Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. septembris, 2012
Drukāt

Bet vietējos “baļķīšus” neredz

Foto- LETA/AFPFoto- LETA/AFP

Sestdienas pēcpusdiena. Imantā, netālu no Sudrabkalniņa man garām, mierīgi apspriežoties, iet divas sievietes ar iepirkumu maisiņiem. “Kaut kas traks – divi gadi cietumā,” jaunākā ir ne gluži sašutusi, bet nedaudz neapmierināta, it kā par kādu viņai netīkamu pavērsienu ikvakara seriāla sižetā.

 

“Bet pareizi, nav ko ālēties,” vecākā iebilst. “Ko tad viņas izdarīja – aizgāja uz baznīcu. Vai tad par to cietumā jāliek?” jaunākā nerimstas… Viņas paiet garām, un sarunas turpinājumu es vairs nedzirdu. Taču saprotu, ka tā dēvētā “Pussy Riot” lieta ir kļuvusi ne tikai par kvēlu diskusiju tematu interneta sociālo tīklu vidē, bet gluži labi iederas tajā žanrā, ko dažreiz mēdz saukt par “virtuves sarunām”.

Sašutums pēc Rietumu signāla

Saprotams, ka cilvēki pēc savas saprašanas aprunā to, par ko ziņo plašsaziņas līdzekļi. Un ja jau “Panorāmas” žurnālists “Prāta vētrai” pirms koncerta sāk uzmākties ar jautājumiem, ko viņi domā par “Pussy Riot”, tad skaidrs, ka tam jābūt kaut kam svarīgam. Savukārt vietējo it kā demokrātijas aizstāvju (“it kā”, jo runa visbiežāk nav par demokrātiju kā tādu, bet iedomātu tās formu) milzīgais satraukums un aizrautība ar šo gadījumu, ceļot to gandrīz vai Brīvības pieminekļa smailē, gan šķiet liekulīgs. Vairāku iemeslu dēļ.

Vispirms jau savdabīgā reakcijas nobīde. Šie cilvēki par politiku tomēr interesējas ikdienā un neiebilst, ka attiecībā uz viņiem tiek lietots apzīmējums “eksperts”. Katrā ziņā pieklātos, ka viņi informāciju iegūst ne tikai no ziņām vai tviterī ieteiktajām tīmekļa saitēm, bet daudziem un dažādiem avotiem.

 

Par pankgrupu pasludinātā sieviešu trijotne pēc ālēšanās baznīcā tika aizturēta jau šā gada 3. martā, un jau tobrīd bija zināms, kāds sods viņām draud. Krievijas mediji par to ziņoja diezgan plaši, bija viedokļi, diskusijas. Bet neatminos, ka Latvijā kāds “eksperts” par to tolaik būtu izrādījis interesi. Kāpēc tā? Ja jau vārda brīvības ideja tik dārga, tracis taču bija jātaisa nekavējoties…

 

Vienkārši tobrīd “Pussy Riot” dedzīga aizstāvēšana vēl nebija kļuvusi par vispasaules liberāļu “modes lietiņu”. Nebija pienācis signāls no Rietumiem, ka te nu tiešām ir tas gadījums, kad vajadzētu sašust.

Tālākā retorika tikai apstiprināja, ka šāds mājiens no Rietumiem tiek gaidīts vismaz kā iedrošinājums, ja ne komanda. Piemēram, Latvijas mūziķi saņēma pārmetumus, ka nav rīkojošies atbilstoši savu Rietumu kolēģu piemēram. Redz, Makartnijs un Madonna protestē, ko jūs nīkuļi vēl gaidāt?

Pēdējā gadu desmitā nav trūcis gadījumu, kad Krievija pret Latviju izturējusies cūcīgi (mēģinot ar dažādām svirām ietekmēt Latvijas politiku, demonizējot 16. marta leģionāru piemiņas dienu utt.), taču parasti tas nav bijis iemesls, lai rīkotu protestus pie Krievijas vēstniecības (kā tas notika “Pussy Riot” atbalstam). Sak, tādu provinciālu iemeslu dēļ jau nav vērts. Vēl vairāk – sākot iedziļināties, varbūt atklātos, ka dažu pašreizējo “Putina režīma” nosodītāju pozīcijas Latvijas integrācijas jautājumos nemaz tik tālas no Krievijas rekomendācijām.

