Mobilā versija
+6.8°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
10. augusts, 2017
Drukāt

Bērnības nospiedumi filmā “Stikla pils” (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Uz lielā ekrāna nonākusi kārtējā traumatiskā bērnības pieredze – Dženetas Volsas atmiņu grāmatas “Stikla pils” ekranizācija, kurai dots tāds pats nosaukums kā grāmatai un kurā galvenās lomas atveido Brī Lārsone, Vūdijs Harelsons un Naomi Votsa.

Traumatiska bērnības pieredze plaši apspēlēta gan literatūrā, gan kino, un Dženetas Volsas atmiņas pie lasītājiem nonāca jau 2005. gadā, uz 261 nedēļu (!) iekļūstot “The New York Times” bestselleru sarakstā. Grāmata iztulkota 22 pasaules valodās un saņēmusi pulka balvu. Kad studija “Paramount” iegādājās ekranizācijas tiesības, tās pārstāvji atklāja, ka galveno – Dženetas – lomu pieaugušā vecumā atveidos “Bada spēļu” zvaigzne Dženifera Lorensa, taču dažādu iemeslu dēļ šo ziņu atsauca, un, mainoties studijai, to piedāvāja citai jaunās paaudzes daudzsološai aktrisei Brī Lārsonei, kura par darbu drāmā “Istaba” saņēma pelnīto “Oskaru”, kas savukārt notika divus gadus pēc tam, kad Amerikas Kinoakadēmijas biedri par labāko atzina Lorensu filmā “Optimista stāsts”.

Dženetas, viņas brāļa Braiena un māsu Lorijas un Morīnas vecākus nekā citādi kā par ekscentriskiem ir grūti dēvēt. Rekss nemitīgi ir ceļa jūtīs, kārtējam pārbraucienam ņemot līdzi ģimeni, jo viņš nav ar mieru atbalstīt vērtības, ar kurām pārējā sabiedrība ne tikai samierinājusies, bet iecēlusi ideālu kārtā, turklāt vīrieša asā mēle un nespēja paklusēt brīžos, kad tas patiešām būtu nepieciešams, viņam ik pa laikam piešķir pa izteiksmīgam zilumam un kārtējās darba vietas zaudējumam. Savukārt Roza Marija ir māksliniece, kurai kārtējais audekls ir daudz svarīgāks par pusdienām pašas bērniem, kuri savukārt dzīvo kā savvaļas puķes, paši rūpējoties par sevi, paši gūstot savus punus un paši tos arī ārstējot. Tomēr, gadiem ejot, Volsu bērni apjauš, ka attiecības, kādās viņus ierāvuši pašu vecāki, ir ārprātā neveselīgas, un, ja viņi no vecāku ligzdas pie pirmās iespējas neizrausies, tad uz savām kājām nekad arī nenostāsies. Taču alkoholiķis Rekss katru reizi, juzdams kārtējās krīzes tuvošanos, ļauj vaļu fantāzijai, bērni dzimšanas dienā saņem katrs pa zvaigznei, bet visos sīkumos izsapņotās stikla pils apveids iegūst sapņa apveidu, jo ir taču skaidrs, ka to nekad neviens neuzcels.

Filmas centrā, protams, ir Dženeta, kura ir jau pieaugušā vecumā – tobrīd ir 1989. gads, viņa jau ir žurnāliste – atceras savu bērnību, un ne bez iemesla. Sieviete gatavojas ieprecēties gana pieklājīgā ģimene, bet, kamēr nav tikusi galā ar saviem dēmoniem, tas nevar izdoties pat par spīti līgavaiņa, investīciju baņķiera, izmisīgajiem mēģinājumiem apklusināt viņas, mūžīgās taisnības cīnītājas, balsi. Dženetas emocionalitāte, kas pakļauta gan mūsdienu biznesam, gan bohēmai, kurā viņa jau kopš dzimšanas bija ierauta ģimenes lokā, piedzīvo gan kāpumus, gan kritumus, jo Volsi nudien nav nekāda paraugģimene – bērnu zilumi, verdoša ūdens applaucēts vēders ir rutīna –, un Rekss un Rouza, nonākuši likumsargu uzmanības centrā, izraisa daudzus pamatotus jautājumus par savu četru bērnu labklājību. Taču, izvairoties no klišejām, gan grāmatas autorei, gan šīs filmas veidotājiem izdevies izvairīties no moralizēšanas, notikušo atklājot kā spilgtus bērnības zibšņus, kam nenoliedzami bijusi liela ietekme uz sievietes tālāko dzīvi, nevis žēlojas par to, ka savus vecākus neizvēlamies. Diemžēl režisoram Destinam Danielam Kretonam nav izdevies pārliecinoši strukturēt grāmatā aprakstīto un salikt akcentus, kas Volsas piedzīvotajam varētu piešķirt vēl dramatiskākus toņus.

Neglābjamais alkoholiķis jau diviem “Oskariem” nominētā Vūdija Harelsona izpildījumā – sākotnēji uz lomu kandidēja Marks Rufalo – ir šī stāsta ass, jo ap viņu rit visa Volsu pasaule. Tieši viņš ir pie vainas ģimenes nebeidzamajos ceļojumos, un viņa neatkarīgā daba, kas konfrontē ar Amerikas sabiedrības ikdienu, ir iemesls vīrieša sarežģītajam raksturam, kura dažādās izpausmes gan liek smieties, gan sapņot, gan pamatoti bīties. Naomi Votsas – arī viņa nominēta jau diviem “Oskariem”, un uz šo lomu pretendēja Klēra Deinsa – tēls ir viengabalaināks. Viņa ir sapņotāja pēc dabas, kura dienām varētu dzīvot savā audeklu paaudzē, kamēr bērni pārtiek no subproduktiem vai pie pusdienām un vakariņām netiek vispār, jo vai nu nav neviena, kas ko pagatavotu, vai arī nav naudas, lai to iegādātos. Neskatoties uz Reksa impulsīvo dabu un brīžiem pat fiziskiem draudiem, Roza Marija ir no tām sievietēm, kura savu vīru nepamet un ir kopā, “līdz nāve mūs šķirs”, jo pat attiecību nokaitētākajos brīžos abi ļaujas smieklu lēkmēm, uzreiz aizmirstot nule notikušo, sadarīto un sarunāto. Viņi ir pāris, kuri, mīlot viens otru un savus bērnus, nemāk šķetināt ikdienas pelēcīgo taciņu, bet alkst eksplozijas.

“Stikla pils” nav vienkārša izklaides filma, taču arī sirdi plosoša drāma ne. Tā portretē kādu ne īsti normāli funkcionējošu ģimeni, skatītājam dodot iespēju uz ekrāna redzamo salīdzināt ar savu pieredzi un, cerams, nopriecāties, ka paša pieredze nav tik skaudra kā Dženetai. Un kā daudzas līdzinieces, veidotas gan pēc patiesiem notikumiem kā Volsas atmiņas, gan fiktīvas, skatītāja pieredzei piepluso vēl vienu kinematogrāfiski atklātu ģimenes stāstu, ko pati varone raksturojusi šādiem vārdiem: “Mēs nekad nebijām ģimene. Mēs bijām murgs.”

 

“Stikla pils”/”The Glass Castle”

ASV, 2017

Režisors: Destins Daniels Kretons

Lomās: Brī Lārsone, Vūdijs Harelsons, Naomi Votsa, Sāra Snūka, Makss Grīnfeldsno

No 11. augusta “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”, “K Suns”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+