Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. maijs, 2012
Drukāt

Bērnu lietas

skumigs

Nenokārtotas attiecības, bezdarbs, parādi, strīdi un skandāli… Kad pieaugušajiem dzīvē kaut kas saiet grīstē, visvairāk parasti cieš bērni. Uz “Praktiskā Latvieša” lasītāju jautājumiem atbild Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.

 

– Vispirms, lūdzu, atgādiniet, kas īsti ir bāriņtiesa, ar ko tā nodarbojas?

– Likumā noteikts, ka bāriņtiesa ir pašvaldības izveidota aizbildnības un aizgādnības iestāde, kas atbild par savā teritorijā esošajiem iedzīvotājiem. Vienkāršoti var teikt, ka bāriņtiesa pasargā bērnus no sliktiem vecākiem, ja tie negādā par savam atvasēm, atņem viņiem aprūpes tiesības un lemj par ārpusģimenes aprūpi. Risinām arī adopcijas jautājumus, dažādas ģimenes domstarpību lietas, nodarbojamies ar nepilngadīgo mantiskajām problēmām…

Ja, piemēram, vecāki šķiras un nevar vienoties, kur bērns dzīvos un kad tēvs vai māte varēs ar viņu tikties, palīdzot izlemt šo strīdu rajona tiesā, mūs visupirms interesē bērna liktenis. Sadarbojamies arī ar citām iestādēm, kas var palīdzēt ģimenēm un bērniem, piemēram, pašvaldības sociālo dienestu. Patiesībā jau bāriņtiesa ir pēdējā iestāde, kur vērsties, ja nekā citādi bērnam palīdzēt nav iespējams.

– Mūsu lasītāja Ārija vēlas noskaidrot, ko darīt, ja viņas dēlam atņemtas bērna aprūpes tiesības. Savulaik esot palaidies dzeršanā, arī darbu uz laiku pazaudējis, bet tagad situācija mainījusies, atkal strādā, alkoholu nelieto. Vai viņam ir iespējas atgūt tēva tiesības? Kā to var izdarīt?

– Ja bērns aug pie mātes, bāriņtiesa lemj par vecāku aprūpes iespējām. No jautājuma īsti nav skaidrs, vai ir atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības. Aizgādības tiesības (nejaukt ar aizgādnību, kas saistīta ar rīcībnespējīgiem cilvēkiem!) nozīmē visas tiesības un pienākumus, kas jāveic bērna labā, bet aprūpes tiesības ir tikai viena daļiņa no tām. Ja vecākam ir atņemtas aprūpes tiesības, bāriņtiesa var tās atjaunot, bet, protams, ir jāpierāda, ka viņš ir spējīgs rūpēties par bērnu. Ja ar tiesas spriedumu ir atņemtas aizgādības tiesības, ir jāvēršas tiesā par šo tiesību atjaunošanu, un tikai tad bāriņtiesa sniedz savu atzinumu.

Ja bērns dzīvo pie mātes, visdrīzāk tēvam šajā gadījumā ir atņemtas aizgādības tiesības, jo nav jau jēgas atņemt aprūpes tiesības. Ja tēvam ir atņemtas aprūpes tiesības, viņam tik un tā paliek tiesības tikties ar bērnu un kopā ar māti var lemt par daudziem nozīmīgiem jautājumiem, piemēram, kurā skolā atvasei mācīties. Daudzas iestādes diemžēl nezina un neņem vērā, ka bērnam tomēr ir abi vecāki, tāpēc jāņem vērā abu viedoklis. Ja tēvam ir atņemtas arī aizgādības tiesības, tad gan cita runa – māte viena var lemt visus jautājumus, kas skar viņas bērnu.

– Žurnāla lasītāji pēdējā laikā biežāk vaicā, kā lai viens no vecākiem realizē tiesības audzināt savu atvasi, ja otrs ar bērnu dodas uz ārzemēm. Šādu jautājumu nesen saņēmām arī no Viestura, kura sieva, neko iepriekš neteikdama, pēkšņi aizbraukusi, un viņš diemžēl pat nezina, kurā valstī viņu ar bērnu tagad meklēt.

