Liene Kuzmina, kas pieteikta “Latvijas lepnuma” balvai, savus pārdzīvojumus un sāpes neizrāda, bet pārvērš dzejoļos, ko redz tikai paši tuvākie.
Liene Kuzmina, kas pieteikta “Latvijas lepnuma” balvai, savus pārdzīvojumus un sāpes neizrāda, bet pārvērš dzejoļos, ko redz tikai paši tuvākie.
Foto: Anda Krauze

Ja spētu, Liene aizslēgtu visus bērnunamus. “Latvijas lepnuma” stāsts 9

Kad pirms diviem gadiem nomira Lienes Kuzminas mamma, viņa, ne mirkli nedomājot, kļuva par aizbildi trim jaunākajām māsām – Evitai, Alisei un Megijai –, lai tikai viņas nenonāktu aprūpes centros. Taču Lienes sirdī vietas ir daudz, daudz vairāk. Ja varētu, viņa glābtu vai visus pasaules grūtdieņus, jo īpaši – bērnus, lai tikai nevienam nebūtu jāpiedzīvo tāda bērnība, kāda bijusi viņai pašai. “Patiesībā man bērnības nemaz nebija,” saka Liene.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Latvijas lepnuma” balvai Lieni pieteikusi māsa Evita: “Mana māsa palīdz visiem, neskatoties uz grūtībām. Viņa uz ielas var pabarot bezpajumtnieku, nekad nepaies garām pakritušam cilvēkam.[..] Viņa savā ģimenē uzņēma trīs bērnus, nedomājot par to, cik grūti tas būs gan emocionāli, gan fiziski, gan finansiāli! Mūsu dēļ paņēma kredītu, lai varētu paņemt lielāku dzīves platību. Viņa ar visu tiek galā! Es apbrīnoju viņu un uzskatu par mūsu Sargeņģeli!”

Mātei bērni kā bizness

“Saviem vecākiem varu teikt paldies – par to, ka devuši iespēju redzēt, kā nevajag dzīvot,” atklāta ir Liene. Saudzīgi izsakoties, viņas mātes Ilonas dzīvesveids nav bijis labs paraugs – pastāvīgs bezdarbs, alkohols, partneru un mājokļu maiņa, agresija, iecienītākā bērnu “audzināšanas” metode – sišana neatkarīgi no vecuma.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Mans skats uz dzīvi – nenosodi cilvēku, jo nezini, kāds ir bijis viņa ceļš,” viņa filozofiski saka. “Zinu, ka manai mātei pašai kopš bērnības gāja grūti – viņas mātei bija ļoti skarba attieksme, mamma ar brāli auga savā vaļā, bez mīlestības.” Internātskolas, bēguļošana…

Tad meiteņu pāraudzināšanas iestāde Alsviķos, no kuras uz mājām tika vien svētkos – biežāk Lienes mammu vecāki nevēlējās redzēt. Skatījums uz pasauli, dzīves modelis veidojās greizs. “Uzaugot vidē, kur ir citi bērni no “smagām” ģimenēm, kur valda agresija un izdzīvošanas likumi bez iespējas iepazīt pozitīvu ģimenes paraugu, iznākums nemaz nevarēja būt citāds.”

Pēc vidusskolas pabeigšanas Lienes māte atgriezusies Kandavā pie savas mammas. Iepazinusies ar puisi un 18 gadu vecumā laidusi pasaulē pirmo bērnu. Alkohols, uzdzīve, nākamais bērns. Tad vēl viens – zēns, kurš miris, vēl būdams zīdainis. Nākamais, ceturtais bērns – Liene, pēc tam – vēl deviņi.

“Ne mammai, ne tētim nebija pastāvīga darba. Līdzko par bērniem sāka maksāt pabalstus, mēs dzimām burtiski viens pēc otra. Tas aizgāja kā bizness.” Bērnu pabalstiem pievienota invaliditātes nauda – ar pretimnākošu dakteru palīdzību daži bērni apkrauti ar viltus diagnozēm par astmu, kustību traucējumiem un pārtikas izraisītām alerģijām.

Pašlaik Liene cīnās, lai no šī “mantojuma” tiktu vaļā un jaunākie bērni atgūtu iespēju normāli fiziski izkustēties sporta nodarbībās un bez bažām ēst parastu ēdienu. Viņa lepojas, ka viena no jaunākajām māsiņām – Megija – tagad pat trenējas basketbolā un piedalās sacensībās.

Pabalstu naudu vecāki nav izlietojuši bērnu vajadzībām. Liene kopš mazotnes piepelnījusies, darīdama vai katru darbu, kas trāpījies viņas rokās – uzkopusi citiem dzīvokļus, strādājusi celtniecībā. Nopelnījusi ēdienam, autiņbiksītēm mazākajiem – ne veselai pakai, bet kaut pa vienam, jo varējusi to atļauties.

