Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. jūlijs, 2013
Drukāt

Beidzot klepus atstājies

Daudzi dabas pilnbrieda aromāti, ko ziedošajā gadalaikā steidzam ieelpot pēc iespējas niansētāk, mācību projektu koordinatorei Amandai Grasei–Kotļevai šopavasar aizvējoja garām neizjusti. Vairāk nekā divus mēnešus mocīja ieildzis klepus. “Akmens terapija laikam ir vienīgā, ko vēl neesmu izmēģinājusi,” pirms eksperimenta atzina Amanda.

– Uz slimošanu neesmu tendēta, bet šogad nomocījos ne pa jokam. Pēc ārsta ieteikuma veicu analīzes un rentgenizmeklējumu. Neko sliktu neatrada, taču klepus kļuva aizvien nomācošāks. Sākumā man teica, lai padzeru pretklepus tējas, sīrupus, lietoju aerosolu. Kad stāvoklis neuzlabojās, izrakstīja antibiotikas. Pa trīs lāgi dienā gandrīz nedēļu cītīgi dzēru tās, taču labuma nekāda. 


Ja šādu ieteikumu – klepus ārstēšanai lietot akmentiņu – kāds piedāvātu pirms dažiem gadiem, es noteikti būtu atteikusies. Vismaz manī priekšstats, kas ir iespējams, kas ne, bija iesēdies diezgan stingri. Domāju, ka lielākajai daļai cilvēku ir tāpat. Taču šoreiz neizprotamā slimība bija pamatīgi nogurdinājusi. 


Gribēju sākt eksperimentu 28. maijā, taču ņēmu vērā, ka tā ir 19. Mēness diena, kad pār pasauli valda smaga, cilvēkam nedraudzīga enerģētika. Tāpēc tovakar tikai ieliku akmentiņu saldētavā, bet ar to darboties sāku nākamajā rītā, jo par 20. Mēness dienu sacīts, ka tajā viegli spert izšķirīgo soli, ķerties klāt jauniem darbiem. 


Akmens bija tikko kā atvests no Indijas, no ļoti savdabīgas vietas kalnu upes gultnē. Mazs, pelēks, ar baltām svēdriņām, straumes nogludināts. Ļoti vienkāršs un skaists, tāds, kas patīkami iegulst plaukstā. 


Nākamā rīta saullēktā – pulksten 04.41 – izgāju dārzā, apstājos rasotajā zālē ar skatienu uz austrumiem. Piespiedusi krūtīm akmentiņu, skaitīju kā dzejoli uz lapiņas uzrakstīto tekstu: Es esmu vesela. Es elpoju brīvi. Es elpoju dziļi. Es esmu vesela. Šo formulu atkārtojot vairākas reizes, iekodēju akmenī programmu. Tad iebāzu olīti kabatā un ikreiz, kad sākās klepus, pieliku tam roku vai satvēru plaukstā. Ja apkārt drūzmējās cilvēki, sakāmo iedomājos tikai iztēlē, ja biju viena, klusi atkārtoju. Tikko radās brīvs brītiņš, blociņā pierakstīju, ka esmu pieskārusies savam iedomātajam veselības sargam. Vakarā piezīmes pārskatīju un papildināju, ejot gulēt, noliku akmentiņu uz naktsskapīša un vēlreiz atkārtoju brīvās elpošanas saukli.


Pirmajā nedēļā katrā lappusē bija daudz ierakstu. Trešajā dienā pat iedomājos, ka esmu iekūlusies ķezā – kā pasacīšu, ka man nekas nesanāk? Taču ar katru nākamo dienu akmeni nācās paijāt mazāk, jo retāk klepoju. Pēdējās trīs dienās – neviena ieraksta! Tas ir noticis – beidzot es elpoju brīvi! Es elpoju dziļi, vairs neklepoju!


Ko Amanda ieguva eksperimentā


 Jūtos ļoti labi, jo klepus mitējies. 


 Esmu pārliecinājusies, ka domu spēkam, ja vien neļauj tām izkliedēties, bet apzināti koncentrē mērķa virzienā, ir daudz lielāka nozīme, nekā biju pieradusi uzskatīt. Nezinu, kā organisms reaģētu, ja antibiotiku vietā jau pašā sākumā būtu rīkojusies ar akmeni, taču pieļauju, ka arī tad būtu izdevies tikt klāt tā neapjaustajām rezervēm. Man pat šķiet, ka akmentiņa vietā kabatā varēja būt arī gliemezis vai koka puļķītis – tik un tā būtu izpaudies: katram notiek pēc viņa ticības. 


 Patlaban esmu tā iedvesmojusies, ka ne vien pati turpināšu spēli ar akmeņiem, bet mēģināšu tajā iesaistīt arī bērnus. Jaunākais vēl pavisam mazs, bet lielajam jau četri gadi – mācīšanās saistošā veidā, mazliet kā pasakā, koncentrēt domas uz svarīgo arī viņam varētu nākt tikai par labu.


Vērtē Dace Rolava


Jebkurai mērķtiecīgi atkārtotas darbības vibrācijai – pateiktam vārdam, melodijai, domu enerģijai – šūnas atsaucas, tāpēc arī mūsu spēkos ir dot šim procesam vēlamo virzību. Lai arī kā šis fenomens laikā gaitā ticis nosaukts – vārdošana, pūšļošana (iepūst informāciju) vai placebo, tas sniedz iespēju katram veidot pozitīvo programmu, ar ko vajadzības reizē sev palīdzēt. Amandai tas izdevās. 


Viņa droši var turpināt darbu ar akmeni, dodot tam arī citus uzdevumus, bet vismaz pārreiz gadā tas jāattīra no vecās informācijas. Vienlaikus vajadzētu strādāt tikai ar vienu uzdevumu. 


Taču ar bērniem, kamēr viņi vēl tik mazi, ka atrodas mātes enerģētiskajā laukā, jārīkojas uzmanīgi. Pietiek ielikt mazulītim domātā akmentiņā pozitīvo programmu un pateikt, ka tas ir laimes olītis, bet no pārāk nopietnas pievēršanās rotaļām ar to bērnu labāk atturēt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+