Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. septembris, 2012
Drukāt

Bērnu grāmatas dēļ prasa pat ministres demisiju


Foto - LETAFoto - LETA

Lai arī no pirmā acu uzmetiena nule izdotā “Diena, kad Rūta bija Rihards” un “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” ir jauka, krāsaina bērnu grāmata, kura lasāma no abiem galiem un kuras mērķis esot veicināt dzimumu līdztiesību, tās atvēršanas svētki vakar izvērtās asās diskusijās, klaigāšanā un labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisijas pieprasīšanā.


 

Grāmata sākotnēji tapusi Dānijā dzimumu līdztiesības ministres uzdevumā. Savukārt Latvijā tā, iztērējot 6430 latus, adaptēta un izdota 500 eksemplāros Labklājības ministrijas un Ziemeļvalstu ministru padomes kopīgā projekta ietvaros. Grāmatā stāstīts par Rūtu, kura kādu rītu pamostas kā Rihards istabā, kādas tradicionāli ir zēniem, un dodas ar puikām kopīgās rotaļās. Līdzīgi klājas Kārlim, kurš kā Karlīne pamostas princešu pilnā istabā, spiests beidzot pats ielikt šķīvi izlietnē un nodarboties ar rokdarbiem. Abi bērni satiekas alā un nolemj, ka viens no viņiem būs Uno, bet otrs Duo.

Var strīdēties, vai tieši šādā veidā jāsludina dzimumu līdztiesība, taču diez vai grāmata pelnījusi tādu ažiotāžu, kāda vakar valdīja gan tās atvēršanā, gan sociālajos tīklos. Jau pirms grāmatas prezentācijas izplatījās ziņa, ka 54 nevalstiskās organizācijas izdevuma dēļ pat pieprasījušas labklājības ministres demisiju, jo ministrija atbalstījusi “dzimumu identitāti graujošu” un “tendenciozu” bērnu grāmatu izplatīšanu.

Liela daļa šo organizāciju ir reliģiskas un arī grāmatas atvēršanas svētkus apmeklēja vairāki mācītāji, lai izteiktu savu kritisko viedokli par izdevumu.

 

Pēterupes un Skultes luterisko draudžu mācītājs Ivo Pavlovičs, kā arī sešu bērnu tēvs un pedagogs no Raiskuma Aivars Lapšāns izteica aizdomas, ka grāmata popularizēs bērnu vidū homoseksualitāti. A. Lapšāns norādīja: labāk būtu grāmatai iztērēto naudu izmantojuši nodarbībās nepieciešamo materiālu iegādei. Viņš esot apņēmies gādāt, lai viņa bērni šo izdevumu savā bērnudārzā nestudē.

 

Tikmēr grāmatas izdevēji uzskata, ka grāmata nepieciešama, jo dzimumu lomas sašaurina mazuļu iespējas iepazīt pasauli. Ķekavas novada bērnudārzā “Bitīte” šī grāmata jau nonākusi un bērniem mācīts, ka arī meitenes var cel torņus un arī puikas var auklēt lelles. Taču, kad jautāju, vai tad iepriekš bijis citādi un bērni rotaļās sadalījās, ņemot vērā dzimumu, izrādījās, ka arī agrāk puikas rotaļājās ar lellēm un meitenes ar klučiem.

Tad nav skaidrs, kas tieši mainījies līdz ar šīs strīdīgās grāmatas ienešanu bērnudārzā. Arī aptaujātajos Rīgas bērnudārzos man sacīja, ka bērni paši izvēlas, ar ko spēlēties, un nav tā, ka puikas tikai braukā ar mašīnām, bet meitenes ar leļļu ratiem. Kad bērniem stāsta par profesijām, nesaka, ka vienas piemērotas vairāk meitenēm, bet citas zēniem. Neviens nebrīnās – kāpēc tava mamma vada auto.

 

Pepijprinčiem 
un Pirātmeitenēm

Iecerēts, ka šo grāmatu saņems pirmsskolas iestādes, kas pašas pieteiksies izglītības pārvaldēs. Līdz ar grāmatu varēs saņemt metodisko materiālu “Bērnudārzi, kuros ir vieta Pepijprinčiem un Pirātmeitenēm”.

Rīgas 200. pirmsskolas izglītības iestādes audzinātāja Mārīte Eisuka teica, ka bērnudārzs labprāt iegūs šo grāmatu, jo jebkurš mācību materiāls noder, taču tas nenozīmē, ka šobrīd dārziņā netiktu ievērota dzimumu līdztiesība.

Kaut arī parasti dzimumu līdztiesības kontekstā tiek minēta sieviešu apspiestība, šķiet, ziemeļvalstīs parādījusies noskaņa, ka dzimumu līdztiesība var glābt tieši vīriešus. Tas secināms no Ziemeļvalstu ministru padomes biroja Latvijā vadītāja Imanta Grosa teiktā tieši par vīriešu stāvokli ziemeļvalstīs – stiprajam dzimumam ir zemāka izglītība, astoņi no desmit bezpajumtniekiem ir vīrieši un tamlīdzīgi.

