Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. maijs, 2016
Drukāt

Bēgļi glezniecībā un leģendā (1)

Foto - Māris BrancisFoto - Māris Brancis

Vijas Spekkes darbu izstādes "Bēgļi – gūstekņi" idejas autore un īstenotāja Diāna Jance.

Kalnciema kvartālā tikai līdz 10. maijam skatāma Vijas Spekkes darbu izstāde “Bēgļi – gūstekņi”, kuras idejas autore un īstenotāja ir Diāna Jance un iekārtotāja Signe Štrauss.

Tā vien šķiet, ka daļai lasītāju mākslinieces Vijas Spekkes vārds varētu būt piemirsies – viņa ilgāku laiku nav rīkojusi izstādes dzimtenē (pēdējā 2008. gadā notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, tātad bija pieejama visai šaurai sabiedrībai), tādēļ mazliet par izstādes autori.

Vija Spekke dzimusi 1922. gadā Rīgā – aprēķiniet paši, cik skaistā vecumā patlaban ir māksliniece – rit jau 94. gads. Tas ir arī iemesls, kādēļ viņai no Itālijas, gleznotājas otrās dzimtenes, bija grūti atbraukt uz Latviju un piedalīties izstādes atklāšanā.

Kā zināms, viņa ir filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes meita. Vija Spekke īsi pirms kara domāja mācīties glezniecību pie sava krusttēva Valdemāra Tones, taču vācu karaspēka iebrukums Polijā un vēlākā karadarbība PSRS, tostarp Latvijā, nodomu izjauca. Mākslu tomēr viņa mācījās Rietumeiropā – Romā, Oksfordā un Veronā, tiesa gan, krietni vēlāk, tad, kad Eiropā bija norimis karš.

Māksliniecei vistuvākais ir akvarelis, ko viņa labprāt rādīja pirmajās izstādēs pēc 1993. gada, kad vairāk nekā pēc 50 gadiem pirmo reizi atkal atbrauca uz dzimteni (pirmā izstāde notika vēlāk – 1995. gadā Rīgā un Cēsīs). Viņa pati akvareli sauc par ūdens glezniecību un ar to guvusi ievērību pasaulē. Tomēr Kalnciema kvartāla izstādes darbi darināti dažādās tehnikās, izmantojot arī akrilu un eļļu, taču visbiežāk akvarelī.

Gleznu cikls “Bēgļi – gūstekņi” sākotnēji tapis 1991. gadā, līdzdzīvojot Persijas līča kara gūstekņiem. Kopš tā laika dažādās zemēs laiku pa laikam atsākušies jauni kari. Tomēr Vija Spekke nerāda neko konkrētu – mēs nevaram pateikt, par kādiem bēgļiem māksliniece runā – par pēdējā laika karu upuriem vai par bēgļiem, kas pirms vairāk nekā pusgadsimta Eiropā radās vācu un krievu kara dēļ. Gleznotāja stāsta par viņas personīgajām emocijām, kas radušās, jūtot līdzi dzimteni un pajumti zaudējušiem cilvēkiem. Arī no skatītāja, vērojot atsevišķus darbus, viņa prasa to pašu – saprast un līdzi pārdzīvot.

Bēgļu sakarā Diāna Jance nolasīja kādu ģimenes leģendu, kas tik ļoti atbilstoša šodienas situācijai Eiropā un Latvijā: “Reiz kāds Austrumu izcelsmes bēglis meklēja patvērumu zemē, kas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem tika nosaukta vārdā – par Latviju. Visticamāk, viņš bija ar tumšu ādas krāsu, melniem matiem un musulmanis, bēglis vai gūsteknis no kara līdzgājējiem. Nostāstā, kurš atceļojis līdz mūsu dienām, bēglis esot nācis no reiz varenās Osmaņu impērijas, no mūsdienu Turcijas. Visdrīzāk viņš klejoja, nemācēdams ne vārda latviski… Un tieši šis Austrumu izcelsmes bēglis atrada patvērumu mājās Zemgalē, ko tagad pazīst kā “Billītes”, un bija vecvectēvs vienam no latviskākajiem un lielākajiem dzejniekiem – Edvartam Virzam.”

Te piebildīsim, ka Diāna Jance ir Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mazmazmeita, bet Vija Spekke ir dzejnieces Elzas Stērstes māsa.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. nekadus isakveidigos maksla.

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+