Kultūra
Mūzika

Bernsteina mūzikls Cēsu Mākslas festivālā0


Skats no Leonarda Bernsteina mūzikla “Vestsaidas stāsts” iestudējuma Cēsu mākslas festivālā
Skats no Leonarda Bernsteina mūzikla “Vestsaidas stāsts” iestudējuma Cēsu mākslas festivālā
Publicitātes (Gata Rozenfelda) foto

Pagājušajā gadā tika svinēta simtgade komponistam, diriģentam un pianistam Leonardam Bernsteinam – vienam no izcilākajiem mūziķiem 20. gadsimta ASV, kas atstājis vienlīdz nopietnas pēdas kā akadēmiskajā, tā populārajā skaņumākslā.

Šo jubileju pienācīgi atzīmēja arī Latvijā – Bernsteinam bija veltīta gan festivāla “LNSO vasarnīca” programma Rēzeknē, gan Garīgās mūzikas festivāla koncerts Rīgas Domā, un notika arī citi atskaņojumi. Taču gadu vēlāk Bernsteina daiļrade joprojām nav aizmirsta, un šoreiz Cēsu Mākslas festivāls savam tradicionālajam lieluzvedumam Cēsu pils parka estrādē izvēlējies laikam jau viszināmāko komponista darbu – mūziklu “Vestsaidas stāsts”.

Tas gan nenozīmē, ka šo Bernsteina opusu Latvijā var dzirdēt bieži – amerikāņu mūziklu iestudējumi šeit vēl aizvien ir retums, par interpretācijas tradīcijām iespējams runāt tikai ļoti nosacīti, tādēļ katra veiksmīga izrāde ir vērā ņemams notikums. Un “Vestsaidas stāsta” koncertuzvedums 2019. gada 3. augustā patiešām saucams par veiksmīgu, kas savukārt liek secināt, ka tradīcijas statuss drīzāk gan piemērojams Cēsu Mākslas festivāla notikumu vērienam un kvalitātei.

Uzveduma autoru izvēlē festivāla organizētāji daļēji turējušies pie pārbaudītām vērtībām, daļēji piesaistījuši jaunus vārdus. Režisors arī šoreiz bija Viesturs Kairišs, māksliniece – Ieva Jurjāne, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis, bet kā kustību režisore uzrunāta Jana Jacuka.

Solistu vidū lielākie jaunatklājumi – mākslinieki no ASV galvenajās lomās;

Toniju tēloja un dziedāja Endrjū Bidlaks, bet Mariju – Vanesa Bekerra. Turpat arī no Izraēlas nākusī Sigalita Feiga Anitas lomā, bet citos mūzikla tēlos iejutās latviešu interpreti un jauniešu kora “Kamēr…” dalībnieki. Pie Liepājas simfoniskā orķestra diriģenta pults stājās Andris Poga, un, lai gan Cēsu pils parka estrāde nav īstā vieta, kur novērtēt orķestrālā kolorīta dabiskumu un valdzinājumu, skaidrs bija tas, ka atskaņotāji nopietni iedziļinājās Bernsteina partitūras harmoniski un tembrāli bagātīgajā pasaulē ar komplicēto ritmu daudzveidību.

Turklāt Andra Pogas vadībā skaņuraksta lasījumam piemita precizitāte un skaidrība, līdz ar to klausītāji varēja rēķināties ar prasmīgi veidotu muzikālo dramaturģiju, bet solisti – ar drošu atbalstu.

Aplūkojot solistu piesaisti, jāteic, ka Endrjū Bidlaks bija īstā izvēle – amerikāņu tenora dziedājums pārliecināja ar vokālā tembra pievilcīgumu, emociju intensitāti un gaumes izjūtu. Teicamām mūziklu dziedātājām un aktrisēm nepieciešamie priekšnoteikumi raksturoja arī Vanesas Bekerras un Sigalitas Feigas uzstāšanos, lai gan šeit jau var diskutēt, kuros brīžos ar viņu radošajām dotībām pietiek, lai atstātu vēlamo iespaidu, un kuros brīžos tomēr nāktu par labu lielāks slīpējums un plašāks muzikālais diapazons.

Svarīgāk ir tas, ka Anitas loma labi iekļāvās visā uzveduma kontekstā, savukārt Marijas tēlu ar Toniju saistīja jūtu saspēle un kopīga mākslinieciskās domas virzība. Uz citām nozīmīgām lomām liktās cerības pilnībā attaisnoja Daumants Kalniņš un Rihards Mačanovskis kā abu konkurējošo bandu – Džeku un Šarku – barveži, patīkamu pārsteigumu raisīja Terēzes Greteres uzstāšanās, savā līmenī bija Ansis Bētiņš, Rūta Dūduma, Ivo Martinsons, bet kora “Kamēr…” dalība atklāja vērienīgu darbu, kas ieguldīts, nopietni strādājot kopā gan ar iestudējuma muzikālo grupu, gan ar horeogrāfi un režisoru.

