kinopoisk.ru

Svētdien, 11.augustā, apritēja tieši 40 gadu, kopš ekrāna dzīvi sāka režisores, padomju kino “dzelzs lēdijas” Tatjanas Ļioznovas režisētā daudzsēriju filma “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. 


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem

Kokteilis

Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj

RAKSTA REDAKTORS

VIDEO. “ASV aizliedz ar likumu, Latvijā tirgo uz katra stūra!” Brīdina par zīdaiņiem bīstamām precēm 13

Lasīt citas ziņas

Par tās galveno varoni reiz teikts: “Īstens ārietis. Raksturs – nordisks, izturēts. Neiecietīgs pret reiha ienaidniekiem. Labs sportists – Berlīnes čempions tenisā…” Viņa iecienītākais dzēriens ir armēņu konjaks, cigaretes “Karo”, bet mašīna – šikais “Horch-853” limuzīns. Uz sieviešu mēģinājumiem savaldzināt viņš parasti atbild: “Nē, man labāk kafiju,” atzīstot, ka “vislabāk man patīk veci cilvēki un mazi bērni”.

Protams, stāsts ir par Oto fon Štirlicu – ideālo padomju spiegu, kurš, šajā filmā talantīgā aktiera Vjačeslava Tihonova iemiesots, kļuva par īstenu padomju kino ikonu un arī neskaitāmu aforismu un anekdošu varoni.

Lipīgas grīdas, izmētāti izsmēķi: no antisanitāriem apstākļiem Ķengaragā izņem četrus mazus bērnus, tostarp zīdaini

Mājas

Sodas brīnumainās īpašības! 10 veidi, kā to gudri izmantot mājās

Saeimas vairākums noraidījis opozīcijas demisijas pieprasījumu Kultūras ministrei Loginai

No mūsdienām raugoties, “Septiņpadsmit pavasara mirkļos” veiksmīgi savienojās vairākas lietas. Neraugoties uz to, ka filma tapa kā VDK šefa Jurija Andropova tiešs pasūtījums, režisore Tatjana Ļioznova spēja pārveidot Juliāna Semjonova scenāriju, sabalansējot tam laikam neizbēgamo politisko nokrāsu ar viņai pašai tuvajām vispārcilvēciskajām vērtībām un spožu aktieru tēlojumu. Bet galvenā varoņa Oto fon Štirlica superpopularitātes pamatā, protams, bija Vjačeslava Tihonova talantīgā aktierspēle un, raugoties dziļāk, mūžsenais mīts par glābēju.

Jo 70. gadu sākumā pasaule visvairāk ilgojās pēc miera un drošības par rītdienu, un padomju sabiedrībai (visvairāk jau sievietēm) Štirlics bija šo sapņu virtuāls iemiesojums – ar īsteni vīrišķīgu šarmu un aristokrātiskām manierēm apveltīts ideālā padomju izlūka tēls, kurš bez ieročiem spēj uzvarēt vācu kara mašinēriju.

Šobrīd pirmais, kas nāk prātā, domājot par šo filmu, ir daudzie nostāsti un anekdotes, uz ko tā vien vedina oriģinālā melnbaltās filmas nereti izteikti lakoniskais izteiksmes stils un estētika. Ko vērta ir kaut vai galvenā varoņa dziļdomīgā klusēšana aktiera Jefima Kopeljana aizkadra balss pavadībā un spārnotā frāze: “Un atkal Štirlics bija uz izgāšanās robežas…” Vai arī Štirlica dziļi intelektuālās vārdu divkaujas ar gestapo šefu, Leonīda Broņevoja tik talantīgi atveidoto grupenfīreru Heinrihu Milleru.

