Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. oktobris, 2012
Drukāt

Bērni dzejo, bērni muzicē


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Klāt ražas laiks arī Rietumu bankas labdarības fonda (RBLF) un “Latvijas Avīzes” konkursa “Sprīdis labākai dzīvei” projektiem. Šogad sabiedrības balsojums lēma par labu sešām jaukām un ļoti vajadzīgām iecerēm.

 

Šoreiz par divām no tām. Par RBLF naudu ir nācis klajā Jēkabpils novada bērnu dzejoļu krājums “Rakstu dzejoli pats!” un iegādāti jauni mūzikas instrumenti Cēsu 1. pamatskolas skolēniem.

 

“Saķert tik daudz vārdu!”

Aizveram acis ciet un iedomājamies vēlēšanos, – Jēkabpils Vecpilsētas laukumā aicina gudrā Pūce, grāmatas “Rakstu dzejoli pats!” atvēršanas svētku vadītāja. Acis aizver gan mazie dzejnieki, gan viņu vecāki, Jēkabpils kultūras darbinieki, pilsētas mērs. Atverot acis, redzam – žvikt! – gaisā uzšaujas krāsainu balonu pulks! Baibas Stalidzānes vēlēšanās – pirmā bērnu rakstītu dzejoļu grāmata Latvijā – ir jau piepildījusies. Par šo projektu viņai karsti iedegusies sirds. Kādu dienu kultūras pārvaldē, kur Baiba strādā, viņas kolēģe nolasījusi savas septiņgadīgās meitas dzejoli. Tas pārsteidzis ar svaigumu, savdabību. Un dzimusi ideja – aicināt Jēkabpils pilsētas, Jēkabpils, Krustpils, Viesītes, Salas un Aknīstes novada skolēnus līdz 12 gadu vecumam izpausties dzejā. Bērni sacerēja 350 dzejoļus, no tiem 54 iekļauti grāmatā. – Lasīt bija grūti tādā ziņā, ka dzejoļu daudz. Bet nebija grūti, jo daudzi bija uzrakstījuši īsus dzejoļus, kas ķer kā zibens spēriens. Patika, ka rakstītāju vidū bija daudz puiku. Bērni, jūs spējat redzēt, dzirdēt, ieklausīties, just! Lai izdodas saķert tik daudz vārdu, ka varētu to aprakstīt, citādi sajūtas paliks tikai jūsu sirsniņās, – rosināja dzejniece Inese Zandere, kura kopā ar rakstnieci Māru Cielēnu izvēlējās, kurus dzejoļus publicēt. Jautāju jaunajiem vārda mākslas meistariem, kādai jābūt dzejai. – Ar dziļu domu. Interesantai. Ar pārsteigumu. Īpašai. Nestandarta. Dīvainai, – tā domāja lielākās meitenes. Bet mazākie sprieda: – Dzejolim jābūt smukam. Garam vai īsam, bet interesantam. Ar sajūtu par vasaru un suni.

 

Skola skan
Spridis1-ak

“Guli, guli, fledermausi, saldā miegā kājām gaisā!” aizrautīgi spēlē bērni un gribas lēkāt ritmam līdzi. Pēc šā numura muzikanti mainās vietām. – Cik ilgi sēdēsi pie viena instrumenta, tos mainām kā čigāni zirgus. Gudrā valodā – mums ir daudz multiinstrumentālistu, – smejas mūzikas pedagogs Edvīns Logins. Skaidrs, ka, tik cītīgi spēlējot, pienāk laiks gādāt jaunus instrumentus. Laime, ka šīs skolas bērniem ir enerģiski vecāki. Jāņa Mārtiņa un Amandas māmiņa Agnese Ramata konkursam “Sprīdis labākai dzīvei” uzrakstīja iedvesmojošu stāstu, kāpēc Cēsu 1. pamatskolai nepieciešami deviņi jauni mūzikas instrumenti, un guva gan projekta līdzjutēju, gan RBLF atbalstu. – Šī ir vispārizglītojoša skola, bet visi 349 skolēni papildus apgūst mūziku un kāda instrumenta spēli, darbojas muzikālajos kolektīvos. Skolā pieņemam bez konkursa. Visi nebūs operas solisti, bet koros dziedās, ka prieks. Reizi nedēļā mūsu pedagogi brīvprātīgi palīdz arī 4 – 6 gadus veciem bērniem izkopt muzikālo dzirdi, vokālās iemaņas, kustību koordināciju, iepazīstina ar mūzikas instrumentiem un krāsu pasauli. Un tad daudzi no viņiem izvēlas mūsu skolu. Jo te ir iespēja izaugt bagātākiem gan mūzikas pazīšanas, gan kultūras ziņā.

Cēsu novada sabiedriskajā dzīvē ej, kur gribi, visur ir mūsējie – deju kolektīvos, koros, mūzikas kolektīvos… – priecājas skolas direktore Anna Būre un atceras, kā skolotājs Logins devies uz Rīgu pasūtīt mūzikas instrumentus, kā saksofonists Zintis Žvarts iespēlējis jaunpirkto saksofonu… Arī vijole ir jauna. Pirmo gadu skolā ir arī vijoļspēles klase, tajā pieteikušies 14 bērni. – Esam sameklējuši ļoti labu skolotāju vijolnieci Fionu Vilnīti. Viņa ir angliete, kura, spēlējot ansamblī “Kremerata Baltica”, apprecējās ar mūsu skolas absolventu mūziķi Kasparu Vilnīti, un abi tagad dzīvo Cēsīs, – stāsta mūzikas pedagogs Edvīns Logins. Koncertā piedalījās arī pāris absolventes, kas atzinās: ļoti pietrūkst gan muzicēšanas ansamblī, gan šīs skolas, kur katrā klasē kaut kas skan un tas ir tik priecīgi. Ko dod muzicēšana, jautāju skolēniem. Baudu spēlēt, prieku uzstāties, atvērtību, ka esi gatavs iet un darīt. Un nebaidies!

Vectēvs

Vectēvs kādreiz bija mazs

Un pa āru skrēja bass,

Un končas ēda daudz.

Un tālāk –

Gāja pie vecmammas.

Artis Lipša, 5 gadi

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+