NEDĒĻAS FILMA: “Lore” 0
Izceļojusies pa kinofestivāliem un saņēmusi pulka balvu, Vācijas un Austrālijas kopražojuma drāma “Lore” atklāj četru bērnu ceļojumu pāri Vācijai, kad viņu vecāki, pārliecināti nacisti, gājuši bojā, bet kopš bērnības pielūgtais fīrers izdarījis pašnāvību.
Lorei ir vien piecpadsmit gadu, kad viņa ir spiesta uzņemties atbildību par saviem jaunākajiem brāļiem un māsām. Viņu vecāki, perfekti ārieši un Hitlera režīma piekritēji, ir nogalināti, pazīstamā pasaule – sabrukusi, tāpēc jāmēro tāls ceļš pāri Vācijai, lai, iespējams, mājas atkal rastu pie vecmāmiņas, taču ceļā bērniem ne vien nākas sastapties ar šausminošiem skatiem un notikumiem, bet arī pārdomāt vecāku reiz mācīto un cīnīties ar badu un aukstumu. Lores pārliecība sākotnēji ir nesatricināma, taču pašas acīm skatītais bijušo nacionālsociālistiskās audzināšanas “produktu” aplej ar asiņainām šaubām, ko vēl vairāk pastiprina nejauša iepazīšanās ar puisi, kura kabatā ir ebreju koncentrācijas nometnes dokumenti.
Lielajam ekrānam adaptējot Reičelas Seifertes godalgoto romānu “Tumšā istaba” un nacisma būvētās pasaules sabrukumu skatot bērnu acīm, austrālietes Keitas Šortlendas otrā pilnmetrāžas filma “Lore” ir pārliecinošs kinodarbs, kaut arī ne vizuāli, ne emocionāli to par patīkamu ekrāna pieredzi nenosauksi. Tā apzināti meditatīvā stilistika gan tīksminās par tārpu saēstiem līķiem, gan kara sagrautās Vācijas ainavām, gan jaunās Lores centieniem paglābt savus brāļus un māsas, vienlaikus cīnoties ar iekšējiem konfliktiem un domām par savu vecāku ieguldījumu tik daudzu dzīvību izdzēšanā, jo, kā viņa ir pārliecināta, “tā nevar būt taisnība. Es nedzīvoju valstī, kas ko tādu spētu nodarīt nevainīgiem cilvēkiem”. Saskija Rozendāla, Lores lomas atveidotāja, savā lomā ir perfekta, un jaunā aktrise par savu sniegumu jau saņēmusi trīs balvas – arī kā Vācijas Jaunā seja –, un viņai uzticēts viss šīs drāmas emocionālais smagums. Tieši viņas varonei nākas apzināties, ka visa iepriekšējā dzīve bijuši vien meli un kāda ir bijusi Hitlera un fāterlandes loma, ebreju upuri un patiesība aiz koncentrācijas nometņu vārtiem.
Filmu novērtēja arī Lokarno kinofestivālā, kur notika “Lores” starptautiskā pirmizrāde un kur tā saņēma skatītāju balvu, kā arī vēlāk tā tika izvirzīta kā Austrālijas pārstāve cīņā pēc “Oskariem”, taču finālistu sarakstā tā arī neiekļuva. Iespējams, pie vainas bija pēdējos gados tik bieži uz lielā ekrāna šķetinātās Otrā pasaules kara un nacisma tēmas, taču “Lore” iet solīti uz priekšu un zināmā atklāšanai piešķir neparastākus akcentus. Tāpat kā Stīvena Spīlberga drāma “Saules impērija”, “Lore” kara šausmas atklāj no bērna skatpunkta, un kāds īpaši cinisks asprātis to nodēvējis par Sarkangalvītes un Džona Hilkota apokaliptiskās drāmas “Ceļš” apvienojumu.
