Latvijā
Sabiedrība

Bērna pazušana sākas ģimenē: bez vēsts pazuduši un nav atrasti četri bērni 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Fotolia

Sācies vasaras brīvlaiks skolēniem, bērni vairāk būs savā vaļā. Tāpēc jautājums par bērnu pieskatīšanu jo īpaši aktualizējas, lai gan ziņas par pazudušiem, aizklīdušiem, meklētiem un atrastiem bērniem parādās cauru gadu.

Valsts policijas statistika liecina, ka meklēšanā izsludināto nepilngadīgo personu skaits aug – pērn saņemti 520 iesniegumi par bērnu pazušanu, atrasts 471, šogad līdz maija vidum saņemti jau 326 šādi iesniegumi, atrasti – 293. Visbiežāk tiek meklēti jaunieši pusaudža gados, kuriem ir nosliece uz klaiņošanu, ir gadījumi, kad nepilngadīgie ir pieteikti kā bez vēsts pazuduši pēc konflikta ģimenē, kad bērnu aizvedis radinieks. Maija vidū Valsts policijas datubāzēs aktuālā meklēšanā bija 33 nepilngadīgie. Taču tādu bērnu, kuri tiešām pazuduši bez vēsts (tātad nav atrasti ne dzīvi, ne miruši), pēdējo 20 gadu laikā ir četri. Par trijiem bērniem (pazuduši 1998., 2005., 2006. gadā) ir aizdomas, ka pret viņiem vērsts noziegums, par vienu, kurš pazudis 2012. gadā, – ka gājis bojā nelaimes gadījumā.

Pērn visa Latvija sekoja līdzi mazā liepājnieka Ivana Berladina meklēšanai. Kaut arī bērnu atrada mirušu, policija parādīja, ka māk strādāt, sabiedrība – ka spēj vienoties. Kādas mācības iegūtas no skaļā Liepājas gadījuma un ko policija iesaka bērnu vecākiem – par to “LA” saruna ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas priekšnieku Andreju Sozinovu, viņa vietnieku Juri Nicišu un Valsts policijas sabiedrisko attiecību vadītāju Sigitu Pildavu.

 

Galerijas nosaukums

 

Pagājušajā gadā visa Latvija sekoja līdzi mazā liepājnieka Ivana Berladina meklēšanai. Kaut arī bērnu atrada mirušu, policija parādīja, ka māk strādāt, sabiedrība – ka spēj vienoties. Bija gan savi varoņi, diemžēl arī kļūdas un antivaroņi – pret vienu policisti pat tika uzsākts kriminālprocess. Jūsu pārraudzībā ir Rīga un Pierīgas novadi, tātad iedzīvotāju skaita ziņā vismaz puse iedzīvotāju. Atbildība liela. Kādas mācības iegūtas no skaļā Liepājas gadījuma?

Andrejs Sozinovs: Negribu komentēt citu struktūrvienību darbu. Kas attiecas uz mums, tad, meklējot bērnus, strādājam pēc algoritma, kas izstrādāts maksimāla riska situācijām. Pēc trauksmes maksimāli ātri tuvākajā policijas vienībā izveidojam štābu, uz kuru dodas meklēšanas vienība. Ir divi virzieni. Kriminālpolicisti darbojas ar radiem, draugiem, klasesbiedriem. Otra grupa – vienkārši runājot – ar fotogrāfiju rokās skraida pa apkārtni, sabiedriskā transporta pieturas vietām, veikaliem, kafejnīcām. Štābā ir karte ar iespējamiem maršrutiem un sektoriem, kas jāpārmeklē, ko vairāk uzticam kārtības policijai. Tiek fiksēts, kas kur iet un ko pārmeklē. Nesen maija vidū, kad Rīgā pazuda desmitgadīgs puika, kriminālpolicija fiksēja viņa pēdējo zināmo atrašanās vietu un turp tika nosūtītas patruļas, un viena no tām arī puiku fiksēja, viņš gribēja slēpjoties pārskriet no vienas vietas uz otru. Šis bija gadījums ar ļoti augstu risku, palīgos nāca organizācija “bezvests.lv”, pašvaldības policija, ziņojām medijiem un lūdzām informēt sabiedrību. Pastāvīgi atjaunojām un analizējām informāciju.