Kombinācija “reliģija+politika”

Pie viena iemesla gribu pakavēties īpaši, jo tas ir svarīgs ne tikai minētā skandāla kontekstā, bet prasa nopietnāku izvērtējumu un reakciju. Citādi sanāk kā bieži piesauktajā teicienā par nespēju ieraudzīt baļķi savā acī, jo jāmeklē un jānosoda skabargas citur. Pat lielākie “Pussy Riot” atbalstītāji nenoliedz, ka video, kurā redzamas sieviešu izdarības Pareizticīgo baznīcas svētvietā, varētu būt reliģiskus cilvēkus aizskarošs. Taču tūlīt pat tiek minēts pretarguments – Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhs esot pārāk liels prezidenta Putina atbalstītājs un aizstāvis, kas nepavisam neatbilst sekulāras valsts principiem. Baznīca Krievijā faktiski esot politizējusies un kļuvusi par tādu kā varas instrumentu. Neapstrīdu, ka tā tas tiešām varētu būt, un reizēm pat izpaužas diezgan komiskā veidā, kā nesen publiskotajā video, kur kādspareizticīgo garīdznieks mēģina noskūpstīt roku prezidentam Putinam, kurš savukārt izmisīgi cenšas no tā izvairīties. Bet tas ir Krievijā! Kāpēc gan Latvijā vajadzētu tik plaši apspriest kaimiņzemes varas un baznīcas attiecības, ja pašu acu priekšā veidojas cita kombinācija, kur reliģiju mēģina izmantot politiskām vajadzībām.

Runa ir par vecticībniekiem, kuru līderi pēdējā pusgada laikā nākuši klajā ar vairākiem politiskiem paziņojumiem, kas stilistiski tikai nedaudz atšķiras no tiem, ko izplata, piemēram, Lindermans, Ždanoka vai Urbanovičs. Saturiski atšķirības faktiski nav. Ja runājam vēl tiešāk –

 

tie ir mēģinājumi noskaņot attiecīgajam reliģijas virzienam piederīgos pret Latvijas valsti, iegalvojot, ka viņiem jājūtas par kaut ko aizvainotiem un apspiestiem.

 

Ņemot vērā vēsturiskos apstākļus, tie ir klaji meli, jo, tieši pateicoties latviešu iecietībai un pretimnākšanai, vecticībnieki te ir varējuši netraucēti darboties gadsimtiem.

Uz referendumu ar Bībeli

Vecticībnieki (oriģinālā – старообрядчество, староверие) ir vecāka pareizticības forma, kuras piekritēji 17. gadsimtā atteicās pieņemt patriarha Nikona reformas, kas tuvinātu to grieķu tradīcijām un attiecīgi mazinātu seno slāvu tradīciju nozīmi. Tam bija dažādi apsvērumi, tostarp ģeopolitiski un ideoloģiskie, kas ļautu Krieviju dēvēt par Bizantijas mantinieci un veidot impēriju. Kā jau jebkura baznīcas reforma, arī šī ir diezgan specifiska, lai izskaidrotu visas nianses, starp biežāk pieminētajām atšķirībām ir pārkrustīšanās ar trīs (pareizticīgie), nevis diviem pirkstiem (vecticībnieki), atšķirīgs ikonu attēlojums, baznīcas dziedājumu tradīcijas un tā tālāk.

