Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. maijs, 2016
Drukāt

Bērnības pēdu dzinējs Šolis

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ģirts Šolis

Ģirts Šolis ir daudzpusīgs mākslinieks – režisors un aktieris, objektu teātra iekustinātājs Latvijā, teātra apvienības “Umka.lv” dibinātājs, mūziķis un dīdžejs. Savulaik viņa parodiju leļļu teātris līdz asarām smīdinājis pieaugušos Latvijā un Eiropas valstīs, bet pēdējos gados viņa iestudētās izrādes bērniem un vecākiem, iespējams, uz mūsu leļļu teātri atvedušas pa kādam skatītājam, kurš ceļu uz to jau bija piemirsis. “Bērnu izrādēm nav jābūt no pasaules nošķirtām vientuļām salām, izliekoties, ka bērni jāpasargā no īstas dzīves,” ir pārliecināts Ģirts. 15. maijā Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvos viņa pirmais leļļu detektīvs bērniem un jauniešiem – “Pēdu dzinējs Caps”, kura tapšanu iedvesmojusi pazīstamā animācijas filma.

Ģirts izmēģinājis savu tiesu dažādu profesiju un amatu – no dīdžeja un dažādu mūzikas grupu dalībnieka līdz pat policistam, kamēr atradis savējo – teātra – “gropi”. Kā pats saka – deviņdesmito gadu bērns, no Jāņa Joņeva romānā “Jelgava 94” aprakstīto metālistu, panku un cita “andergraunda” saspraudēm caurdurto ausu un noplīsušo rūtaino krekliņu paaudzes. “Juku laikos vecāki mani, protams, redzēja drošās profesijās – kā ekonomistu vai juristu, bet es biju aizrāvies ar diskotēkām, grupām un rokenrolu.” Toreiz Jelgavas entuziastu izveidotais studentu teātris atradās aiz sienas, vietā, kur Ģirts mēdz spēlēt “disenes”. “Nereti visu dienu nācās sargāt skaņas aparatūru, bet teātra režisors bija atstājis durvis vaļā. Sākumā ielavījos tā bikli, tad jau drošāk. Toreiz teātris bija tā noslēpumainā vieta un vide, tur spēlēja Eižēnu Jonesku, absurda teātri, eksperimentālas izrādes. Kaut kā ap to visu darbojāmies, braucām uz Rīgu, gājām uz Jauno Rīgas teātri, skatījāmies izrādes zālē bez apkures. Tur sāka pārņemt tas trakums, ka vajag darīt kaut ko pašam savu, bet labu laiku tā bija mūzika, nevis teātris,” stāsta režisors.

Pēc trim gadiem policijas dienestā un kokapstrādes inženiera studijām atkrita klapes vaļā, ka vajag darīt ko citu. Ģirts nokļuva “Radio Naba” priekšteča – “Radio KNZ” ētera viļņos. “Uz raidījumu atnāca arī Kultūras akadēmijas pasniedzēja Ruta Vītiņa un reklamēja, ka tiek uzņemti aktieri. Toreiz ielēcu pēdējā vilcienā, jo nebiju vairs nekāds jaunais un konkurence manā vecuma grupā teātros jau bija liela.”

Nokļūšana tieši Leļļu teātra kursā no nejaušības pārtapusi aicinājumā, tiesa – Ģirta Šoļa izpildījumā. “Protams, pirmajā kursā visi stāstīja pekstiņus, cik ļoti viņi grib strādāt Leļļu teātrī, bet, manuprāt, godīgi liekot roku uz sirds, neviens neatzītos, ka rāvies uz Leļļu teātri. Toreiz mūsu sajēga par to bija kaut kādu štampu un aizspriedumu kopums. Mums laimējās, jo pasniedzēja Dace Skadiņa centās rādīt jaunas lietas, pavērt logu uz to, kas notika aiz robežām. Paši likām bildi kopā, un kļuva skaidrs, ka šeit neviens tā īsti nezina, kas ir moderns leļļu teātris. Tikām uz festivāliem Eiropā, un tur man atausa kādreizējā Jelgavas studentu teātra noslēpuma sajūta, sapratu, ka tas ir kaut kas, ko gribu darīt. Bija arī skaidrs, ka Latvijā skolotam dramatiskajam aktierim tikt Eiropā nav viegli kaut vai valodas barjeras, bet leļļu teātrim, ja esi mērķtiecīgi gatavojies, tā nav. Te valoda ir sekundāra. Galvenais, ko tolaik sapratām – pastāv leļļu teātris pieaugušajiem. Ārkārtīgi inteliģents, interesants un daudzpusīgs. Tas lieliski uz skatuves parāda daudzu režisoru problēmu – reālistiskas ainas, piemēram, nāvi, vardarbību. Protams, ir materiāli, kuros labāk strādāt ar aktieri.”

