvijai ir tikpat labi zināms – visas Baltijas valstis tika izmaltas caur to pašu gaļasmašīnu. Starp citu, lai gan romāns mazliet iekartografē Tartu 20. gadsimta vidū un otrajā pusē, tikpat labi šīs ģimenes likteņi varēja raisīties ikvienā citā pilsētā – Tartu garšu autore lasītājam tā pa īstam izjust nemaz neļauj, vien ieskicē šīs pilsētas literāro modeli.

Romāns meklē pieeju vēsturiskam atskatam – kā mums atrast labāko skatpunktu, perspektīvu, lai ieskatītos notikušajā? Fragmentārais, nemitīgi no vienas laiktelpas citā pārceltais romāns klasiski attēlo noklusēta naratīva rekonstrukcijas tehniku – tagadnes cilvēks mēģina salīmēt viengabalainu vēsturiski noteiktu identitāti no vēsturiskām atlūzām.

Tieši pieaugušās Tīnas tagadnībā iesakņotais distancētais un sentimentālais atskats liek domāt par autora (ne) spēju darboties ar vēsturiskumu paša radītā literārā darbā. Līdzīgā veidā arī Inga Ābele savā pēdējā romānā “Duna”, kas vēsta gandrīz par to pašu laiku, izmanto tagadnes žurnālistes tēlu, uzliekot savam romānam rāmi – bet, vai ierāmējot un piekarot pie sienas, mākslas darbs savā ziņā netiek salonizēts? Romāns ir romāns. Tomēr, tomēr, autori vēsturisku romānu līdzās labas literatūras konceptam mēdz noslogot vēl arī ar cilvēkvēstures vai nacionālās vēstures slogu, un dažkārt tas šos romānus velk pie zemes, kamēr ir literatūra arī tur, augšā, kas ceļ pie sevis.

Pievienot komentāru

Mūsdienu mākslas galerijas festivāls godinās Līvānu stikla tradīcijuŠogad aprit 130 gadu, kopš Līvānos notikusi stikla ražošana. Mūsdienu mākslas galerijas festivāla mērķis šogad ir veicināt jaunrades procesus saistībā ar senajām Līvānu stikla tradīcijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+