Patiesi, taisnība bija Štirlica tiešajam priekšniekam, Impēriskās drošības galvenās pārvaldes 6. nodaļas vadītājam Valteram fon Šelenbergam, kad viņš filmā teica: “Mazi meli rada lielu neuzticēšanos.” Taču, kā to uzskatāmi pierādīja filmas divpadsmit sērijās attēlotie notikumi, ģeniālais izlūks Štirlics vienmēr atrada veidu, kā atrisināt pat visnepatīkamākās situācijas. Nu gluži kā atkārtojot spārnotos vārdus no Ilfa un Petrova “Divpadsmit krēsliem”: “Viņš kaunējās un sarka, bet tomēr izlocījās.”

Daudzie Štirlici

Kādā intervijā režisore Tatjana Ļioznova atzinusi, ka uz galveno lomu “Septiņpadsmit pavasara mirkļos” ar vienādām sekmēm pretendējuši vairāki aktieri – arī Inokentijs Smoktunovskis, Arčils Gomiašvili (izcilais gruzīnu aktieris iegāja padomju kinovēsturē kā Ostaps Benders Leonīda Gaidaja 1971. gada “Divpadsmit krēslu” ekranizācijā).

Smoktunovskis no lomas atteicies tāpēc, ka toreiz dzīvojis Ļeņingradā un viņu nav apmierinājis filmas uzņemšanas grafiks, kas bija ieplānots divu gadu garumā. Gomiašvili, kurš ļoti gribējis šo lomu, nav vēlējusies pati Ļioznova (melš par tuvām attiecībām starp aktieri un režisori, kuras toreiz jau bija izbeigušās). Kā Ļioznova atzīst kādā intervijā, viņa “vienkārši zinājusi, ka Štirlicam jābūt citam un viss”. Latviešu aktiera Paula Butkēviča 2001. gadā iznākušajās atmiņās izskan, ka arī viņš saņēmis uzaicinājumu uz provēm Štirlica lomai, jo Ļioznova filmas centrālajam tēlam bija iecerējusi latviešu aktieri. (Baltieši parasti tēloja padomju kara filmās hitleriešu lomas – vai nu āriskā izskata, vai arī padomju varas kādu tālejošu politisku apsvērumu dēļ.) Proves beigušās sekmīgi, tomēr Butkēvičs lomai tā arī neticis apstiprināts, jo pēdējā brīdī iejaukusies toreizējā kultūras ministre Valentīna Furceva, ar kuru Tihonovam bijušas ļoti labas attiecības. (Pateicoties viņai, aktieris agrāk bija ieguvis grāfa Andreja Bolkonska lomu Sergeja Bondarčuka filmā “Karš un miers”.) Pirms kāda laika man bija izdevība pavaicāt Paulam Butkēvičam, vai viņš šodien nožēlo, ka tomēr nekļuva par Štirlicu? “Jau iepriekš zināju – ja mani apstiprinās, būs jāpārvācas uz Maskavu, sāksies pavisam cita dzīve, ko es nemaz nevēlējos,” teica Pauls Butkēvičs. Galu galā viņam tika izlūka sakarnieka loma – tā paša, kurš filmas beigās nomaina Štirlicu.

Tatjana Ļioznova atzinusi, ka aktieru atlase filmai notikusi visai netipiski – pēc fotogrāfijām, ņemot vērā viņu ārējo līdzību saviem tēliem – protams, izņemot Štirlicu, kuram reāla prototipa nebija. Heinriha Millera bildes neesot bijis, tāpēc lomai izvēlēts Leonīds Broņevojs, kurš tai atbilda vienīgi pēc vecuma. Tas gan viņam netraucēja radīt spožu gudrā, labsirdīgā, tomēr nežēlīgā gestapo priekšnieka tēlu.

Savukārt Oļegs Tabakovs savai Valtera fon Šelenberga lomai arī ārēji atbilda tik ideāli, ka pēc kara nacistu izlūkdienesta šefa radinieki pat itin kā esot izteikuši pateicību aktierim par tik veiksmīgu “onkuļa Valtera” atveidojumu.

