Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. oktobris, 2013
Drukāt

Imigranti aicina izbeigt negatīvu viedokļu kultivēšanu


Vainīgi mediji


Pēc traģēdijas oktobra sākumā, kad pie Itālijai piederošās Lampedūzas salas krastiem, apgāžoties bēgļu laivai, bojā gāja vairāk nekā 300 cilvēku no kopumā pieciem simtiem, Eiropas Savienības atbildīgās amatpersonas ne vien sola raitāku sadarbību, decembra sākumā iedarbinot “Eurosur” komunikācijas tīklu, kas reālajā laikā ļaus apmainīties ar datiem valstu starpā par nelikumīgu imigrāciju, bet arī meklē vaininiekus imigrantu negatīvā tēla veidošanā. Vainīgie, protams, ir plašsaziņas līdzekļi, kuri, pēc Eiropas Komisijas domām, tiražējot negatīvus stereotipus.

Maltas Integrācijas fonda pārstāve Maria Pisani uzsver – medijiem vieglāk ir radīt sliktu imigranta portretu. “Lai veidotu objektīvu un pozitīvu stāstu, žurnālistam daudz vairāk ir “jārok”, bet tas prasa laiku. Taču uzskatu, ka medijiem būtu jācenšas negatīvos vēstījumus, kādi būs vienmēr, līdzsvarot ar pozitīvajiem, kuri arī nekur nepazūd,” tā M. Pisani. Arī ES iekšlietu komisāre Sesīlija Malmstrēma uzskata – tieši mediji atbildīgi par sabiedrības naidīgo attieksmi pret imigrantiem.

Sesīlija Malmstrēma: “Pirms dažiem gadiem kādas pilsētas nomalē, kur dzīvo imigranti, tika piekauta meitene. Medijus pārplūdināja skaidrojumi par to, kā imigranti uztver sievietes un ka tas bijis iemesls šim noziegumam. Vainoti tika visi migranti, par visiem veidojot vienu negatīvu priekšstatu. Īsi pēc tam Kiprā smagi piekāva zilacainu, blondu zviedru puisi, kurš turp bija devies brīvlaikā. Šajā gadījumā vietēji mediji koncentrējās tikai uz to, cik piedzēries puisis bijis, un to, kādu audzināšanu no vecākiem saņēmis. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties vārdus un raksturojumu katrā konkrētā gadījumā.”

Tikmēr Beļģijas žurnālistu federācijas pārstāvis Rikardo Gutjeress Velaskēzs uzskata – vainot tikai medijus ir absolūti nepamatoti. “Kā žurnālists saku – prese nerāda migrācijas patieso seju, jo ir sabiedrības spogulis. Bet sabiedrība vēlas konfliktus un negatīvais to interesē daudz vairāk. Tādēļ mediji vienmēr interesēsies par negatīvo un to mainīt nevarēs,” ir pārliecināts viņš.

Arī Dagmavi Jimers uzsver – žurnālisti, kuri stāsta par imigrantiem, bieži vien savus vēstījumus balsta uz stereotipiem un informācijas druskām. “Šiem cilvēkiem nav “lauka pieredzes”. Viņi nav bijuši valstīs, no kurām imigranti bēg, viņi nezina, kā šie cilvēki dzīvo, nonākuši Eiropā, un tas nav pareizi,” uzsver D. Jimers.

Par vergiem nepārvēršamies


Konferences dalībnieki lielākoties tērpti uzvalkos un kostīmos, savukārt Dagmavi – džinsos un sarkanā raupja adījuma džemperī, kas nav tas jaunākais. Viņš ir smaidīgs un atvērts sarunai, jo pirms vairākiem gadiem laimīgi izglābies no represijām savā dzimtajā Etiopijā un nonācis Itālijā. Lēmumu pamest dzimteni viņš pieņēma 2005. gadā, kad, būdams tiesību zinātņu students, saskārās ar represijām no valdošajiem politiķiem. Apbrīnas vērts ir viņa gribasspēks, kas ļāva šķērsot tuksnesi starp Sudānu un Lībiju, pārdzīvot Lībijas policijas ņirgāšanos un uz spēku izsīkuma robežas šķērsot Vidusjūru.

