Pasaulē
Eiropa

Bēgļu mītnē Menhengladbahā sargu vairāk nekā migrantu 16


Bēgļu patversme Nordparkā Menhengladbahā, Vācijas pilsētā ar 250 tūkstošiem iedzīvotāju, netālu no Nīderlandes robežas.
Bēgļu patversme Nordparkā Menhengladbahā, Vācijas pilsētā ar 250 tūkstošiem iedzīvotāju, netālu no Nīderlandes robežas.
Foto – Toms Ancītis

Kopš migrācijas kustība uz Eiropu būtiski samazinājusies, Vācijas bēgļu mītnēs atbrīvojušās tūkstošiem vietu. Agrākajos gados uzcelto vai noīrēto, bet šobrīd vairs nevajadzīgo patversmju dīkstāve Vācijas pašvaldībām izmaksā miljoniem eiro gadā.

 

“Sargājiet privātumu!”

“Tikai, lūdzu, nefotografējiet cilvēkus!” piekodina apsargs. Ar pelēkajā uniformā tērpto vīrieti, acīmredzot apsardzes dienesta vadītāju, mēs sarunājamies caur žoga restēm, kas no ietves norobežo bēgļu mītni Nordparkā Menhengladbahā, Vācijas pilsētā ar 250 tūkstošiem iedzīvotāju netālu no Nīderlandes robežas.

Viņpus žoga rindojas trīs garas ēku rindas. Vienkāršas baltas konteinertipa vienstāva mājas. Taču ar visām ērtībām: virtuvēm, apkuri, dušām. Kopumā šajā patversmē, kas ierīkota nomaļus no dzīvojamiem kvartāliem, industriālā teritorijā pilsētas pievārtē, iespējams izmitināt 300 cilvēku.

Apsardzes priekšniekam padotie ziņojuši, ka ārā rosās cilvēks ar fotokameru. Tādēļ viņš, vēl divu uniformētu vīru pavadīts, iznācis pie žoga brīdināt par noteikumiem. “Ja tomēr bildēs gadās cilvēku sejas, tās publicējot jāaizmiglo,” viņš promiedams piebilst.

Prasība saudzēt privātumu nav nekas neparasts. Jau kopš 2015. gada rudens bēgļu patver­smēs daudzviet Vācijā valda stingri noteikumi. Bez savlaicīgi pieteiktas atļaujas no administrācijas ne žurnālisti, ne citi apmeklētāji netiek ielaisti. Tā tiek sargāta ne tikai iemītnieku privātā dzīve, bet arī gādāts par drošību no vardarbīgiem uzbrukumiem.

Taču mazliet komisku šo ainu dara apstāklis, ka viņpus žoga neviens cilvēks, kura privātumu sargāt, nemaz nav ieraugāms. Šī pirms pāris gadiem ierīkotā bēgļu patversme – lielākā no Menhengladbahas pašvaldības pārziņā esošajām 15 izmitināšanas vietām – stāv gandrīz tukša.

 

Aizņemtas astoņas vietas no 300

Saskaņā ar Menhengladbahas pilsētas administrācijas datiem vēl nesen mītnē bijušas aizņemtas 38 no 300 vietām. Apsardzes priekšnieks min, ka šobrīd aizpildītas “aptuveni 50”. Tikmēr dežurants, kurš, manāmi garlaikodamies, īsina laiku sardzes postenī pie ieejas vārtiem, lēš: reāli te mitinoties apmēram 8 – 12 cilvēku. Darbdienas pusdienlaikā uz vietas nav arī šo dažu: “Nav ne jausmas, kur viņi ir. Daži dzīvo kaut kur citur. Iespējams arī, kaut kur nelegāli strādā,” min darbinieks.

“Jā, jā, te jau sen ir tukšs,” apstiprina kāds uz netālās ielas sastapts pensijas vecuma kungs. Pēdējo reizi pilns ēku komplekss bijis 2017. gada sākumā, kad te pārvesti patvēruma meklētāji no citas mītnes pilsētas austrumdaļā, kur bija izcēlies ugunsgrēks. Tukšo vietu uzturēšana, kas rada izmaksas pilsētai, viņu neuztraucot: “Šķiet, viņi taču par to saņem naudu no federālās valdības vai pavalsts, vai tad ne?” Drīzāk viņam neracionāli liekoties, ka celta jauna būve tā vietā, lai mitekļus ierīkotu tepat līdzās zālē ieaugušajās bijušajās angļu zaldātu kazarmās – vairākos desmitos pamestu dzīvojamo ēku ar izsistiem logiem.