Te nu Viesturs Kairišs, Ieva Jurjāne un Jana Jacuka nav mēģinājuši neko mūsdienīgot –

viss notiek tā, kā to iecerējuši “Vestsaidas stāsta” autori atbilstoši viņu priekšstatiem par 20. gadsimta 50. gadiem. Un šādai pieejai nenoliedzami bija spēcīgas puses. “Vestsaidas stāsta” apmeklētāji varēja noskatīties klasisku mūziklu ar oriģinālajam laikmetam raksturīgiem tērpiem un kustību partitūru, kur Viestura Kairiša vispārzināmā pieredze un talants ļāva viņam ar koncertuzvedumam pieejamiem lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem izveidot trāpīgu un iedarbīgu vizuāli teatrālo zīmju un vadmotīvu sistēmu.

Tas darbojās arī attiecībā uz galveno varoņu jūtu atklāsmi, liekot noticēt uz skatuves notiekošā patiesumam, iedomāties par to, cik lieliski būtu, ja koncertuzvedumu aizstātu pilnībā inscenēta izrāde, un ar skumjām sekot līdzi vēstījumam, kas pārmantots no “Romeo un Džuljetas” arhetipa un virzās uz iepriekš zināmu iznākumu.

Taču vienlaikus “Vestsaidas stāsta” uzvedums arī izsauca jautājumu, kā tad īsti mūsdienās interpretējami aizgājušo paaudžu radītie mūzikli un ko šādi sižeti nozīmē. Jo, ja palūkojas uz “Vestsaidas stāsta” darbību tādu, kāda tā ir – 50. gadu Amerikas vidē, atbilde reducējama uz vienkāršu frāzi – mazgadīgo noziedznieku banda saņem to, ko pelnījusi.

Katrā ziņā, pat ja mūziklu libreti piesaistīti konkrētai laiktelpai, režisoram pieejami arī citi skatpunkti, citi risinājumi, lai parādītu gan “Vestsaidas stāstā” ietverto sociālpsiholoģisko ironiju, gan arī to pārlaicīgo, liktenīgo, traģisko, kas var pēkšņi uzplaiksnīties jebkur.

Un tad tikpat pēkšņi pazust, atstājot aiz sevis tuksnesi un drupas.

Protams, Latvijas kultūrai noderētu arī Viestura Kairiša inscenējumi mūzikliem “Dziedot lietū”, “Amerikānis Parīzē”, “Smieklīgais skuķis”, arī Bernsteina operetei “Kandids” un mūziklam “Brīnišķīgā pilsēta”.

Vārds skatītājam

Ilze Pētersone, žurnāliste: “Pēc kārtējā neveiklā “cauruma” Leonarda Bernsteina mūzikla “Vestsaidas stāsts” iestudējumā, kad uz Cēsu pils parka estrādes skatuves horeogrāfijas priekšnesums vai nu izpalika, vai to, kā nu prata, izpildīja jauniešu kora “Kamēr…” dalībnieki, gribējās celties kājās un iet prom.

Iestudējumu pametu starpbrīdī – nav iespējams skatīties mūziklu, kurā rupji ignorēts tik svarīgs elements kā deja.

Vietās, kur komponists paredzējis horeogrāfisku priekšnesumu, Cēsu iestudējumā darbība uz skatuves gluži vai apstājās. To nespēja glābt ne koristi, ne solisti, ne arī Viestura Kairiša režija, kura šoreiz neizcēlās ar sevišķu meistarību un oriģinalitāti. Ja iestudējuma autoriem pietrūcis naudas dejotājiem, no ieceres vajadzēja atteikties. Ja tas darīts apzināti, sak, gan jau dziedātāji aizlāpīs horeogrāfijas caurumus, ka skatītājs pat nepamanīs, varu izteikt tikai nožēlu un secinājumu – Cēsu Mākslas festivāla rīkotāji parādījuši necieņu gan Bernsteina mūziklam, gan skatītājiem.”

LA.lv
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
Redzamās un neredzamās lietas. Egīla Ventera proza
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Zigmars Liepiņš: “Kāpēc Nacionālo teātri uztaisīja tik spožu kā zelta pogu, bet Latvijas Nacionālo operu ne?” 1
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
FOTO: LNSO sezonas atklāšanā zvaigznes gan uz skatuves, gan zālē
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
No zemnieka sētas – līdz pasaules līmenim. LAD vadītājai – pēdējā darba diena
1 stunda
LA
LA.LV
Sports
Jānis Lūsis cīnās par savu dzīvību, ģimene aicina ziedot
21 minūtes
LE
LETA
Dabā
Rēzeknieši šorīt pārsteigti ar – 2,7 grādiem
8 minūtes
SK
Skaties.lv
Latvijā
Deputāti būs gatavi koriģēt novadu karti. Saruna ar Ināru Mūrnieci 1
53 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
“Bite” un “Tele2” izveido kopuzņēmumu “Centuria”
1 stunda