Berlīnē tika filmēta tikai pavisam neliela “Septiņpadsmit pavasara mirkļu” daļa, jo pat uz brālīgo VDR čeka izlaida nelabprāt. Zināms nostāsts, ka vienā no šīm reizēm centīgie vācieši Tihonovu gandrīz arestējuši, jo viņš savā štandartenfīrera uniformā esot soļojis pa ielu. Bernes ainas filmēja Meisenē netālu no Drēzdenes, bet nams Ziedu ielā, no kura loga izkrita profesors Pleišners, atrodas Rīgā, Jaunielā 25/29. Rīgā (un vispār Baltijā) filmēja arī citas filmas ainas – piemēram, Štirlics bieži brauc garām mūsdienu Vēstures un kuģniecības muzejam, bet Herdera piemineklis ir nomaskēts ar smilšu maisiem. Baznīca, kur Dieva vārdus teica mācītājs Šlāgs (Rostislavs Pļats), atrodas Rīgā, Deglava ielā 1. Savukārt gestapo kambari – Butirku cietumā, bet provokatoru Klausu Štirlics noslepkavo Piemaskavas mežā.

Intrigas un skandāli

Laika gaitā ap “Septiņpadsmit pavasara mirkļiem” savijies daudz nostāstu – gan patiesu, gan ne visai. Pēc dažādām ziņām, komponists Mikaels Tariverdijevs filmai esot uzrakstījis divpadsmit dziesmas, pēc citām – ka sešas, bet seriālā iegāja tikai divas. Režisore noraida arī daudz citu apstiprināto novērojumu, ka filmā ar dublieriem tuvplānos aizvietotas Tihonova rokas, jo uz tām bijis tetovējums “Slava”. Toties patiess un ievērības cienīgs ir fakts, ka Juliāna Semjonova uzrakstītais scenārijs vispirms bija nodots studijas “Mosfiļm” rīcībā un filmai jau bija izraudzīts arī cits režisors. Toreiz 46 gadus vecajai Ļioznovai, kura jau bija zināma ar dažām filmām (pazīstamākā “Trīs papeles Pļuščihā”), acīmredzot iedarbinot kādas ārkārtīgi spēcīgas slēptās ietekmes sviras, tomēr izdevās paveikt īstu akrobāta triku. Viņa pierādīja pasūtītājiem no Lubjankas, ka, būdama sieviete, spēs izveidot idejiski pareizu filmu par padomju izlūkiem. Turklāt Ļioznova spēja arī pierunāt citkārt visai spītīgo Juliānu Semjonovu atdot “Mosfiļm” par scenāriju jau saņemto honorāru un nodot to Gorkija studijai. Pateicoties Ļioznovai (pēc citām ziņām, to viņai esot ieteicis viens no filmas “konsultantiem”, VDK ģenerālis Semjons Cviguns), filma ieguva arī vairākas ainas un varoņus, kuru nav sākotnējā scenārijā, – piemēram, emocionālo ainu, kurā Štirlics tiekas ar savu sievu. Semjonovs esot protestējis, kad Ļioznova vēlējusies ierakstīt titros savu vārdu kā scenārija līdzautore. Beidzies ar to, ka režisore lūgusi izteikt savas domas šajā jautājumā filmas komponistu Tariverdijevu, kurš ieteicis to nedarīt. Kad filmas veidotājus 1976. gadā apbalvoja ar Valsts prēmiju, tā tika Ļioznovai, Semjonovam, Tihonovam un filmas operatoram Pjotram Katajevam. Tariverdijeva viņu vidū nebija.

Padomju kultūras elites aprindās savstarpējā konkurencē patiesi valdīja vilku likumi. To apliecina skandāls ap seriāla mūziku, kurā Tariverdijevam tika pārmests, ka viņš ir plaģiatizējis franču komponista, slavenās Kloda Leluša filmas “Vīrietis un sieviete” mūzikas autora Frensisa Leja veikumu. Nonāca pat tik tālu, ka Tariverdijevs saņēma it kā paša Leja rakstītu telegrammu: “Apsveicu ar manas mūzikas panākumiem jūsu filmā.” Vēlāk gan izrādījās, ka franči neko par šādām aktivitātēm nezina, un telegrammas autors bijis kāds slepens komponista “labvēlis”, kam sagribējies pajokot.