Ar to, ka ir tikpat kā neapdzīvota, Nordparka bēgļu mītne gan nebūt nav unikāla ne Menhengladbahas, ne visas Vācijas mērogā.

Kamēr federālās politikas līmenī Vācijas iekšlietu ministrs šovasar sastrīdējās ar Vācijas kancleri par migrācijas ierobežošanu un citās ES valstīs reģistrēto patvēruma meklētāju atraidīšanu uz robežas, uz spēles likdams pat Vācijas valdības likteni, daudzām Vācijas pašvaldībām galvassāpes sagādā cita problēma: patvēruma meklētāju “trūkums”. Līdzīgi maznoslogotas vai vispār neizmantotas pēdējos gados Vācijā ir simtiem vai pat tūkstošiem bēgļu patversmju. Tā kā atbalstu no pavalstu un federālā budžeta pašvaldības saņem par izmitinātiem cilvēkiem, nevis tukšām telpām, “dīkstāve” tām sagādā finansiālas raizes, jo pašām jāmaksā par tukšo telpu īri, siltumu, elektrību, apsardzi.

 

Kādēļ tāds tukšums?

2015. gada rudens, kad Vācijā no Ungārijas un Austrijas iebrauca tūkstošiem bēgļu un migrantu, atmiņā par bēgļu aprūpi atbildīgo institūciju darbiniekiem paliks vēl ilgi. Valdīja milzīga atsaucība sabiedrībā, tūkstošiem cilvēku iesaistījās palīdzībā bēgļiem kā brīvprātīgie palīgi, tomēr tas bija arī ārkārtējas neskaidrības, haosa un stresa laiks. Trūka itin visa. Pat gultas un matrači veikalos bija deficīts. Nemaz nerunājot par brīvām telpām.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Tolaik mēs dažkārt vispār nezinājām, kad tiks atvesti nākamie cilvēki,” 2015. rudeni atceras Dorte Šalle, Menhengladbahas mēra vietniece sociālajos jautājumos: “Un tad piepeši nākamajā dienā piebrauc pilns autobuss ar ļaudīm, kuriem ļoti ātri vajag atrast mitekļus. Vai arī gluži pretēji: gaidot autobusu, par visu bijām parūpējušies. Ēdiens gatavs, gultas uzklātas. Un tad pienāk zvans: autobuss būšot tikai rīt. Tā nu mēs tur stāvējām ar sasildītu ēdienu cilvēkiem, kuri tā arī neieradās.”

Cik vien iespējams ātri – tā tolaik nācās pieņemt lēmumus. Tika likts lietā viss, ko vien varēja atrast. Vecas skolas, poliklīnikas, kazarmas, būvmateriālu veikali, viesnīcas. Ja platības joprojām nepietika, cēla telšu nometnes. Vēl tipisks risinājums bija izguldīšana skolu sporta zālēs, kā rīkojās arī Menhengladbahā. “Tas, ka sporta zālēs tika izmitināti cilvēki, nozīmēja, ka skolēni vairs nevar nodarboties ar sportu. Taču labāk skolēni kādu laiku bez sporta, nekā cilvēkiem jāguļ zem klajas debess,” saka D. Šalle.

 

Izmanto izdevīgo situāciju

Skaidrs, ka arī sporta zāles nevarēja kalpot par mājokļiem ilgtermiņā. Tādēļ tika meklētas alternatīvas. Piemēram, pārskatīti un pielāgoti pašvaldībām piederošo nekustamo ­īpašumu fondi un noīrētas papildu ēkas vai sākta jaunu mītņu, visbiežāk konteinera tipa māju, celšana.

Tiesa gan: to, cik daudz un cik plašas ēkas vajadzēs un, galvenais, cik ilgi vēl, tolaik spēja paredzēt vien gaišreģi.

Vācu mediji, kas šobrīd pašvaldības mēdz kritizēt par it kā neracionālu saimniekošanu, jo patversmes stāv tukšas, tolaik ar kamerām un mikrofoniem steidzās ik uz ciemu vai pilsētu, par kuru bija sūdzības par sliktiem izmitināšanas apstākļiem, piemēram, neapkurinātām teltīm.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tā kā telpas bija nepieciešamas uz karstām pēdām, pašvaldības “ņēma visu, kas vien tirgū bija dabūjams”, stāsta Ziemeļreinas–Vestfālenes pavalsts pilsētu un pašvaldību apvienības vadītāja vietnieks Andreass Volands. Situāciju savā labā nekavējās izmantot nekustamo īpašumu izīrētāji, izvirzot bezizejā nonākušajām pašvaldībām neizdevīgus nosacījumus, piemēram, pieprasot slēgt līgumus uz 10 vai 15 gadiem.