 

Arī I. Viņķele jo sevišķi uztraucas par zēniem 
joprojām borēto, ka puikas neraud. Rezultātā vīrieši tiešām problēmu dēļ neraud, bet pakaras vai nodzeras.

 

Ministre uzskata, ka dzimumu līdztiesība varētu glābt arī demogrāfisko situāciju. Proti, ja vīrieši vairāk iesaistīsies bērnu audzināšanā, sievietes būs gatavas dzemdēt vairāk mazuļu.

 

Līdztiesība 
jau augstā līmenī

Tajā pašā laikā gan viņa, gan arī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, kura dalība pasākumā nemaz nebija paredzēta, bet kurš ieradās atbalstīt kolēģi, atzina, ka dzimumu līdztiesība Latvijā jau ir augstā līmenī. Tomēr profesiju izvēlē dzimumu stereotipi vēl esot gana aktuāli, piebilda R. Ķīlis.

Jāpiebilst gan, ka jau 2005. gadā izdotas Vadlīnijas mācību grāmatu veidotājiem, kurās norādīts, ka mācību grāmatās jāintegrē dzimumu līdztiesības princips, jo līdz šim skola bijusi viena no vietām, kur rodas dzimumu lomu stereotipi.

 

Vecāku viedokļi

Jana Simanovska, Vecāku foruma pārstāve, trīs bērnu mamma: “Pirmo reizi, kad redzēju grāmatu, man tā likās pārspīlēta, balstīta uz pārāk spēcīgiem dzimumu stereotipiem. Taču, skatoties, kāda ir sabiedrības reakcija uz šo izdevumu, saprotu, ka acīmredzot tāda grāmata bija vajadzīga, lai sabiedrībā sāktos diskusija par šo tematu. Man rodas jautājums, kāpēc daļa sabiedrības uzskata, ka šāda grāmata var graut ģimenes vērtības.

 

Patiesībā grāmata iedrošina nedzīvot stereotipos. Es esmu par to, ka bērniem jānoņem aizspriedumi un ierobežojumi, kas saistīti ar dzimumu, jo nevēlos, lai bērnus kaut kā iegrožotu viņu dzimums. Arī mūsu ģimenē visiem bērniem ir vienādi pienākumi, tie tiek diferencēti, ņemot vērā tikai vecumu. Arī puikam jāpiedalās, piemēram, uzkopšanas darbos.

 

Nav arī tā, ka bērns kaut ko nedrīkst darīt tāpēc, ka ir puika vai meitene. Tajā pašā laikā bērniem ir dabiskā attīstība – viņi attīstās atbilstoši savam dzimumam pat bez vecāku ietekmes.”

 

Jolanta Segliņa-Gluškova, psiholoģijas maģistre, dēla un meitas mamma: “Jāatzīst, ka mana attieksme pret bērniem ir atšķirīga. Zēnu cenšos audzināt vīrišķīgu, bet meiteni meitenīgu. Mani priecē, ja bērniem ir arī dzimumam atbilstošas uzvedības izpausmes, piemēram, ka meitene ir koķeta, pucējas. Visiem jābūt kārtīgiem, bet sevišķi priecē, ja meitene ir kārtīga un puika ir praktisks. Taču, ja meita pati gribētu palīdzēt tētim remontdarbos, neiebilstu. Bērni vislabāk attīstās tad, ja viņiem neko neuzspiež. Es arī neuzspiežu. Taču ģimenē meitenes parasti vairāk identificē sevi ar mammu, bet puika ar tēvu, un viņu uzvedība atkarīga no vecāku uzvedības. Turklāt uzskatu, ka meitenei jāzina, ka viņa ir meitene un puikam jāzina, ka viņš ir puika. Meitenei drēbes pērku košākas, bet arī dēlam varu uzvilkt ko sarkanu. Rozā gan puikam nevilktu. Meita ir jaunākā un mājās velku viņai puiciskas drēbes, kas palikušas mantojumā no brāļa. Ārpus mājas gan ne. Neiebildīšu, ja bērnudārzā mācīs, ka arī puikam jāmazgā trauki. Taču, ja bērnudārzā meitai būtu jātēlo puika un jāčurā stāvus, iebilstu gan. Visam ir robežas.”

 

Guntis, trīs bērnu tēvs: “Man ir 17 gadus veca meita un 15 gadus veci dvīņu puikas. Ģimenē ir pienākumi, kas visiem bērniem ir vienādi, un ir tādi, kas atšķiras. Jo ir gluži dabiski, piemēram, ka smagumu palīdzēs celt puikas, nevis meitene. Varbūt esmu vecmodīgs, bet uzskatu, ka zēniem nopietnāk jānodarbojas ar sportu, lai attīstītu spēku un izturību, meitenēm tas vairāk jādara tikai savas veselības uzturēšanai. Tāpat neuzskatu, ka meitenēm jāmāca virpot vai naglot. Manuprāt, Latvijā dzimumu līdztiesība vairāk ir iedomāta problēma. Bet saceltā ažiotāža par šo grāmatu man atgādina savu bērnību, kad iznāca žurnāla “Zīlīte” numurs par to, kā rodas bērni. Uzskatu, ka nedrīkst bērnam atņemt vienu no pamata – dzimuma – identitātēm, jo tas cilvēku dezorientētu arī tālākā attīstībā. Taču ne jau nu šī grāmata lauzīs bērna priekšstatus – pamatā jau to noteiks bērna novērotais paša ģimenē un apkārtējā sabiedrībā.”