Grūtākais ir noturēt speciālistus kabinetos – visi grib skriet un darboties. Bet darbu plānošana un vadīšana ir ļoti svarīga. Vēl ir virkne speciālu un tehnoloģisku pasākumu, par kuriem negribu izteikties, lai no šīs informācijas nemācītos tie, kas darbojas pret policiju: jo lielās līnijās, kad bērns vienkārši noklīdis vai pret viņu vērsta ļaunprātība, meklēšanas pasākumi ir līdzīgi. Lielu pieredzi mums deva Imantas pedofila meklēšana.

Juris Nicišs: Imantas pedofila meklēšanas gadījumā sabiedrība bija ļoti aktīva, bet mēs nevarējām pieļaut, ka viss notiek pašplūsmā, ka notiek izrēķināšanās ar aizdomās turamām personām. Braucām un piedalījāmies iedzīvotāju sapulcēs, devām uzdevumus, kuri varbūt bija vienkārši – iet un kaut ko pārmeklēt –, bet ir svarīgi, ka cilvēki iet un kaut ko dara, jūtas atbildīgi un piederīgi.

 

Kas cilvēkiem būtu regulāri jāatgādina, lai tādas nelaimes kā bērnu pazušana notiktu pēc iespējas retāk?

A. Sozinovs: Cilvēkiem parasti liekas, ka viņu bērns nekad nevar pazust – tas var notikt tikai citiem. Vecākiem jābūt saiknei ar bērniem, jāsaprot viņi. Parasti jau bērns ne no šā, ne no tā neizdomā klaiņot vai aizmukt. Vecāki sabļauj uz bērnu un tad brīnās, ka bērns aiziet…

 

Kuram no vecākiem nav gadījies sabļaut uz savu bērnu…

Sigita Pildava: Bērnam ir svarīga viņa pasaule un viņa domas. Un vecāki ir tie cilvēki, pie kuriem vērsties problēmu brīžos un no kā bērns gaida atbalstu. Bet ja atbalsta vietā saņem pavisam kaut ko citu… Bērns nekad nebēgs no vietas, kur viņam ir tas, kas nepieciešams: mīlestība, sapratne, uzticība.

A. Sozinovs: Lielas problēmas nereti rodas tur, kur tām it kā nevajadzētu būt principā, piemēram, bija gadījums, ka viss sākās no tā, ka bērns deviņnieku vietā skolā sāka pelnīt septiņniekus…

S. Pildava: Bieži vecāki ar savām milzīgajām prasībām tā traumē bērnu, ka viņš pārdeg kā tāds drošinātājs. Psihe neiztur.

 

Bet daudzi teiks: ja bērnam neizvirzīs prasības, viņš sāks slinkot.

S. Pildava: Jautājums ir par robežām. Bērni ir dažādi.

J. Nicišs: Lai arī cik mēs būtu aizņemti, jāatrod laiks parunāties ar bērniem, jāliek viņiem justies vajadzīgiem. Jāsaprot bērns. Vienam vajag vairāk uzmanības, citam – mazāk. Jūs šodien gribat viņam kaut ko uzspiest, piemēram, izmācīties, grāmatu izlasīt vai istabu sakārtot, bet varbūt viņam galvā tobrīd ir kaut kas, viņaprāt, svarīgāks, piemēram, gribas saldumus vai ar draugu aiziet pastaigāties. Mēģiniet saprast un iejusties bērna ādā. Un rīt vai parīt viņš izdarīs to, ko jūs tieši šodien gribat uzspiest.

S. Pildava: Kad bērnam trūkst uzmanības un viņš izdara likumu pārkāpumus, bieži to motīvs ir pievērst vecāku uzmanību: redziet, es te esmu, sāciet par mani rūpēties! Laimīgs bērns no ģimenes projām nekad neies. Tas pats Liepājas Ivana gadījums. Visi teica: viņš taču bija paēdis un apģērbts! Bet bērnam ar to vien nepietiek, bieži viņam tas pat nav tik svarīgi kā citas lietas. Vēl es gribu uzsvērt, ka arī policisti mācās, tajā skaitā no Liepājas gadījuma. Notiek dažādas mācības – arī kopā ar armiju, lai tad, kad notiek reāla meklēšana, nebūtu kļūdu, lai viss notiktu automātiski, lai viena cilvēka nespēja pieņemt pareizu lēmumu vai kaut ko ignorēt neradītu problēmas vai pat nelabojamas sekas.