– Pirmkārt, būtu jāzina, vai šis tēvs ir ierakstīts bērna dzimšanas apliecībā. Tikai tad viņam, tāpat kā mātei, ir tiesības īstenot visas vecāka tiesības. Otrkārt, ja bērns bez tēva ziņas ir aizvests, te var būt runa gan par nolaupīšanu, gan par prettiesisku izvešanu no valsts, kas ir civiltiesisks strīds un risināms tiesā, un tad sadarbība ar attiecīgās valsts institūcijām parasti notiek ar Tieslietu ministrijas starpniecību. Ja ir strīds par bērna aizgādības tiesību īstenošanu un saskarsmes nodrošināšanu, tas arī risināms tiesā.

Ja cilvēks nezina, ko šādā situācijā iesākt, der aprunāties ar kādu juristu.

 

Visdrīzāk, ka šajā gadījumā tēvam būs jāvēršas tiesā ar noteiktu prasību – vai nu par bērna prettiesisku izvešanu no valsts, vai arī par iespējām īstenot aizgādības tiesības.

 

Zvērināts advokāts noteikti varētu palīdzēt, piemēram, uzrakstīt pieprasījumu robežsardzei, vai un kad ir fiksēts, ka šis bērns ar māti ir šķērsojis robežu, var pieprasīt ziņas arī policijā vai pat Interpolā, ja bērns jāizsludina meklēšanā.

– Rīdziniece Elvīra Ruža vēlas uzzināt, ko darīt, ja vecāki devušies peļņā uz ārzemēm, bet abus dēlus (11 un 13 gadi) atstājuši pie vecmāmiņas, kura ar saviem pienākumiem vairs netiek galā. Puikas nemācās, klaiņo, apzog kaimiņus…

– Ja konstatēta zādzība, noteikti jāvēršas policijā ar iesniegumu. Taču skaidrs, ka šis gadījums ir bāriņtiesas kompetencē, jo bērni jau faktiski palikuši bez vecāku aprūpes un gādības. Pēc Civillikuma vecmāmiņai ir pienākums rūpēties par saviem mazbērniem, ja to nedara viņu vecāki, taču, ja vecmāmiņa ar šo pienākumu netiek galā, ir jāvēršas bāriņtiesā, un mēs faktus noteikti pārbaudīsim. Iespējams, ka šajā gadījumā vecākiem tiks atņemtas aprūpes tiesības.

Starp citu, likumā noteikts, ka vecāki savus bērnus var atstāt citu cilvēku aprūpē tikai uz trim mēnešiem, ne ilgāk. Bāriņtiesā šādu gadījumu diemžēl kļūst arvien vairāk.

 

Vecāki aizbrauc uz ārzemēm, bet bērnu atstāj radiem, draugiem, kaimiņiem. Sola, ka tikai uz īsu laiku, ka regulāri sūtīs naudu uzturam, bet patiesībā par savām atvasēm drīz aizmirst. Ja bērns ir atstāts tikai uz trim mēnešiem, mēs neiejaucamies, ja ilgāk, tad gan ir jāizvērtē situācija un jāpieņem kāds lēmums.

 

Nereti atņemam vecākiem aprūpes tiesības un tad meklējam labāko iespēju, kur bērnam palikt, piemēram, ievietojam audžuģimenē vai atrodam kādu radinieku, kas var uzņemties aprūpes pienākumus. Ja tas neizdodas, bērni nonāk valsts vai pašvaldību finansētos bērnu namos.

