Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
6. februāris, 2013
Drukāt

Berluskoni un “parastais fašisms”

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Tas, protams, galvenokārt ir Itālijas vēlētāju ziņā – izvērtēt Silvio Berluskoni personību un viņa izteikumus par vēsturi. Arī nesen sacīto, ka Benito Musolīni fašistiskais režīms paveica “labas lietas” daudzās jomās, atskaitot 1938. gadā ieviestos t. s. rasu likumus, kas bija dučes smaga “kļūda”.

 

Šie Berluskoni izmestie priekšvēlēšanu spriedelējumi tomēr ir izraisījuši vēl krietni lielāku neizpratni nekā viņa jau pirms desmit gadiem teiktais, ka Musolīni “nekad nevienu nav nogalinājis”.

Eiropas prese nevilšus salīdzināja bijušā ilggadējā Itālijas valdības galvas nostāju ar Angelas Merkeles attieksmi – Vācijai nākoties izjust “pastāvīgu atbildību” par tās totalitāro pagātni. Šodien nav īpašu šaubu, ka arī Romai būtu jāatceras par savu atbildības nastu jeb Musolīni pārvaldītās Itālijas politiku, kas savulaik izpaudās Tautu Savienības graušanā, militāru agresiju īstenošanā pret kaimiņzemēm un tirāniska režīma ieviešanā, kas fiziski iznīcināja vai salauza daudzus cilvēkus. Nerunājot par to, ka viņš sākotnēji kalpoja par atdarināšanas cienīgu paraugu Hitleram.

Bet fašisma jēdziens, kā zināms, bijis krietni noderīgs arī PSRS propagandai, kas to laika gaitā pielāgojusi gan “tautas ienaidnieku” iznīcināšanas kampaņām, gan ārpolitiskos nolūkos. Aukstā kara laikmetā padomju propagandas aparāts, atcerēsimies kaut vai pēc tā pasūtījuma veidoto režisora Mihaila Romma diezgan pazīstamo filmu “Parastais fašisms”, atrada visa ļaunuma sakni “Rietumu imperiālismā” un, saprotams, pilnīgi noklusēja staļiniskās PSRS un nacistiskās Vācijas idejisko radniecību. Mūsdienās staļinisma totalitāro dabu vairs nenoliedz pat Kremlī, kur tomēr arī liek uzsvaru uz PSRS “labajām lietām”. Tādas nenoliedzami var sameklēt jebkurā iekārtā. (Sacīsim, dzīvnieku aizsardzība Trešajā reihā.) Tāpēc nav brīnums, ka Berluskoni un vēl citi attiecīgi noskaņoti itāļi spēj uziet pietiekami daudz “labumu” fašistu režīma koptajos lauciņos.

Eiropā Berluskoni ne mazums kritizēts, toties Krievijā tiek visādi afišēta viņa ciešā draudzība ar Putinu – Silvio ierodas uz Vladimira dzimšanas dienas svinībām, abi pavada laiku Sardīnijā vai slēpo Sočos. Nebija nepieciešami “WikiLeaks” atklājumi, lai secinātu, ka Berluskoni ir “Putina rupors Eiropā”.

Kā tad Maskava uztver Berluskoni klaji paustās simpātijas dučem? Atbilde – nekā vai, iespējams, ar dziļu izpratni. Vismaz Krievijas Ārlietu ministrijas sašutuma izvirdumi nav manīti. Maskavas interesēs ir piedēvēt pieķeršanos “fašismam” nevis tiem, kam tā patiešām raksturīga, bet, piemēram, Latvijai. Vai – pēc vajadzības – Baltijas valstīm kopumā. Tieši šeit tiek izvērsts plašs “antifašistu” tīkls (“Latvijas Antifašistiskā komiteja” vien ir ko vērta) ar zināmām personām, kuras no “antifašisma” cīņas brīvajā laikā iesaistās dažādās kampaņās pret esošo valodu likumu, pret pilsonības likumu un būtībā pret visu, kas nodrošina Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanu. Un mums ir labas izredzes drīzumā dzirdēt Krievijas ĀM kārtējās tirādes vai varbūt ko līdzīgu “Saskaņas centra” deputātes Cvetkovas nesenajai “pārliecībai”, ka “Daugavas vanagi” ideoloģiski esot “nacistiskā režīma atbalstītāji un sekotāji”. (Kas, starp citu, neizpelnījās ne mazāko tvītu no to “latvisko” partiju puses, kuru vēlme sadarboties ar “SC” pašvaldībās vai augstākā līmenī liekas nesatricināma.) Tomēr politiķu uzklausīšana arī ir, kā teicis Berluskoni, “laba lieta”. Sevišķi jau pirms vēlēšanām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+