Reklāma
Reklāma

“Desmit gados es mācēju visu – plīti iekurināt, ēst uztaisīt, sanest ūdeni, saskaldīt malku. Parūpēties.” Bijusi laimīga, saņemot jaunāko brāļu un māsu mīlestību, tā aizpildot vecāku radīto deficītu. Turpinājusi rūpēties par nepilngadīgajiem bērniem arī tad, kad pieaugusi un izveidojusi savu ģimeni – viņai ir vīrs un meitiņa. Pašlaik Liene strādā un mācās vakarskolā, lai iegūtu vidējo izglītību un tad īstenotu sapni par pedagoģijas studijām.

Lai vai kāda, bet ģimene

Lienes bērnu dienas grūti nosaukt citādi kā par murgu. Dzīve saspiestībā pārāk šauros mitekļos. “Ja bija aukstais ūdens dzīvoklī, tas vēl bija lepni!” Nebeidzami skandāli, trakošana un kautiņi. Bērni, kas mēģina aizstāvēt māti no tēva uzbrukumiem, bet tad, glābjot savu ādu, laižas lapās ar to, kas mugurā, un pārlaiž nakti kur pagadās – šķūnī, patrepē. Policisti, kuri aizved tēvu, taču drīz vien viņš ir atpakaļ, lai vardarbība turpinātos kā apburtajā lokā.

Liene atstāsta vairākas baisas “sadzīves” epizodes, kurās mātes vai kāda bērna dzīvība karājusies mata galā. Tādēļ arī lielākā daļa bērnu no ģimenes izņemti, bet Liene izmisīgi centusies visus atkal savest kopā: lai vai kāda, tomēr ģimene. Savējie. Viņa pati cietusi neskaitāmas reizes – morāli, fiziski, seksuāli. Lūdz detalizēti neaprakstīt, jo vēlāk mātes dzīvē noticis lūzums – viņa saņēmusies, centusies dzīvot kārtīgāk. “Labojās, sāka iet baznīcā.” Jaunākie bērni, kas pašlaik ir aizbildnībā, māti atcerēsies citādu, ne tādu kā Liene.

Diemžēl labais periods drīz beidzās – mammu uzveica slimība. “Pirms nāves es viņai apsolīju, ka par meitenēm parūpēšos. Viņa man uzticējās, zināja, ka viņas nevienam neatdošu.” Rīgā uz aizbildnības piešķiršanu skatījās ļoti stingri, rūpīgi izvērtēja piemērotību. “Vajadzēja lielāku dzīvojamo platību, nācās ņemt kredītu un iegādāties māju. Mums ar vīru dzīve apgriezās kājām gaisā, bet lēmums par to tika pieņemts minūtes laikā.” Pašlaik Lienes dzīvesbiedrs strādā ārzemēs, lai varētu aizņēmumu atdot.

Liene Marija

“Esmu redzējusi visu – sākot no dzimšanas līdz miršanai. Esmu redzējusi, kā nosit cilvēku, kā viens otru sadur. Kā normāls cilvēks kļūst par alkoholiķi un narkomānu,” Liene uzskaita. Smagie dzīves apstākļi bērnībā viņu nav nocietinājuši, tieši otrādi – viņai ir plaša sirds, pastāvīga gatavība palīdzēt un atbalstīt, glābt dzīvību, skriet klāt katram pakritušajam, veikalā samaksāt par trūcīga cilvēka pirkumiem, kaut pati nav no turīgajām.

“Tas vienkārši ir kā impulss – eju un daru, ja redzu, ka jāpalīdz, nevis stundām sēžu un perinu, ko gan tādu labu es varētu izdarīt.” Liene arī rūpējas par māsas dēliņu – puisēnu ar īpašām vajadzībām. Pat sākusi strādāt bērnudārzā, kuru zēns apmeklē, lai tikai būtu viņam tuvāk. Pēc pašas ierosmes svētkos tēlojusi Ziemassvētku vecīti, apzinoties, ka iestādei nav tādas rocības, lai samaksātu profesionālim. Māsas vīrs pa jokam pasācis viņu saukt par Lieni Mariju.

“Bērni man bija, ir un būs vissvarīgākais, pāri visam,” saka Liene. “Ja man būtu finansiālas iespējas, es pieņemtu vēl kaut 50.” Ja spētu, Liene aizslēgtu visus bērnunamus, jo uzskata – neviens bērns nav pelnījis uzaugt ārpus ģimenes.

Jautāju, vai vēlme būt labai ir par spīti mammai. Viņa atbild – nē, neko nedarot ne par spīti, ne aiz atriebes. “Vienmēr dzīvoju, kā liek sirdsapziņa – tā, lai tā mani nemoka.”

Latvijas lepnums 2019
Publicitātes attēls