Kritiķi un pielūdzēji

Kā var lasīt Martina Bormana lomas atveidotāja Jurija Vizbora atmiņās, aktieri nebūt nav bijuši pārliecināti par ieceres izdošanos – galu galā tā bija viena no pirmajām daudzsēriju filmām PSRS kinematogrāfa vēsturē. Turklāt, kā daudzi atklāti atzina, filmas materiāls aktieriem sniedzis maz iespēju lomas izstrādei – tā Leonīds Broņevojs, tēlojot Heinrihu Milleru, pārnesis uz šo lomu iestrādes, ko bija lietojis, tēlojot Kapuleti “Romeo un Džuljetas” iestudējumā uz Efrosa teātra skatuves. Visgrūtāk klājies galvenās lomas tēlotājam Tihonovam, kura tēlam trūcis aktīvas darbības iespēju, tā vietā viņam sēriju pēc sērijas vairākas minūtes bija jāattēlo aktīvas domāšanas process.

Reiz Juliāns Semjonovs esot vaicājis Štirlicam (Tihonovam): “Kā tev izdodas tik labi domāt uz ekrāna?” Aktieris atbildējis: “Viss ir pavisam vienkārši – es prātā visu laiku atkārtoju reizrēķina tabulu.”

Pēc Jurija Vizbora teiktā, pašu aktieru prognozes par filmas nākotni nebija pārāk optimistiskas: “Gan jau tiks parādīta kādas Urjupinskas (krievu valodā vispārināts tālas provinces apzīmējums. – Red.) televīzijas ceturtajā kanālā.”

Jau drīz pēc parādīšanās uz ekrāniem filma kļuva fenomenāli populāra – režisore Tatjana Ļioznova saņēma divpadsmit maisus ar vēstulēm. Pēc oficiāliem datiem, vakaros, kad rādīja seriālu, samazinājusies pat noziedznieku aktivitāte.

“Septiņpadsmit pavasara mirkļus” vispirms atrādīja toreizējam VDK šefam Jurijam Andropovam. Tā kā filmēšana ievilkās ilgāk nekā trīs gadus, reiz viņš teicis: “Filma top ilgāk nekā bija karš.” Pie Andropova uz Piemaskavas vasarnīcu veda samontētās sērijas, un čekas vadītājs nakts kinoseansu laikā lēma, kas jāgriež ārā un kas jāliek klāt. Piemēram, epizode par Ernsta Tēlmana vadīto vācu strādnieku kustību filmā parādījās pēc Andropova pavēles. Pēc VDK šefa rīkojuma no titriem aizvāca Lubjankas konsultantu īstos vārdus. No VDK puses filmu ikdienā kūrēja jau pieminētais ģenerālis Semjons Cviguns un pulkvedis Georgijs Pipija, kuram, pēc paša atzinuma, filmēšanas laukumā pavadītās dienas esot bijušas “jaukākās” viņa čekista karjerā.

Savukārt toreizējā Centrālās televīzijas vadība uzspiedusi kādā no sērijām parādīt Vjačeslavu Molotovu. Ļioznova šim tēlam filmā neredzējusi nekādu citu pamatojumu kā vien to, ka bijušais ārlietu tautas komisārs tad vēl bija dzīvs un tāpēc “atrādāms”.

“Septiņpadsmit pavasara mirkļiem” varēja kļūt liktenīga netīksme, ko pret filmu izjuta tā laika partijas galvenais ideologs Mihails Suslovs, kurš pārmeta Ļioznovai, ka seriāls pārāk maz atainojot “padomju tautas varoņdarbu karā”. Šo viedokli atbalstīja arī vairāki augstu stāvoši padomju militāristi, kuriem nebija pieņemams, ka seriālā tik ļoti izcelti izlūku nopelni. Tāpēc režisore bija spiesta papildināt lenti ar kara laika hroniku kadriem, kas sākotnēji deviņu sēriju filmu pagarināja līdz divpadsmit turpinājumiem. Līdz ar to uz augustu tika pārcelta arī “Septiņpadsmit pavasara mirkļu” pirmizrāde, kas sākotnēji bija ieplānota 1973. gada 9. maijā.