Vai sapņi par labāku dzīvi Eiropā šiem cilvēkiem arī piepildās? “Vīzijas par Eiropu ir visdažādākās. Tas, cik tās izrādīsies patiesas, atkarīgs no tā, kā cilvēks iedomājas, kas ir Eiropa. Ja cilvēkam šķiet, ka šeit viss būs viegli un vienkārši, pēc lielas naudas un spēka iztērēšanas šim ceļojumam, viņam nāksies vilties. Ierodoties Eiropā, šāda cilvēka sapņi sabruks uzreiz, jo viņš nebūs gatavs saprast, ka šeit daudz kas ir citādi. Tu esi bēglis, sabiedrība tevi nepieņem, un bieži vien jāguļ uz ielas. Ja ir kaut nedaudz informācijas un zināšanu par to, kas un kā šeit gaidāms un darāms, cik grūta var būt dzīve, tu esi gatavs to visu pārciest,” norāda D. Jimers.

Tas, vai imigrants iedzīvosies sabiedrībā, spēs atrast labu darbu un iegūt izglītību, pēc kenijieša domām, ir laika jautājums. “Šie cilvēki jādala vairākās grupās. Bēgļiem šeit neviena nav. Lielā mērā viņi ir likteņa varā. Nedaudz vieglāk ir imigrantiem, kurus šeit gaida, piemēram, vecāki vai kuriem piedāvā dažādas palīdzības programmas,” skaidro D. Jimers.

Jāpiebilst, ka arī viņš, ieradies Itālijā, apmeklēja neformālu itāļu skolu, kas ir pirmais punkts Āfrikas imigrantiem, kurā brīvprātīgie šiem cilvēkiem palīdz apgūt itāliešu valodu. Paralēli tam D. Jimers apguvis filmēšanas pamatus, vēlāk izveidojis daudzos kinofestivālos demonstrētu dokumentālu filmu par Āfrikas imigrantu ciešanām šajā kontinentā un pieredzi, meklējot patvērumu Eiropā.

Dagmavi ir pārliecināts – pārdzīvot smagos brīžus šeit imigrantiem palīdz apziņa, ka viņu bērni jau pratīs valodu un daudz vieglāk iekļausies sabiedrībā, kļūstot par tās pilntiesīgiem locekļiem. “Ja tu nestrādā, domājot par nākotni, tu zaudē. Ir jāskatās uz priekšu, jāstrādā ar bērniem un bērnu labā,” uzsver Dagmavi.

Diemžēl Itālijā pabeigt Kenijā iesāktās studijas kenijietim nesanāk, jo šo valstu izglītības dokumenti nav pielīdzināmi. Viņš arī atzīst, ka mācībām augstskolā nepietiktu nedz laika, nedz spēka un finanšu. “Man svarīgāk ir, lai mans bērns saprot, ka tēvs savulaik ieradās Lampedūzā, lai radītu labākus dzīves apstākļus viņam. Ceru, ka sabiedrība nevērtēs viņu pēc izskata, bet gan pēc prāta spējām.”

Pavaicāju arī, vai Dagmavi nešķiet, ka imigranti no Āfrikas pamazām pārtop par vergiem dažādajās Eiropas Savienības valstīs, kurās vietējie vienkāršos, bet smagos un slikti apmaksātos darbus uztic tieši viņiem.

Dagmavi Jimers: “Tas atkarīgs no tā, kas esi. Ja aizbrauc, jo spiež apstākļi, piemēram, karš vai kādas ārkārtas situācijas, tu neesi gatavs tam, kas tevi sagaida, un nevari izvēlēties, kādu darbu darīt. Taču, ja brauc prom, lai palīdzētu ģimenei, tu apzināti izvēlies, ko darīsi. Imigranti šeit ziedo savu dzīvi, lai palīdzētu kādam, kas palicis dzimtenē, kam klājas grūti. Tas ļauj paciest daudz ko.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+