Bērnus mūsu vietā izklaidē amerikāņi. Saruna ar Leļļu teātra galveno režisoru Ģirtu Šoli 1
Ģirts Šolis uzskata, ka laba literatūra nenoveco, un arī mūsdienu bērniem piedāvā laika pārbaudi izturējušu klasiku. Tāpat viņš balti apskauž Latvijas Nacionālo teātri par izrādi “Šausmu autobuss”, kurā netiek ielaisti vecāki, jo Leļļu teātri nereti gadās – vecāki uz izrādi atnāk ar domu, ka tikmēr, kamēr bērns skatās izrādi, pasērfos internetā. Tādēļ režisoram gandarījums, ka daudzi tomēr izrādes laikā no telefona vai planšetes atraujas un pievēršas izrādei.
– Nesen sākās labs projekts “Teātris Zip” bērniem, un gribēju zināt, vai šogad arī kaut kas tiek no Leļļu teātra ierakstīts?
– Ar mani par to neviens nav runājis, šos jautājumus, jādomā, televīzija kārto tieši ar administrāciju. Zinu tikai, ka samērā nesen iefilmēta izrāde “Lellīte Lolīte”. Projekts ir labs, kaut man personīgi baudīt teātri ierakstā ir diezgan grūti – teātris tomēr ir dzīvs mākslas notikums, un ikkatra izrāde kaut nedaudz atšķiras, ir unikāla. Taču man bija patīkams pārsteigums uzzināt, ka drauga meitai “Divas Lotiņas” ir mīļākais ieraksts, kuru viņa labprāt skatās arī atkārtoti. Vispār televīzijā bērniem atlicinātais laiks, manuprāt, ir niecīgs. Arī saturs ne vienmēr atbilst kvalitātes prasībām. Tāpat par pašmāju “lielo kino” – bērnu un jauniešu kinematogrāfs ir samērā brīva niša. Es pat brīnos par jaunajiem režisoriem – kā viņi to neredz? Šobrīd mūsu bērnu un jauniešu auditorija tikpat kā netiek apkalpota, mūsu vietā to dara amerikāņi.
– Bet veidot izrādes un filmas, un raidījumus bērniem jau vispār ir grūti.
– Nodarboties ar mākslu vispār ir sarežģīti, tā ir bada maize. Es nedomāju, ka ir lielas atšķirības bērniem un pieaugušajiem domātas filmas budžetā.
– Es drīzāk domāju – grūti atrast bērnu sevī.
– Tas jau ir individuāls jautājums, kuram tas nākas vieglāk, kuram grūtāk, bet to var atrisināt.
– Un kā jums ar bērna atrašanu sevī?
– Nezinu, es nemaz īsti nevaru bērnu ārpus sevis definēt. Man liekas tas vairāk ir tāds kā atbrīvošanās treniņš. Dauzīšanās režīms. Es to daru ikdienā, sadzīvē. Protams, arī apkārt ir bērni, pašam meita, nemaz nav tālu un sarežģīti jāmeklē, tikai paskaties, kas tajā pasaulē jauns.
Pilnu sarunu ar Ģirtu Šoli lasiet 17. janvāra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