Ģirta un domubiedru veidotais nelielais skečs par vienkāršu mugursomu “Detective Bag” izpelnījās 1. vietu festivālā “Setkani Encounters” 2004. gadā Čehijā. “No tās piedzima apvienības “Umka.lv” izrāde “Stāsts par Danielu Reju”, kas apceļoja visu Eiropu. Redzējām, cik daudz leļļu teātrī tiek ieguldīts Francijā, kur tas ir vesela biznesa joma, vai Vācijā, kur tas ir vairāk tehnoloģisks, sirreāls. Reizē tur parādījāmies mēs ar savu sajaukto izpratni par leļļu teātri, un laikam tāpēc viņiem bijām interesanti. Laidām visu kopā – savu dramatiskā teātra skolu un Eiropā saskatīto avangardu. Piedevām – pašu melnais humors un ambīcijas. Bijām tādi nenormāli rūķi.”

Ģirta un domubiedru izveidotā pieaugušo objektu teātra mājvieta šobrīd kļuvusi par bāzes vietu neatkarīgajam teātrim “Dirty Deal Teatro”, bet tikmēr viņš pats iemēģināja roku arī citos teātra spēles laukos. “Dirty Deal Teatro” skatāmas viņa iestudētā melnā komēdija ar cilvēkiem un lellēm – “Dienas varonis”, par kuru režisors nominēts “Spēlmaņu nakts 2014″ balvai kategorijā “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”, bet laiku pa laikam skatāma arī Ģirta diplomdarba izrāde “Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība”, kas sākotnēji kā Ģirta Šoļa diplomdarbs pirmizrādi piedzīvoja Latvijas Nacionālajā teātrī. Mazos skatītājus ceļojumā Imanta Ziedoņa pasaulē ved izrāde “Blēņas un pasakas” – par izrādes varoņiem aktieru rokās kļūs pogas, zobu birstes, uzpirksteņi un vēl daudzi citi priekšmeti. “Laikam jau labi, jo izrādes turas, no repertuāriem nepazūd,” pasmīn režisors.

Ģirta Šoļa debija Latvijas Leļļu teātrī – Ērika Kestnera “Divas Lotiņas” teātra plānā vispirms parādījusies kā eksperimentāla izrāde. “Varbūt toreiz nodomāja – diez ko tas trakais Šolis uztaisīs, attieksme bija nogaidoša,” smejas Ģirts. “”Divas Lotiņas” nebija starp maniem iecienītākajiem Kestnera darbiem, taču tajā mirklī uzrunāja kaut kā personiski, jo pats tikko biju šķīries ar savas meitas mammu. Visi mani darbi ir daļa no manis – ja tā nav, darbs nāk ar grūtībām un piespiešanos. Man ir svarīgi, lai darbs ir mans viedoklis, nevis vienkārši forši uztaisīta izrāde. Bez pašizpausmes gandarījuma nevar. Svarīgi, protams, lai tas, ko gribu pateikt, ir nolasāms bērnam, bet reizē arī pieaugušajam ir sava pārtika, ko uzņemt.” “Lotiņām” Leļļu teātrī sekoja “Emīls un Berlīnes zēni”, joprojām viena no pieprasītākajām teātra izrādēm ar Kārļa Kazāka dziesmām. To par aizvadītā gada labāko izrādi bērniem atzina “Spēlmaņu nakts” bērnu žūrija.

“Ir nācies pabūt neskaitāmos it kā bērniem domātos pasākumos, spēļu stūrīšos, bet labākais, ko var pēc tam pārrunāt ar bērnu, tādos gadījumos ir “patika” vai “nepatika” līmenī. Pavisam citādi, ja darbam – arī tai pašai jēdzīgajai multenei – ir kāda pievienotā vērtība. Ja pēc tam ir kaut kas jautājams un veidojas saruna starp bērnu un pieaugušo. Tā ir ārkārtīgi svarīga lieta, ko man gribētos ielikt arī savos darbos.”

Ģirta pārliecība – ar bērnu teātrī jārunā kā ar līdzvērtīgu sarunu biedru. “Man šķiet, bērni nav jāizolē no pasaules, bet viņiem saprotamā valodā jārunā par notiekošo. Bērns ir līdzvērtīgs cilvēks, tikai mazāka auguma un ar mazāku pieredzi.”

Arī Ģirta jaunākā izrāde Leļļu teātrī vēstīs par mūsdienu notikumiem – detektīvs bērniem un jauniešiem “Pēdu dzinējs Caps” tapusi, iedvesmojoties no A. Skaiļa un A. Brenča 80. gadu animācijas filmu sērijas. Leģendārais inspektors Caps šoreiz sastop liktenīgo sievieti un satiekas ar īstu kriminālo pasauli. “Šis būs 21. gadsimta Caps, un, cerams, izrāde raisīs diskusijas starp vecākiem un bērniem.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+