 

 

Citu valstu pieredze

Zviedrijā dzimumu līdztiesība pārvēršas par dzimumu neitralitāti, kuras mērķis ir likvidēt sieviešu – vīriešu atšķirības. Tāpēc pat izdomāts jauns vietniekvārds, kas nenorāda uz dzimumu un tiek lietots vietniekvārdu “viņš” un “viņa” vietā. Skolas šo jauninājumu uzņēmušas pozitīvi, tomēr arī Zviedrijā ir eksperti, kas uzskata – dzimumu nonivelēšana rada apjukumu bērnos.

Zviedrijā darbojas bērnudārzi, kuri uzskata, ka bērnu redzesloks tiek paplašināts, ja nepiemin dzimumu, tāpēc tajos vairs nestāsta pasakas par Īkstīti un Sniegbaltīti, kuras pārāk izceļot dzimumu atšķirības. Tiek pat pārrakstīti dzejoļi, ieviešot tajos neitrālo vietniekvārdu.

Daļā zviedru veikalu vairs netiek nodalītas zēnu un meiteņu apģērbu un rotaļlietu nodaļas.

 

Zviedrijā jau ir 170 tiesiski atzīti uniseksa vārdi, kuros var saukt gan zēnu, gan meiteni, taču ir aktīvisti, kas vēlas panākt, lai vecākiem būtu tiesības saukt bērnus, kā vien vēlas, piemēram, meiteni par Džeku, bet zēnu par Lizu.

 

Anglijā ir ģimenes, kas bērnus apzināti nosauc vārdā, no kā nevar izsecināt viņa dzimumu, un, runājot par atvasi, nesaka “meita” vai “dēls”, bet tikai “bērns”.

Labklājības ministre Ilze Viņķele, jautāta, vai Latvija arī varētu pamazām virzīties uz dzimumu neitralitāti, konkrētu atbildi nesniedz. Viņa iesaka interesēties pie zviedriem, kāpēc viņiem ir tā, kā ir, un lasīt dažādus dokumentus.

 

Kleita – nevis «skaista», bet «ērta»

Publicējam fragmentu no izdevuma “Pirmsskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm” (bērnu grāmata “Todien, kad Rūta bija Rihards un Kārlis bija Karlīna” izstrādāta kā papildinājums šim metodiskajam līdzeklim).


Kā bērns iegūst dzimumlomu?

Mūsu kultūrā dzimumu bieži vien uztver kā bioloģisku faktu. Izplatīts ir priekšstats, ka cilvēks piedzimst ar konkrētam dzimumam raksturīgām īpašībām un vajadzībām, kuras savukārt ir saistītas ar bioloģiskajiem procesiem vai smadzeņu šūnu komplektāciju. Nenoniecinot bioloģisko nobriešanu kā bērna dzīves priekšnosacījumu, šis metodiskais līdzeklis pievērš uzmanību tiem sociālajiem un kultūras procesiem, kuri ietekmē to, ka zēni īpašā veidā top par zēniem un meitenes īpašā veidā top par meitenēm. 


Var sacīt, ka mūsu intereses objekts ir “zēnīgums” un “meitenīgums”. Piemēram, pie dzimumu bioloģiskajām atšķirībām nevar pieskaitīt to, ka meitenes dod priekšroku rozā kombinezoniem un zēni – rotaļām ar mašīnām. Šādas izvēles drīzāk attiecināmas uz sociālajiem un kultūras procesiem, kas norisinās mājās, pirmsskolā vai citur sabiedrībā. 


Jaunākie dzimumu pētījumi koncentrējas uz daudzajiem veidiem, kā zēni un meitenes dzīves laikā iegūst dzimumlomu. Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos (izcēlums – red.). Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām – meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.


Bērni kļūst par zēniem un meitenēm nevis vienatnē, bet gan kopā ar citiem dažādās situācijās, kurās viņiem ir jāatrod savas rīcības veidi kā noteiktam dzimumam piederošām būtnēm un kā indivīdiem, izmantojot iespējas, ko šīs situācijas piedāvā un pieļauj. 


Pārdomām. Latvijas pirmsskolu skolotājiem


Latvijā parasti pievērš uzmanību ārējam izskatam un skaistumam attiecībā uz priekšmetiem: piemēram – skaista kleita un nevis ērta, silta kleita, kas veicinātu lietu praktisku un ērtu lietojumu, kā arī labu pašsajūtu. Augstas pašapziņas iemeslam ir jābūt iekšējai pašsajūtai, nevis apģērbam, kas varbūt pat ļoti neērts.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+