“Tagad, pēc trim gadiem, visi ir kļuvuši gudrāki,” saka A. Volands. “Ir zināms, ka daudzas lietas nemaz nav vajadzīgas tādos apjomos, kādos tika gādātas tolaik. Taču noslēgto ilgtermiņa līgumu dēļ dažviet pašvaldības joprojām ir spiestas pie tiem turēties.”

Rokas mēdz sasiet arī birokrātiski šķēršļi. Piemēram, celtniecībai saņemta piemaksa no federālās valdības ar noteikumu, ka telpas jāizmanto bēgļu izmitināšanai. Tādēļ tās tik vienkārši nevar pārveidot, piemēram, par sociālajiem dzīvokļiem vai bezpajumtnieku patversmēm.

 

Netaisnība taisnīguma vārdā

Turklāt iezīmējas savdabīga tendence: lielākais telpu pārpalikums patlaban ir tieši tajās vietās, kur jau pirms 2015. gada līdz pat šodienai valdījis dzīvojamā fonda deficīts.

Iemesls ir Vācijā pastāvošais patvēruma meklētāju sadales mehānisms, skaidro A. Volands. Patvēruma meklētāji nevar doties, kur vien vēlas, un arī institūcijas nevar viņus nosūtīt, kur ienāk prātā. Pavalstīm un atsevišķām pašvaldībām iedalāmo bēgļu skaits tiek aprēķināts, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un ekonomiskos rādītājus (līdzīgi bēgļu kvotu sistēmai, kādu Eiropas mērogā centās ieviest Eiropas Savienība). Šis modelis, pazīstams ar nosaukumu “Königsteiner Schlüssel”, gan Vācijā netika izveidots migrācijas krīzes dēļ, bet jau sen tiek lietots dažādās jomās, lai taisnīgi pārdalītu, piemēram, finanšu palīdzību pavalstu, pilsētu un ciemu starpā.

“Ar šī mehānisma palīdzību tiek mēģināts sa­sniegt pēc iespējas lielāku sapratni sabiedrībā. Ja bēgļi tiktu vienkārši pārvirzīti tur, kur atrodas daudz brīvas dzīvojamās platības, tad drīz vien tiktu uzdots jautājums: “Kāpēc gan pilsētai XY jāuzņem daudz vairāk bēgļu nekā citām pašvaldībām?”” paskaidro A. Volands.

Ja vadītos pēc it kā ekonomiski racionālā principa “visus uz turieni, kur ir brīva vieta”, tad, piemēram, Diseldorfai, pilsētai ar plaukstošu ekonomiku, taču ar izteiktu dzīvokļu deficītu, vispār nevajadzētu uzņemt bēgļus. Tikmēr Zauerlandei, apgabalam turpat netālu, kurā iedzīvotāju skaits samazinās un kur dzīvojamās platības drīzāk paliek pāri, nekā pietrūkst, vajadzētu uzņemt nesalīdzināmi vairāk patvēruma meklētāju. “Ja sadale notiktu šādi, ir droši, ka tas novestu pie plašas neapmierinātības,” saka A. Volands.

Tādējādi tieši tās pilsētas un ciemi, kurās vietas trūkums bijis īpaši spiedīgs, bija spiestas būvēt vai īrēt jaunus objektus. Tikmēr tukšām telpām bagātākās (un nereti arī salīdzinoši nabadzīgākās) pašvaldības varēja to nedarīt.

 

Aprūpēti no “cita katla”

2015. gada rudens gan nebija pirmā reize, kad Menhengladbahas administrācijai bija jāsaskaras ar problēmu: kur lai steidzami izmitina lielu skaitu iebraucēju?

Līdzīgi kā 2015. gadā ātrus risinājumus nācās meklēt arī deviņdesmito gadu sākumā, kad Vācijā ieradās liels daudzums repatriantu jeb krievvāciešu no bijušās PSRS republikām. Vēlāk sekoja pieplūdums ar kara bēgļiem no Balkāniem. Tomēr turpmākajos gados skaits izlīdzinājās. 2009. gads, kad Menhengladbaha uzņēma vien 117 bēgļu, iezīmējas kā “zemākais punkts” pāris gadu desmitu laikā, līdz no 2010. gada atsākās pieaugums. 2012. gadā pilsētai nācās atrast mājvietas 383, 2013. gadā 537, bet 2014. – jau 838 jaunpienākušiem bēgļiem. Tā līdz pat kulminācijai 2016. gadā, kad pilsētas kopmītnēs un dzīvokļos kopumā bija izmitināti 3216 patvēruma meklētāji.