Saglabājies anekdotisks nostāsts, pēc kura Andropovs kādā diskusijā Suslovam atbildējis: “Visa padomju tauta jau nevarēja dienēt Šelenberga aparātā.”

Filmai iznākot uz ekrāniem, liels tās cienītājs toties bijis Leonīds Brežņevs – viņš ik vakaru neatrāvies sēdējis pie televizora un tā pārdzīvojis notikušo, ka skrējis pie mājas aptieciņas iedzert sirdspilienus. Brežņevam bijis raksturīgi neatšķirt aktierus no to atveidotajiem tēliem. Viņš zvanījis aktrisei Jekaterinai Gradovai, kura lentē tēloja radisti Ketu, sākot izprašņāt par veselību un bērniem. Tihonovam par “izrādīto varonību” viņš bijis gatavs piešķirt PSRS varoņa titulu (Tihonovs – Štirlics par sociālistiskā darba varoni kļuva 1982. gadā jau Andropova laikā).

Radot un apgāžot mītus

Vai Štirlicam bija kāds reāls prototips? Juliāns Semjonovs, atbildot uz šo jautājumu, vienmēr teica, ka ideālā spiega tēls ticis sakausēts no dažādu reālu cilvēku personībām. Rakstot romānu “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, viņš, pateicoties Andropova gādībai, ieguvis pieeju čekas arhīviem, bija izpētījis ne mazāk kā divpadsmit ārējā izlūkdienesta darbinieku likteni – turklāt ne krievu vien.

Kādu laiku par Štirlica ticamāko prototipu uzskatīja Valtera fon Šelenberga pakļautībā strādājušo Villiju Lēmanu, kurš, ikdienā cīnoties ar rūpniecisko spiegošanu, īstenībā bija padomju spiegs ar pseidonīmu Braitenbahs. Šelenbergs memuāros sniedz ne visai glaimojošu portretu: Villijs esot pārdevies krieviem ne jau ideoloģisku iemeslu dēļ, bet gan pavisam savtīgu dziņu vadīts. Viņš bijis kaislīgs hipodroma apmeklētājs, bet veiksmes dievietes labvēlība ir tik nepastāvīga… Villiju iegāzis viņa radists – komunists Hanss Bārts (“Beks”), kurš, reiz slimnīcā nonācis uz operāciju galda, bezsamaņā sācis runāt par nepieciešamību nomainīt šifru un taujājis, kāpēc Maskava neatbild. Ķirurgs pa taisno devies uz gestapo, un gan Bārts, gan Lēmans nonākuši Millera nagos. Lēmanu nošāva, bet viņa sievai vēl ilgi tika stāstīts, ka vīrs komas stāvoklī līdz nāvei sasities, izkrītot no Berlīnes–Varšavas vilciena.

Šis stāsts arī dažiem licis pieņemt, ka īstenībā radistes Ketas prototips bijis vīrietis. Pēc citām ziņām, tā bijusi padomju spiedze Anna Filoņenko, kura kopā ar vīru ilgus gadus strādājusi Latīņamerikas valstīs. Atšķirībā no Ketas, kuru iegāza tas, ka viņa dzemdību laikā sāka kliegt krieviski, Anna gan spējusi laist trīs bērnus pasaulē, neizdvešot ne vārda savas mātes valodā. Par savu īsto tautību bērni uzzinājuši tikai tad, kad kopā ar vecākiem atgriezušies Maskavā.

Ir arī viedoklis, ka Semjonovs par Lēmana traģisko likteni uzzinājis tikai krietni vēlāk. Turklāt Braitenbahs jebkurā gadījumā darbojās no 1936. līdz 1942. gadam, bet Štirlics krietni vēlāk.

