Bērziņš bija, tagad nāk miers 0
Aktieris Andris Bērziņš 60. dzimšanas dienu draugu lokā nosvinēja jau vasarā, bet rudenī – Dailes teātrī programmā „Miers un bērziņš!”. Nu pienācis laiks svētkos būt kopā ar 38 darba gados iegūto uzticamo skatītāju. Jau no 19. janvāra aktieris, gluži kā kādreiz „Mūžīgā unisona” laikos, apceļos Latviju – šoreiz gan solo.
Jubilejas koncertprogrammā „Pie manas dzimšana dienas” A. Bērziņš izdziedās sev tuvās dziesmas, runās dzeju un mazliet muzicēs. Izcilo aktieri, iespējams, ieraudzīsim mazliet savādāku, varbūt – apcerīgāku, bez joka, protams, neiztiks – tas vienkārši ir Bērziņa dabā.
Sarunā ar A. Bērziņu laiks paiet nemanot – pat ja aktieris, tikko atveseļojies pēc veselības pasliktināšanās, laiku pa laikam iegrimst pārdomās, bet tad jau atkal pavīd tik pazīstamā omulīgā vīpsna. Kopā ar draudzeni, mākslinieci Inesi Gūtmani gatavotā jēra un sēņu zupa arī īstajā brīdī aukstā ziemas vakarā – silda arī abu miteklis, ko bagātīgi rotā košie Ineses gleznojumi – tie veidos arī jubilejas koncertu scenogrāfiju. Izpelnos arī nelielu koncertu „iz gaidāmās programmas” uz miniatūras mājas skatuves paša aktiera muzikālā pavadībā. Skaņa mazliet klusināta, taču ar tik pazīstamo aktiera enerģijas dzirksti pat pašā klusākajā motīvā.
Andris stāsta, pēc gadiem ilgas „skriešanas” teātrī nolēmis ieturēt pauzi.
Pēdējā laikā aktieri neredzam Dailes teātra izrādēs – Andris vien nosaka, tagad aktieris teātra konveijerā ir kā citrons, kam izspiež sulu un izmet – vēl ne tik sen viņa galvā vienlaikus bijušas 12 izrādes! Bet kurš tad skaita, cik no tām, pavirši „ceptām”, aiziet nebūtībā! Šādā sistēmā neesot gandarījuma, pat nepaspēj nofiksēt to vērtību, kad vilciens iet tālāk un pie stūres atkal jauns režisors.
Aktieris atklāti bilst, ka apzinās, ka pieder pie aktieriem, kas spēj pildīt teātra cauro kasi, tomēr motivācija zūdot, kad tās pašas algas veidā nesaņemu pateicību. Pēc piedzīvotā sirds infarkta viņš atteicies arī no vairākiem neatkarīgo teātra projektiem – izrādēm „Austrumu robežā”, trīs gadus spēlētās daudzsievu karaļa Henrija lomas izrādē „Henrijs VIII. Karaliskais gambīts”, tāpat arī no dalības dziesmotajā izrādē „Viņi dejoja 100 vasaras”, kas tapa kopā ar Ievu Akurateri, Raimondu Vazdiku un Ilzi Grunti. Pēdējos gados Latvija apbraukāta ar Raimonda Paula programmu „Miers un Bērziņš”. Aktieris pasmaida – bija Bērziņš, tagad laiks mieram. „Visu mūžu mans darbs ir bijis priecēt citus cilvēkus, pašam ampelējoties. Tāds klauna mūžs – esmu mazliet piekusis. Kādu laiku padzīvošu sev.”
Tiesa, pilnīgā mierā sēdēt neesot iespējams. Kopā ar kolēģi un draugu Hariju Spanovski apbraukājuši Latvijas dziedniekus, filmējoties Unas Celmas kinostāstā „Raganu mēnesis”, arī režisores topošajā filmā par leģionāriem. Gaidāmā jubilejas koncertprogramma „Pie manas dzimšanas dienas” esot paša izauklēts, sirsnīgs, dziesmots stāsts, kurā aktieris aptuveni pusotrā stundā izceļos caur viņa iemīļotajām izrādēm, Knuta Skujenieka, Imanta Ziedoņa dzejas rindām, Rūdolfa Blaumaņa vārdiem, Ulda Stabulnieka un Raimonda Paula dziesmām. „Būs kaut kas no latviešu mīļākā ēdiena, nē, nē, ne jau cita latvieša – rosola,” pasmīn Bērziņš.
Laikam jau liktenis lēmis mūžam būt par „dziedošo”, kā nekā visa bērnība un jaunības laiks pavadīts dziedošā kompānijā. Pēc kara par Bērziņu dzimtas apmešanās vietu kļuva Līgatnes papīrfabrika – toreiz darbs tajā paglābis no izsūtīšanas aktiera tēvu un tēvabrāli, leģionārus. „Protams, strādāja par verga algu, dzīvojām pārapdzīvotās, aizpagājušajā gadsimtā celtās baraciņās, kas tagad stāv tukšas.” Vecāsmātes brālis, Latvijas pirmās brīvvalsts virsleitnants Jānis Zariņš, bijis dziedātājs, tāpat arī pārējie septiņi vecāsmātes bērni. Tēvabrāļa, Līgatnes papīrfabrikas inženiera, savulaik Latvijas armijas artilērista, rīkotajos ģimenes saietos gan dziedāts uz nebēdu, gan nogaršots omulīgā namatēva pagrabiņā pašbrūvētais. „Krustēvs bija uzmeistarojis cītaru, kopā ar veselu brigādi spēlēja kāzās, bērēs un citos svētkos. Klausījāmies arī viņa darināto radio ar atskaņotāju, bija liela „Bellaccord” un „His Master’s Voice” plašu kolekcija. Tomēr pamatā viss notika „dzīvajā”, pačīgāja vijolīti, cītaru, dziedāja no kārtīgām dziesmu kladēm, kurās bija vairāk par pirmo pantiņu.”