Jāņem vērā, ka vecticībniekiem ir dažādi virzieni, kas savā starpā atšķiras. Tomēr attieksme pret tiem, kas atteicās pakļauties reformām, bija diezgan barga. Krievijā viņus nolādēja, pasludināja par “šķeltniekiem” un vajāja. Tikai 20. gadsimtā attieksme mīkstinājās, bet “nolādējums” oficiāli tika atcelts tikai 1971. gadā. Šādos apstākļos daudzi vecticībnieki devās trimdā, un viena no iecienītajām patvēruma vietām bija Latvijas teritorija. Vecticībnieki apmetās gan Žečpospoļitas pakļautībā esošajā Latgalē, gan Kurzemes hercogistē, kur vietējā vara un iedzīvotāji uzņēma viņus viesmīlīgi, ļaujot kopt savas reliģiskās tradīcijas.

Pretimnākošā attieksme saglabājās arī pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas. 1920. gadā notika Latvijas vecticībnieku 1. kongress, kurā izveidoja Latvijas vecticībnieku lietu centrālkomiteju. Vecticībnieki saņēma finansiālu atbalstu no valsts. Pēc 1930. gada tautas skaitīšanas datiem, 45,15% (vairāk nekā 91 tūkstotis) Latvijas krievu iedzīvotāju bija vecticībnieki, un nav liecību, ka viņi būtu darbojušies pret Latvijas Republiku, iesaistījušies pretvalstiskās provokācijās vai apsveikuši okupācijas varu. Padomju laiki veicināja vecticībnieku nošķirtību, un kā svešinieki tika uztverti arī atbraukušie krievi. Profesors Leo Dribins reiz atstāstīja kādu sadzīvisku gadījumu, kad vecticībnieku vidē aprunātas kādas nesenas laulības. “Ar ko tad apprecējās?” “Ar padomju cilvēku.” Protams, vecticībnieku skaits laika gaitā strauji sarucis, bet tā nav Latvijas valsts vai latviešu vaina, bet gan demogrāfiskie un sociālie procesi.

Neilgi pēc referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai Latvijas vecticībnieku Pomoras baznīcas vadība nosūtīja vēstuli Saeimas spīkerei Solvitai Āboltiņai, izsakot pārmetumus “valdības piekoptajai etnopolitikai”, kas “apšauba arī gadsimtiem ilgušās vecticībnieku un latviešu savstarpējo attiecību tradīcijas”. Krievu valodas kā svešvalodas statuss vecticībniekiem esot pazemojošs un traucējot viņiem saglabāt savas tradīcijas. (Vai kāds būtu aizliedzis viņiem baznīcās lietot krievu valodu? Kas par muļķībām?) Vēstulē arī norādīts, ka 18. februāra referendums bijis “protests” pret Latvijas krievu pazemošanu.

Turpinājums. Augustā viens no vecticībnieku līderiem Aleksijs Žilko parakstās un pauž atbalstu “PCTVL” iecerei rīkot referendumu par pilsonības “nulles variantu”. “Šādu svarīgu pasākumu ir jāatbalsta visiem labas gribas cilvēkiem. Kristieši šādā veidā var izpildīt svētā apustuļa Pāvila pamācību: “Palīdziet viens otram un tādā veidā izpildiet Kristus likumu!”,” tā vecticībnieks Žilko (zīmīgi, ka reliģisku argumentāciju referenduma rīkošanai vēlāk sniedza arī “PCTVL” līdere Tatjana Ždanoka).

Var arī nojaust, kur aug kājas šai baznīcas politizācijai. Starp “Saskaņas centra” Saeimas deputātiem ir arī ilggadējais Rēzeknes vecticībnieku kopienas priekšsēdētājs Vladimirs Nikonovs, un jādomā, ka viņa nokļūšana sarakstā nav bijusi nejaušība, bet politiskās aģitācijas rezultāts. Bet izmantot reliģisko piederību propagandas vajadzībām deputātam, kurš parlamentā kopumā ir diezgan neuzkrītošs un kluss, noteikti labi palīdz Nikonovam “piestiprinātā” deputāta palīdze – avīzes “Čas” politikas nodaļas vadītāja Ina Oškaja.

Tikai, lūdzu, nevajag uz vecticībnieku lūgšanu namu sūtīt latviešu “Pussy Riot” vai kādu citu piedauzīgu veidojumu. Bet atstāt notiekošo bez ievērības arī nevajag.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+