– Kāda kundze no Valmieras, kura lūdz savu vārdu žurnālā neminēt, raksta, ka viņas dēls ar sievu noslēdzis laulību 2000. gadā. Kopdzīves laikā dzimuši divi bērni – meita un dēls. Tēvs centies ģimeni saglabāt, bet sievai svarīgāki bijuši draugi un izpriecas. 2010. gada nogalē viņa aizgājusi pie cita vīrieša, meitu atstājusi pie tēva, bet mazo dēliņu paņēmusi līdzi. Mēnesī brīvam tēriņam prasījusi 500 latu, bet dēlam tādas naudas neesot – ienākumi nav lieli, turklāt vēl arī kredīti, komunālie maksājumi… Pēc nepilniem diviem mēnešiem sieva atgriezusies, dēls viņu pieņēmis, bet tad palikusi bez darba. Pērn abi baznīcā salaulājušies. Šis solījums gan bijis ļoti īss, jo pēc diviem mēnešiem sieva atkal metusies citos apskāvienos. Uz galda atstājusi vēstuli, ka nekādus uzturlīdzekļus par dēliņu neprasīšot, jo zinot, kādi vīram finansiālie apstākļi, taču nu apmetusi kažoku uz otru pusi, draud, ka iznīcinās un atstās pliku. Dēls uzsācis tiesas procesu. Nav zināms, kad tas beigsies, bet sieva kategoriski atsakās maksāt kaut santīmu par kredītu un tiesas izdevumiem. Darbu viņa speciāli nemeklē, jo jaunajā ģimenē apstākļi esot labi. Ko darīt? Kāpēc tiesas tik ilgi nepieņem lēmumus?

– Šajā gadījumā tēvs ir izdarījis visu, kas bija jāizdara – vērsies tiesā, lai risinātu uzturlīdzekļu jautājumu. Tas, protams, nav normāli, ka brālis un māsa neaug vienā ģimenē, taču šis jautājums vispirms ir jāizlemj vecākiem. Ja bērni būs apdraudēti, bāriņtiesa iejauksies un lems, ko darīt, iespējams, pat lemt par bērnu šķiršanu no ģimenes. Taču visus šos jautājumus – par saskarsmi, uzturlīdzekļiem, aizgādību – risina tiesa.

Kāpēc tiesas tik ilgi nepieņem lēmumus? Lai gan lietas, kas saistītas ar bērniem, ir prioritāras, taču tiesas tiešām ir ļoti noslogotas… It īpaši tad, ja spriedumu pārsūdz, process var ļoti ieilgt.

– Uldis no Dobeles raksta, ka 12 kopdzīves gados ar sievu bērnu neesot. Jau trešo gadu tagad dzīvojot šķirti, bet oficiāli vēl neesot šķīrušies, jo ir strīds par kopmantu, ko risināšot tiesā. Nesen Uldis uzzinājis, ka sieva it kā paņēmusi audžubērnu, lai gan ar viņu tas neesot apspriests, arī nekādus dokumentus neesot parakstījis, bet sieva ar audžubērnu tagad dzīvo viņu kopīpašumā. Vai tā drīkstēja darīt?

– Audžuģimenes statusu laulātajiem atsevišķi parasti nepiešķir, tāpēc visdrīzāk tas tiešām ir pārkāpums. Ja otra laulātā viedoklis nav prasīts, šim lēmumam ir kāds iemesls. Piemēram, sieva teikusi, ka vīrs strādā ārzemēs un sazināties ar viņu nav iespējams. Bāriņtiesas darbinieki, protams, vairākkārt apseko dzīvesvietu un, ja konstatē, ka tiešām laulātais tur nav sastopams, pieņem lēmumu. Taču, lai izdarītu korektus secinājumus, būtu jāzina konkrētākas detaļas.

– Rīdzinieki Rita un Aivars jautā, kā no finansiālā viedokļa būtu labāk rīkoties, ņemot svešu bērnu audzināšanā – adoptēt, ņemt aizbildnībā vai aizgādnībā? Kāda ir atšķirība starp aizbildnību un aizgādību?

– Aizbildnība un aizgādnība, kā jau minēju, ir divi pilnīgi atšķirīgi jēdzieni. Aizbildnība ir bērna pārstāvība – ārpusģimenes aprūpes veids. Aizgādnība ir tiesību un pienākumu apjoms, kas noteikts pār rīcībnespējīgām pieaugušām personām.