A. Sozinovs: Cilvēki lielākoties cenšas palīdzēt novērst nelaimes, un policija strādā. Tā ir ikdiena. Vienu dienu braucu, skatos, Salaspils pašvaldības policija nesas ar bākugunīm. Kas tad nu? Piestāj ceļmalā un savāc mazu bērnu, kas tur nezin kā bija atradies un kam tur noteikti nevajadzēja būt.

S. Pildava: Bija cits gadījums pēc Liepājas notikuma, kad Rīgā kāda sieviete, ieraugot mazu zēnu ar skolas mugursomu stāvot pieturā, bija steigusies viņam klāt, bērnu pat sabiedējot. Ja rodas aizdomas, ka bērnam nepieciešama palīdzība, pieejiet klāt, mierīgi uzsāciet sarunu, pajautājiet, kas noticis, kā viņam var palīdzēt, un noteikti informējiet par šo notikumu policiju un kopā ar bērnu sagaidiet, kad tā ierodas. Vienkārši esiet kopā ar bērnu, esiet viņa atbalsts, gaidot palīdzību. Tas ir ļoti svarīgi.

A. Sozinovs: Nesen lasīju amerikāņu speciālistu rakstu par bērnu pazušanu un izmantošanu. Tur teikts, ka nedrīkst tā vienkārši bērnu mācīt nerunāt ar svešiniekiem. Jāmāca: ja gribi ar kādu runāt, prasi atļauju vecākiem vai pazīstamiem cilvēkiem; ja kāds uzstājīgi vēlas ar tevi runāt, meklē palīdzību pie citiem cilvēkiem, uzraksti kaut vai zīmīti, meklē tuvumā policistu vai kādu citu formastērpā, cilvēku ar citu bērnu.

S. Pildava: Māciet bērnam – ja viņš jūt, ka ir problēmas, viņš var ņemt akmeni un droši mest pa stiklu, ņemt smiltis un mest pieaugušajam sejā. Nedrīkst bērnam mācīt, ka viņam bez ierunām jā­klausa pieaugušais – bērns drīkst teikt arī “nē”, piemēram, pieaugušajam, kurš aicina paskatīties kucēnus vai kaķīšus… Ja bērns pazūd, jāziņo uzreiz. Nesen Tukumā māte paziņoja pēc diennakts…

Neatnāk no skolas, nav pie draugiem, uzreiz zvaniet policijai, nemeklējiet paši! Ja bērns atradīsies, būs bijis kāds pārpratums, policija neko nepārmetīs.

A. Sozinovs: Vecākiem būtu jāzina bērnu draugi arī tad, ja bērns ir tīnis un viņam ir sirdsdraugs vai sirdsdraudzene – labi, var neprasīt telefona numuru, bet vismaz vārdu un kādas koordinātas. Ja notiks nelaime, tas stipri paātrinās policijas darbu.

S. Pildava: Savs bērns jāpazīst. Jāzina arī tas, kā viņš mēdz reaģēt stresa situācijās.

J. Nicišs: Bija gadījums, kad 13 gadus veca meitene sastrīdējās ar māti un pazuda. Sākām ar to, ka caur meitenes paziņām sameklējām viņas draugu un nodevām ziņu, lai piezvana mātei, ka viss kārtībā, un viss atrisinājās. Labi, ka bija tā: ja meitene būtu bijusi kāda pieaugušā varā, tad policijas uzdevums būtu viņu atbrīvot.

 

Nesen medijus pāršalca ziņa, ka Mārupē braukājot busiņš, kas it kā vilinot iekšā bērnus. Pēc tam parādījās vēl viena līdzīga ziņa. Pārbaudījāt, bija pamats bažām?

A. Sozinovs: Neapstiprinājās. Bet mēs vienmēr ļoti rūpīgi pārbaudām šādas ziņas, jo nekad nevar izslēgt, ka notiek reālas lietas. Mēs arī noskaidrojām, kāpēc bērns Mārupē šādu ziņu izdomāja.