Šobrīd situācija ir kā diena pret nakti: Menhengladbahas bēgļu mītnēs aizpildītas vien 800 vietas, lai gan tās spēj uzņemt ap 2300 cilvēku.

 

Kur pazuduši bēgļi?

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Galvenais iemesls: kopš Eiropas Savienība 2016. gadā par Eiropas “durvju sargu” nolīga Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, migrācija uz Vāciju ir būtiski samazinājusies. Konkrēti Menhengladbahai 2017. gada pirmajos astoņos mēnešos bijis jāuzņem vien 115 jauni patvēruma meklētāji, kas daudz neatšķiras no “rāmā” 2009. gada skaitļiem.

Otrkārt, gandrīz 800 personām ir izdevies atrast atsevišķus dzīvokļus, tādējādi viņi varējuši no kopmītnēm pārcelties uz komfortablākām dzīvesvietām, skaidro D. Šalle.

Bet vēl ietekmīgāks faktors: daudziem ir beigusies patvēruma lūguma izskatīšanas procedūra un viņi kļuvuši par atzītiem bēgļiem. Ja nav izdevies atrast darbu un pašiem nodrošināt iztikas līdzekļus, viņi nonākuši tā dēvētā “Hartz IV” jeb ilgstošā bezdarbnieka statusā. Tas gan nenozīmē, ka tādēļ palīdzībai bēgļiem jātērē daudz mazāk naudas. Tomēr ar šī atbalsta organizēšanu nodarbojas ne vairs pašvaldība, bet gan Federālās Darba aģentūras darba centri. Juridiski bēgļi vairs nav atsevišķa kategorija, bet gan cilvēki ar tādām pašām tiesībām un pienākumiem kā vietējiem ilgstošiem bezdarbniekiem.

 

Nākotne neprognozējama

“Statistisku tukšumu” bēgļu mītnēs rada arī ap­stākļu uzlabošana, saka D. Šalle: “Mēs cenšamies istabas aizpildīt tā, ka kopā var dzīvot ģimenes un cilvēki, kuri viens ar otru labi saprotas.” Tik dažādās valodās runājoši ļaudis no tik dažādām kultūrām ne vienmēr viens ar otru labi satiek, mēdz izcelties konflikti: “Taču, uzlabojot apstākļus, noslodze samazinās.” Piemēram, ja laulātais pāris, lai ļautu dzīvot mierīgu ģimenes dzīvi, tiek izmitināts atsevišķā istabā ar četrām gultām, divas gultas paliek brīvas. Tas statistikas ailītēs veido noslodzes samazinājumu.

Vienlaikus ir arī daudz tukšu istabu un pat vairākas gluži tukšas ēkas. Ne visur gan ikdienas izmaksas esot ļoti augstas, saka D. Šalle. Ja ēka ir tukša, tad “tur nav cilvēku un mums nevajag pārvaldnieku, sociālo darbinieku, ēdienu”. Sāpīgāka situācija ir ar īrētajām mājām, kurām jāgaida līguma termiņa beigas. Pašvaldībai piederošos tukšos objektus Menhengladbaha nolēmusi pārdot.

Taču jautājums: cik daudzus? Vai visus? Vai daļa tomēr jāatstāj rezervē? Jo kurš gan var droši paredzēt, kas notiks tuvākajos gados vai pat mēnešos?

Meklējot veidu, kā prognozēt notikumu attīstību arī neprognozējamā pasaulē, Menhengladbahas administrācija atradusi “vidējo statistisko” risinājumu. Proti, aprēķinājusi vidējo vērtību no bēgļu skaita svārstībām pēdējo 20 gadu laikā un, vadoties pēc tās, noteikusi mērķi: mītņu ietilpību samazināt līdz 1500 vietu robežai. “Tik daudz mēs gribam saglabāt,” saka D. Šalle. Tas nozīmē: dažbrīd lielāks, daž­brīd ne tik izteikts vietu pārpalikums ir un paliks neizbēgams. Bet, kā piebilst kāds pašvaldības pārstāvis, “mēs jau arī neesam nekāda viesnīca, kurai jāseko līdzi, lai vietas būtu aizpildītas par 100 procentiem”. Tādēļ labāk lai ir brīvas vietas, nekā vēlreiz nonākt tik bezpalīdzīgā situācijā, kādu nācās piedzīvot 2015. gadā.

LA.lv