 

Aizgādība (bez burtiņa “n”) savukārt ir tiesības un pienākumi, ko īsteno vecāki pār bērniem. Bērna vecāki ir viņa dabiskie aizbildņi. Ja bērns ir bārenis vai bez vecāku aizgādības palicis bērns, bāriņtiesai jānodibina ārpusģimenes aprūpe, jālemj, kurš tālāk rūpēsies par šo bērnu.

 

Tad ir iespējami trīs veidi – pirmkārt, aizbildnība, ko visbiežāk uztic radiniekiem, otrkārt, audžuģimene, kam ir šāds statuss un kur var iekārtot līdz sešiem bērniem (kopā ar saviem), un, treškārt, bērnu nams, kur ievieto, ja citu iespēju nav.

Šajā gadījumā reāli paliek tikai viens variants – audžuģimene, jo par aizbildņiem jau kļūst bērna radinieki. Jāsaprot, ka audžuģimene par bērnu rūpējas tikai īslaicīgi, nevis līdz mūža galam. Ja bērnu adoptē vai viņš atgriežas savā ģimenē, audžuģimenes pienākumi izbeidzas.

Audžuģimenes maksājumi no valsts ir 80 latu mēnesī plus ģimenes valsts pabalsts, kā arī pašvaldības pabalsts uzturlīdzekļiem, kas dažādās pašvaldībās var būt atšķirīgs, bet Rīgā ir pietiekami liels – 150 latu mēnesī par katru bērnu plus 115 latu gadā apģērba un mīkstā inventāra iegādei. Rīgas pašvaldības vadība uzskata, ka bērnam labāk ir izaugt ģimenē, tāpēc pilsētā pašlaik ir aptuveni 50 audžuģimeņu.

Adopcija nav ārpusģimenes aprūpes veids. Tā ir jaunas ģimenes izveidošana. Bērnam rodas jauna ģimene, un viņam tad ir visas tiesības kā šīs ģimenes loceklim. Adopcijas gadījumā vecāki saņem lielāku vienreizēju atlīdzību no valsts, bet pēc tam – to, ko jebkurš bērns mūsu valstī, kas aug ģimenē.

– Sandra raksta, ka viņas ģimenē veselības problēmu dēļ bērnu nav. Viņai ir 48 gadi, vīram drīz būs 54. Ilgus gadus esot šaubījušies, jo bijis bail, ka adoptētam mazulim tomēr vēlāk var atklāties kādas nopietnas iedzimtas veselības problēmas… Vai neesot par vēlu domāt par adopciju?

– Civillikumā nav ierakstīts maksimālais gadu skaits, līdz kuram bērnu var adoptēt, ir tikai minimālais – starp adoptējamo un adoptētāju jābūt vismaz 18 gadu starpībai un adoptētājam jābūt vismaz 25 gadus vecam.

 

Lai gan par adoptētāju galējo vecumu bija plānots noteikt 60 gadus, taču pagaidām tādas izmaiņas likumos nav pieņemtas. Runājot par veselības aspektu – arī ģimenē mazulim jebkurā brīdī var atklāties kāda nopietna slimība, neviens diemžēl no tā nav pasargāts. Vai gan tāpēc vecāki atsakās rūpēties par savu bērnu?

 

Jā, adopcijas process mūsu valstī ir sarežģīts, bet jāsaprot, ka tas ir objektīvu apstākļu dēļ. Ja ģimene izlemj adoptēt bērnu, tas nenozīmē, ka jau rīt vai parīt mazulis nonāks pie jaunajiem vecākiem.

Pirmkārt, potenciālos adoptētājus vairākkārt rūpīgi pārbauda, vai viņi ir gatavi šim nopietnajam solim.

Otrkārt, uz šādu iespēju ir arī jāpagaida – Labklājības ministrijā eksistē tā dēvētā adoptētāju rinda. Kad tā pienāk, vispirms var ar mazuli iepazīties, tad tiek noteikta pirmsadopcijas aprūpe, kas parasti ilgst pusgadu, un tikai tad var cerēt uz pozitīvu tiesas spriedumu. Parasti ir jāgaida pat divi, trīs gadi vai vēl ilgāk.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+