Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. augusts, 2012
Drukāt

Berlīnes bezpajumtniekiem – sava universitāte 


Foto-Toms AncītisFoto-Toms Ancītis

Berlīnes bezpajumtniekus iesaistīties mācībās kavē laika trūkums un vācu valodas barjera 
.

 

“Bet ko gan tas nozīmē: teikt patiesību? Šodien mums ir viena patiesība, rīt varbūt nāks jaunas ziņas un vecā patiesība kļūs par meliem,” skatoties uz tāfeli, skaļi prāto Klauss. Uz galda viņam priekšā stāv pusizdzerta kafijas krūze, blakus tai atvērta liela rūtiņu burtnīca, bet galda vidū – bieza filozofijas vārdnīca. Klauss – smaidīgs, džinsa kreklā tērpies kalsnējs pusmūža vīrietis ar dziļu grumbu savagotu seju – ir viens no Berlīnē šogad atvērtās Bezpajumtnieku universitātes studentiem.

Vairāku aktīvistu izveidotā, fonda “Pfefferwerk” finansiāli atbalstītā projekta nolūks ir sniegt izglītošanās iespējas bezpajumtniekiem un dzīvesvietu zaudējušajiem, kas vēlas atkal atgriezties sabiedrībā. (Vācu valodā tiek lietoti divi termini – “Obdachlos” un “Wohnungslos”; ar pirmo tiek apzīmēta persona, kurai gluži fiziski nav jumta virs galvas, bet otrais ir cilvēks, kuram, lai gan zaudējis savu līdzšinējo dzīvesvietu, naktsmītne tomēr ir pieejama: patversmē, sociālajā dzīvoklī u. c.)

Nodarbībās, kas notiek ik nedēļu, studenti (pagaidām gan viņu ir ļoti maz – dažkārt ierodas trīs, citkārt atnāk tikai viens) var mācīties kreatīvo rakstīšanu, teātra spēli, sociālos medijus, datorzinības, vēsturi, sportot u. c. Kā skaidro projekta vadītājs Maiks Eimertenbrinks, stundu plāns ir elastīgs un universitāte atvērta jaunievedumiem. Piemēram, ja uzrodas kāds jauns brīvprātīgais docents ar jaunu tematu, arī to var iekļaut programmā: “Galvenais, lai darbošanās universitātē spētu dalībniekiem pavērt jaunu perspektīvu viņu domāšanā. Mērķis ir celt viņu pašapziņu un ļaut saprast, ka arī viņu pieredze var būt noderīga citiem cilvēkiem.”

Piemēram, filozofijas nodarbību, kurā piedalās Klauss, vada filozofijas un ģermānistikas studente Anke Šēnebeka. “Man sagādā prieku, ka ne tikai es esmu tā, kura māca: arī es pati no dalībniekiem daudz ko varu mācīties,” viņa uzsver. Nodarbības temats šoreiz ir meli un melošana. Anke kopā ar studentiem cenšas nonākt pie melu definīcijas, noskaidrot, kādēļ cilvēki melo un vai sabiedrība vispār var funkcionēt bez meliem. Apmēram astoņus gadus domāt par tik abstraktām tēmām Klausam nebija nācis ne prātā. Tie bija gadi, kurus viņš pavadīja uz ielas kā bezpajumtnieks. Ja par ko raizējās, tad tikai par to, kā pārlaist nakti, kur dabūt alkoholu, tabaku un ēdienu. “Un filozofiju – to es pēdējo reizi mācījos jaunībā, vēl VDR laikos. Tad jau bija cita filozofija: dialektika, komunisms un sociālisms, kā tik tur visa nebija,” viņš smej. Tagad Klauss mitinās sociālajā mājā vīriešiem ar psihiskiem traucējumiem un ārstējas no alkoholisma. Komunālo dzīvokli viņš dala ar vairākiem likteņbiedriem – bijušajiem bezpajumtniekiem un nedzerošiem alkoholiķiem. Projekta veidotājiem sākotnējā ideja bijusi iesaistīt nodarbībās tieši īstus bezpajumtniekus, tādus, kas fiziski dzīvo uz ielas, bet pagaidām atsaucība nav liela. Viens no šķēršļiem ir valodas barjera. Lielākā daļa Berlīnes bezpajumtnieku ir iebraucēji no Polijas un citām valstīm un vāciski tikpat kā neprot. “Kad patversmēs lūdzām palīdzēt popularizēt mūsu programmu, mums piedāvāja: varbūt pārtulkojiet uzreiz savus bukletus poliski, būs lielākas izredzes. Tomēr tam nav jēgas, jo mācības tik vai tā notiek vāciski,” saka M. Eimertenbrinks. Otrs faktors, kas kavē, – bezpajumtniekiem īsti nav laika. “Viņiem ir iestrādājies savs dzīves ritms. No rīta brokastis vienā vietā, pusdienas citā bezpajumtnieku palīdzības iestādē, turklāt pavisam citā pilsētas vietā. Vēl jāpaspēj uz vakariņām un nakšņošanas vietu atkal citā Berlīnes galā. Turklāt bieži vien jādodas kājām, kas prasa vēl vairāk laika. Izraut cilvēku no šī ritma nav viegli.” Patlaban universitāte meklē labvēļus, kas būtu gatavi ziedot apmācībām lietotus klēpjdatorus. Klausam tas būšot īsts izaicinājums: “No datoriem nesaprotu pilnīgi neko, nekad vēl neko ar tiem neesmu darījis.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+