Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
8. jūnijs, 2015
Drukāt

Bērnu likteņi Salaspils nometnē. Vēsturnieka Ulda Neiburga skatījums (7)

5Vesture

Sagaidot 70. gadadienu, kopš Eiropā beidzies Otrais pasaules karš, Salaspils memoriālā 2015. gada 8. maijā norisinājās svinīgs piemiņas brīdis ar Latvijas valsts amatpersonu un ārzemju diplomātu piedalīšanos. Viņu vidū bija arī nedaudzie vēl dzīvie Salaspils nometnes ieslodzītie, kuri kara gados te nonāca kā mazi bērni, tika šķirti no ģimenēm un piedzīvoja daudzas pārestības. Bērnu turēšana un bojāeja Salaspils nometnē bija nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas noziegums, kas pelna vainīgo nosodījumu un cilvēcisku līdzjūtību upuriem. Ar Salaspils nometnes vēsturi saistās arī daudzi pēckara padomju okupācijas režīma radīti mīti, un diemžēl vēl šodien Salaspils bērnu ciešanas nereti tiek izmantotas pret Latviju vērstā naidīgā propagandā. Tāpēc ar pietāti izturoties pret Salaspilī bijušo bērnu pārdzīvojumiem, bet vienlaikus kritiski izvērtējot visas mūsdienās pieejamās vēstures liecības, ir svarīgi pēc iespējas objektīvi rekonstruēt šeit notikušo.

Baltkrievijas un Krievijas bērni Salaspilī

1943. gada februārī un martā Latvijas pierobežā (Verhņedvinskas, Rossonu un Polockas rajonā Baltkrievijā, kā arī Sebežas rajonā Krievijā) norisinājās tā sauktā pretpartizānu apkarošanas akcija “Ziemas burvība” (“Winterzauber”). Saskaņā ar augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna 1943. gada 15. februāra pavēli tās laikā bija jānogalina visi partizāni un viņu atbalstītāji, bet uz Latvijas teritoriju jāevakuē pārējie darbaspējīgie cilvēki. Liela daļa no viņiem iešus tika atdzīti līdz Zilupei, bet tad pa dzelzceļu nogādāti tālāk. Pretēji F. Jekelna rīkojumam uz Latviju kopā ar savām ģimenēm tika deportēti ne tikai darbam derīgie bērni no 16 gadu vecuma, bet arī jaunāki bērni, ieskaitot pavisam mazus zīdaiņus. Tā Salaspils nometnē nonāca divi lielāki dzelzceļa transporti ar akcijas “Ziemas burvība” laikā apcietinātajiem, kopskaitā gandrīz 4000 cilvēku, no kuriem vismaz puse bija bērni. Lielākā daļa no viņiem te uzturējās līdz 1943. gada aprīļa beigām.

Kā traumējoša procedūra daudzu Salaspils bērnu atmiņās ir minēta viņu dzīšana uz pirti, kas pirms tam bija slikti izskaidrota un norisinājās īpaši brutālā veidā. Visiem bija jāatstāj savas drēbes un aukstumā kailiem jādodas uz pirti, bet pēc mazgāšanas un atutošanas vairākas dienas jādzīvo karantīnas barakās, no kurām bija aizliegts iziet, bet dabisko vajadzību kārtošanai tajās bija novietoti attiecīgi spaiņi. Jau vēlāk pēc karantīnas norisinājās sirdi stindzinoša bērnu atšķiršana no viņu mātēm, kuras kā darbaspēku nosūtīja uz Vāciju. “Sievietēm deva vienu minūti, lai atvadītos no saviem bērniem. Tad viņas nostādīja rindā un izveda ārā no barakas. Kādas tur sacēlās bērnu vaimanas un kliedzieni, likās, ka tas nekad nebeigsies. Kad iestājās rīts, sievietes sāka sēdināt kravas mašīnās. Tad bērni sāka mesties pie logiem, centās izlēkt pa tiem. Es redzēju, kā aizved manu mammu [..]. Barakās šausmas turpinājās. Kliedzošajiem un raudošajiem bērniem, kuri no izmisuma metās no augšējām nārām uz grīdas, pielika klāt bruņotu apsardzi. [..] Ar krūti barojamie bērni turpināja mirt. Nomira mums uz rokām arī tas bērniņš, par kuru mēs ar draudzeni rūpējāmies. Mira arī vecāki bērni. Es redzēju, kā no rītiem viņu līķus stiepa nost no nārām un meta uz grīdas stūrī,” tā šo dienu notikumus vēlāk aprakstīja septiņgadīgā polockiete Taisija Hlameņoka. Tieši Salaspilī viņa pēdējo reizi redzēja savu mammu Jefrosiniju, kura vēlāk mira Ļubļinas-Treblinkas koncentrācijas nometnē nacistu okupētajā Polijā. Pati Taisija palika dzīva, kļūdama par Zinaīdas un Konstantīna Černovu ģimenes pilntiesīgu locekli, un jau pēc kara emigrēja uz ASV.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Pakstu jau japublicē VĀCIJĀ kā vācu kultūrmantojumu ko tā bāgātigi ar dvīņubrāli Krieviju atstāja Eiropā. Kāds sakars ar Latviju un latviešiem ? Laikam jau raksts pilda ĶEKSĪTI atbilstošu cietēju finansēts.Starpcitu kā ar Jenkela: nežēlīgs, brutāls un atriebīgs raksturīpašibas kuras piemīt dienvidu tautiņām.

  2. Tas viss bija ap 70 gadus pagaatnee. Nu zheel, nu. Bet vai nebuutu labaak pashreiz, 2015. gadaa, ruupeeties par Gazas palestiinieshu beerniem? Dziivo drupaas, maz ko eest, zaalju truukst, buuvmateriaalus iekshaa nelaizh. 500 beernus nobumboja Izraelas aviaacija un artileerija 2014. gada juulijaa/augustaa. Nav vainiigs ne cunami, ne zemestriice, ne viesuljveetra…TIKAI UN VIENIIGI CILVEEKU LJAUNUMS. Tas man atgaadina vaimanaashanu par izmezhgjiito iikshkji 1965. gadaa, kameer dakteri staasta par veezha diagnozi shodien un tagad.

  3. Vācu laikā laukstrādnieku trűkuma dēł skolniekiem bija jāpalīdz lauksaimniecībās. Tā es nokļuvu Salaspilī. Ganīju govis tieši pretīm nometnei. Nezinu vai tur bija vairākas nometnes? Es gandrīz katru dienu redzēju vācu gűstā miruśos krievu gűstekņus sakrautus ratos kurus stűma nākamie mirušie. Nekad to neaimirsīśu!

  4. Baltiešiem šīs vācu nacistu nežēlības pret bērniem un pieaugušiem nav nekas svešs, jo pret igauņiem, latviešiem un lietuviešiem tāpat izturējās krievu varmākas kas iebruka viņu zemēs.

  5. stāstijumā salaspils tāpat kā pārejās nometnes bija atpūtas bāzes gaidām un skautiem …. ādolfs taču bija tik labs vismaz dzintarjugenda uztverē

    • Kurā stāstījumā Salaspils bija atpūtas nometne un ādolfs labs? Tu kaut ko šņauc vai vienkārši esi galvu sasitia un tā sāp vēl šodien?

    • Saskaņas/VK nacistam Atbildēt

      Jums jau tagad pašiem ir savs “ādolfs” — mazais aprobežotais krievnacistiņš, kurs cenšas atjaunot svu “Grossrussland”. Nav vairs jāsapņo par sen mirušo gitleru.

Draugiem Facebook Twitter Google+