Aktieris ir pārliecināts, tieši tādiem, „dzīviem”, instrumentiem, ne gatavajam fonogrammu orķestrim jāskan arī gaidāmajā programmā – paša piespēlēta ģitāra, mazais „Weltmeister” markas akordeons, bundziņas – instrumenti, ar kuriem aktieris saskāries savas dzīves laikā.
Bungots jau Līgatnes, vēlāk Cēsu vidusskolā, kur nodibināta sava „kāzu brigādīte”, kā smejies, pilnīga pašdarbība, par ko gandrīz no skolas izmetuši. Ģitāru studenta gados komponista Jura Karlsona vadībā nācies iemācīties, Dailes teātra sestajā studijā, toreiz iestudējot „Nāc uz manām trepēm spēlēties”. Cēzars Kalniņš taču spēlēja! Savukārt akordeons apgūts, iestudējot „Džonu Neilandu”, kas kļuva par šūpuli leģendārajai „Mūžīgā unisona” četrotnei. „Pauls sacīja – veči, jums jāspēlē dzīvajā! Ivars Kalniņš un Varis Vētra jau bija ģitāristi, Paukštello kaut kā izlīferēja, dauzot bundziņas, grabulīšus, bet es akordeonu toreiz tikai pa gabalu biju redzējis. Pauls mocīja tik ilgi, kamēr kaut ko izspieda.”
Aktieris skaita – patiesībā jau dzīvē viņam dzimšanas dienas bijušas vismaz piecas. „No nāves izglābies divreiz esmu bērnībā, Gauja bija blakus, baļķus pludināja, pēc tam divreiz – armijā, mūžīgā sasaluma zonā aiz Arhangeļskas. Arī pērn – kad aktieris nonāca slimnīcā pēc sirds infarkta. „Varbūt šī tūre būs tāda mazliet atveseļošanās šajā laikā, kad teātru vadības attieksme pret aktieri ir nejēdzīga un nepateicīga. Teātris izvēlas ieguldīt ēkā, nevis aktieros – aktieri ir šīs milzu ēkas vergi. Pareizi darīja Jaunais Rīgas teātris, kurš kopš 1973. gada izvēlējās spēlēt neremontētās telpās, par kurām valstij bija nospļauties, toties Alvis Hermanis remonta dēļ neizdzina aktierus,” balsī tikko sadzirdams rūgtums.
Jubilejas koncertu režisors neesot nepieciešams – kā nekā pats A. Bērziņš ir diplomēts režisors. „Šis ir arī izaicinājums sev un dzimtajam slinkumam,” jau atkal smaida aktieris, un piebilstot – aktierim ik pa brīdim vajadzētu taisīt tādu atestāciju solo, sak, parādi, ko vari bez visas „anturāžas” – darbnīcās šūtiem kostīmiem un dramaturģiskā materiāla.
„Visi komedianti – un es nekaunos sevi saukt šajā vārdā – šausmīgi grib spēlēt kaut ko lielu, paliekošu – Faustu, karali Līru vai Hamletu. Bet man tagad liekas, ir citas interesantas lietas.
Mazliet jau kremt, ka esmu savu apzināto mūža daļu nodzīvojis falšā informācijas laukā, ideoloģijā, kam maksājām nodevas dzīves labākajos gados. Tomēr tādu fundamentu, ko mūsu studijai savulaik ielika Arnolds Liniņš, Vita Matīsa, Valentīna Freimane, šodien neatrast.
Jaunajiem aktierim tagad nemāca psiholoģiju, nerunājot par to, ka viņus nevar dzirdēt no skatītāju zāles. Jaunie režisori bieži neprot strādāt ar aktieri, paļaujas vai nu uz dramaturģisko materiālu vai to, ka aktieris ar savu varēšanu kaut kā izgrozīsies. No pēdējā laika izrādēm prātā „aizķērusies” ar Anitu Sproģi iestudētā „Ne tāds kā visi citi”. Satikos ar cilvēku, kurš ļoti smalki strādā ar aktieri, mēģina dabūt ārā no viņa to, ko viņš pats no sevis nemaz negaida.”
Šobrīd A. Bērziņa laimes formulā ir pieci pamatelementi. Pats galvenais – miers. Otrkārt, – lai vai kas notiktu, sev jāsaka, ka viss ir kārtībā. Trešais – esības prieks, par to, ka vispār esi, redzi, dzirdi, jūti. Un visbeidzot – mīlestība un apziņa, ka par tevi tur, augšā, vienmēr kāds rūpējas.
„Cilvēks ātri pierod pie rutīnas, kaut kādas kārtības un aktieris nav izņēmums. Bet to var mainīt. Runa pat nav par citas nišas atrašanu, bet ceļu, attīrīšanos. Ja visu laiku skrien, nodarbojies ar citiem – beigās pat nezini, kā mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, jo sevi pat nepazīsti.”