S. Pildava: Ja bērns mājās stāsta briesmu lietas, nelieciet tās sociālajos tīklos, bet ziņojiet policijai, kas noskaidros patiesību un vajadzības gadījumā rīkosies.

J. Nicišs: Varu tikai ieteikt vecākiem bērnus bargi nesodīt, lai viņi bailēs no soda neizdomātu nenotikušas lietas. Bija cits gadījums, kad bērns neaizgāja uz skolu, viņam par to draudēja tēva siksna un bērns sev nodarīja pāri.

 

Kā Latvija pazudušu bērnu sakarā izskatās Eiropas kontekstā?

A. Sozinovs: Mēs esam mierīga valsts. Statistika ir krietni labāka nekā vidēji Eiropā.

 

 

Nenolaidiet no bērna acis

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Valsts policijas Liepājas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieka Uģa Āvas atziņas. Pirms gada tieši viņš vadīja Ivana Berladina meklēšanu.

* Bērna pazušana sākas ģimenē.

* Ja bērns ir mazs, nenolaidiet no viņa acis. Viņš var pazust arī jūrmalas kāpās, sajaukt puses un doties pretējā virzienā. Dažus gadus vecs bērns stundā var noiet pat trīs kilometrus. Tātad desmit minūšu laikā viņš var būt puskilometra attālumā.

* Skolas vecuma bērnam līdzi vienmēr jābūt mobilajam telefonam. Tas pats attiecas uz veciem cilvēkiem. Nupat pensionāre Grobiņā apmaldījās savā jaunības dienu mežā. Izrādās, tas pa gadiem ir mainījies… Labi, ka viņai bija līdzi telefons. Sazvanījāmies, un viņa stundu nāca glābēju sirēnu virzienā. Pirms pusotra gada es pats apmaldījos mežā, kuru it kā labi zināju. Starp citu, netālu no Dubeņiem, kur atradām mazo Ivanu. Gāju pēc Ziemassvētku eglītes. Sāka kļūt tumšs, un jutu, ka vairs netieku ārā… Labi, ka atpazinu Otaņķes upi un zināju, kur tā ietek. Pie upes tad arī turējos. Jāsaprot, ka jebkuram – gan bērnam, gan sirmgalvim – var kļūt slikti vai atgadīties kas cits, tad telefons var būt vienīgais glābiņš. Pagājušajā septembrī, sēņojot mežā netālu no jūras, pazuda sirmgalvis. Vairākas dienas meklējam un diemžēl atradām mirušu.

* Pastāvīgi jāinformē sabiedrība par cilvēku pazušanas riskiem un mūsdienu tehnoloģijām, kas var pazušanas riskus mazināt vai sekmēt atrašanos (mobilie telefoni un dažādas lietotnes tajās, elektroniskas aproces utt.).

* Sargājiet bērnus no ūdens briesmām – tur vairs nav izšķirošas dienas, stundas un minūtes, bet sekundes un to daļas.

* Vienmēr jāatceras, ka bērns grib izzināt pasauli. Kurš gan nav pagaršojis zemi. Bet ir lietas, ko nedrīkst ļaut pamēģināt.

* Ja tomēr notikusi nelaime un bērns pazudis, sniedziet policijai visu iespējamo informāciju, arī tādu, kas nav jums glaimojoša.

* Diemžēl prakse pierāda, ka policijai ne visi brīvprātīgie palīdz. Protams, lielai daļai var teikt tikai paldies, bet ir tādi, kas gatavi palīdzēt tikai tad, ja būs lielas cerības tieši viņam atrast pazudušo, ir arī tādi, kas meklēšanu izmanto, lai vienkārši patusētu. Diemžēl mazā Ivana gadījumā bija arī tādi, kas bija gatavi mātes linča tiesai un iet meklēt un izrēķināties ar apkārtnes homoseksuāļiem.

* Brīvprātīgajam jāsaprot, ka meklēšanas darbos viņam būs jādara tas, ko viņam liek, jādara lietas, kam viņš ir gatavs. Policijas operācijās, kur nepieciešama speciāla sagatavotību, viņš pielaists netiks.

LA.lv