Citu iespējamo Štirlica prototipu vidū ir krievu spiegs, grāfs pēc izcelsmes, divdesmit svešvalodu pratējs Dmitrijs Bistroļetovs. Vai arī Fjodors Karins, kura vadībā krieviem izdevās atminēt japāņu ekspansijas plānus Ķīnā. Tiek pieminēts arī Fjodors Parparovs – caur viņa savervēto Vācijas Ārlietu ministrijas darbinieci krievi saņēma ziņas par vācu kara izlūku darbību, ieskaitot pašu admirāli Kanarisu. Vai arī Nikolajs Salkonovs, kurš bija savervējis jau pieminēto Braitenbahu. Vai arī vācu gaisa spēku oberleitnants, Arvīda Harnaka vadītās “sarkanās kapelas” biedrs Haro Šulce-Boizens…

Jebkurā gadījumā Štirlica karjeras straujie pavērsieni no parasta krievu aģenta līdz pat SS šturmbanfīreram ir tik galvu reibinoši, ka uzreiz liek noraidīt jebkādu pieņēmumu par šādu notikumu iespējamību reālajā dzīvē.

Arī plašajā šai tēmai veltītajā literatūrā var lasīt, ka PSRS pilsonim īstenībā nemūžam nebūtu izdevies iefiltrēties nacistu varas gaiteņos kaut vai tāpēc, ka visi kandidāti uz kādiem amatiem vai rangiem tika rūpīgi pārbaudīti līdz pat “septītajam augumam” (un tā abās pusēs).

Viens no “Septiņpadsmit pavasara mirkļu” paradoksiem bija tas, ka nacistu vadoņi šajā filmā pirmo reizi padomju pēckara kino vēsturē parādījās cilvēciskoti, pat simpātijas rosinoši atšķirībā no nodevīgajiem amerikāņiem, kas Alena Dalesa un citu tēlos to vien tīko, kā separātās sarunās ar Vāciju nodot varonīgos krievu sabiedrotos. Tas var likties dīvaini, tikai līdz aizdomājamies, ka 70. gadu sākums bija aukstā kara laiks, un galvenais padomijas ienaidnieks tad bija ASV. Ļioznovai pienākas pirmās rokas tiesības arī citā aspektā – viņa bija tā, kas gribot negribot atklāja esesiešu melnās formas hipnotisko pievilcību (cita lieta, ka Vācijā filmas notikumu laikā viņi jau bija pārgājuši uz pelēkām formām) – gadu pirms Eiropā uz ekrāniem iznāca itāliešu režisores Liliānas Kavani provokatīvā filma “Nakts portjē” ( Il Portiere Di Notte). Daži apskatnieki šajā saistībā lieto jēdzienu “glamūrais nacisms”, kas, iespējams, pat esot ietekmējis mūsdienu skinhedu kustību Krievijā.

Krievu vēsturnieks Konstantīns Zaļeskis, grāmatas “Septiņpadsmit pavasara mirkļi. Trešā reiha greizais spogulis” (Maskava, 2006) autors, uzskata, ka Juliāns Semjonovs, rakstot par Hitlera Vāciju, īstenībā apzināti esot attēlojis staļinisko Padomju Savienību. Par to liecinot pārāk daudzās totalitārās PSRS reālijas, kas nacistiskajā Vācijā nebūtu bijušas iespējamas. Tas attiecoties, piemēram, uz epizodi, kurā Šelenbergs nošauj savus adjutantus, sakot: “Pilna sardzes maiņa.” Tas esot pilnīgi no NKVD ikdienas, kur, mainoties vadībai, parastā prakse esot bijusi atbrīvoties no iepriekšējā sastāva. Tikpat īstenībā neiespējama būtu bijusi arī Štirlica nepārtrauktā svaidīšanās starp Šelenbergu un Milleru, kuri pārstāvēja SS un gestapo – divas savstarpēji konkurējošas organizācijas.