Egils Līcītis: Kurš ierēksies kā divkājains lauva? 10
Viņnedēļ Latvijas radiofona studijā viesojās spēcīgi darbināms administratīvais resurss, izprašņājamie premjerministra amata kandidāti Māris Kučinskis un Krišjānis Kariņš. Pēc štata saraksta pirmiem numuriem reiz nu jābūt tik krampīgiem vīriem, balsu pelnītājiem, lai saslēgumā ar radioklausītāju masām miegainie iedzīvotāji, notiesādami no rīta mīksti izvārītās oliņas, justu iedvesmojošu pārliecības spēku par valsts nākotni un tiešajā ēterā dzirdētu, kā Kučinskim un Kariņam brokastīs garšo politiskie konkurenti. Kā, aizsargājot demokrātisko lietu kārtību un vērtības, skaidri un nelokāmi tiek atspēkoti puspatiesību un viltus ziņu plūdi. Vēlētāji sagaida, ka nācijas līderi sevi parāda kā vizionārus, karavadoņus un domātājus kā Mihails Tāls. It sevišķi apstākļos, kad galvu paceļ antisabiedriski elementi, latviešu tautas nodevēji, populisti. Kad valdošās koalīcijas pārstāvjus pie varas tiecas nomainīt Lucifera koordinētas partijas, kuras valsti grib pagrūst Austrumu virzienā zem Āzijas varas, un pat lielburžujs Šlesers, pakāpdamies uz darbaļaužu draugu sociķu kamiešiem, tīko atgriezties pie buldozerēšanas Latvijā.
Tā vietā pie mikrofona ticis esošais Ministru prezidents ļoti kautrīgi centās nodibināt tuvākas attiecības ar latviešu vēlētājiem. Māronkols izklausījās pēc liegumā medībās iegājuša maliķa, kurš ar bisi plecos lavās apkārtskatīdamies un negrib noskrotēt neko lielāku par kanārijputniņu. Ne jau nu lāci vai bifeli bliezīs nost! Saticis mežsargu, taisnosies, ka silā ienācis vien nogriezt kādu sēni vai pēc saujas ogu.
Johaidī, premjers, kam dota vara debesīs, zemes virsū un kurš medī likumīgi piešķirtos meža īpašumos ar licenci apsist populistus un nošaut valsts ienaidniekus! Vismaz priekšvēlēšanu periodā Kučinskim ar vīrestības spēku vajadzēja ierēkties kā divkājainam lauvam – lai teiktajam ir rezonanse un klausītāju namos no rūciena izsit elektrības korķus! No premjera izdevās izspiest tik daudz, ka “Saskaņa” ar jaunu, nepieredzējušu spēku būtu bīstama valsts pārvaldībā. Kamdēļ bīstama, kā sauc “nepieredzējušo spēku” – palika ārpus radioviļņos pārraidītā materiāla. Cilvēkus vismaz varētu uzvedināt uz pārdomām, cik augsts ticamības procents ir tam, ka 50 – 60 gadus veci ilggadēji tīrasiņu putinisti, Maskavas tiltu būvētāji, “Saskaņas” biedru pamatmasa un kursa noteicēji, no kuriem daudziem ir rusifikatoru iedaba un dažiem saknes interfrontē, tā pēkšņi pārvērtušies par jevropiešiem un sociāldemokrātiem!
Labi, premjera publiskām runām arvien ir augsts sausnas saturs un popularitātes konkursos Kučinskis pavājš, slābans konkursants. Bet ko runātīgais kolēģis Kariņš, kura vadītam sarakstam (un Ašerādena vadītai partijai) spilgti jāuzmirdz kā reciklētai organizācijai, nevis vecai mīklai? Krišjānītis pukstēja – mums ir jauni cilvēki, jauna apvienība, kā sabijies, ka kreditori atradīs briselieti un atprasīs vecās “Vienotības” parādus. Kariņš neradīja iespaidu, ka ar atjaunoto partiju politikā ierodas kompetence un zināšanas, spēks un daile. Kur ir pierādījumi, ka valdošajiem spēkiem būs daudz augstāka morāle un stingrāka attieksme pret uzticētajiem pienākumiem nekā iznireļiem?
Cita starpā latviešu dziedātājai Laimai Vaikulei veselu nedēļu jāpacieš zaimi no lielkrievu šovinistiem, zvērojošiem urrāpatriotiem un vienkārši nozombētiem kretīniem, bet no latvisko politiķu nometnes nav atskanējusi ne aizstāvības zilbe, kamēr pretējā pusē noriešanas kampaņā iesaistījušies Krievijas domes smagsvari. Mī un žē, ja “Saskaņas” polittehnologiem būtu iešāvies galvā, ka Nilam vai Vjačeslavam jāpaceļ balss par Laimu – ar to arī būtu beigas tā saukto nacionālo partiju hegemonijai!
Politiķiem jāņem par paraugu garīdznieki, kuri no kanceles šausta partiju alkatību un aicina darboties godprātības nišā. Jau citugad arhibīskaps Vanags pamācīja, ka ir laiks runāt patiesību, nevis politkorektas lietas. Tikām politiskā elite blisina acis, it kā nezinādami, kur tā alkatība dzīvo un kā izskatās.
Te iedegusies kampaņa ar revanšistiem, valsts pamatu ļodzītājiem, putnapiena solītājiem un tamlīdzīgu pasugu priekšvēlēšanu lapseņpūžņa dalībniekiem, kuri visi domā pārliecināt pilsonību, ka spēki pie varas jāpamaina. Ja ar kontrspēkiem apiesies kā vatē tīstāmām jēlām olām, ja laipos uzskatu sadurē ar odu sīkšanu pret tauru skaņām un piedāvājuma priekšnesumā tautai lāpīsies ar ai-lai-lai-lai patrallināšanu, jāšaubās, vai tradicionālās partijas turpmāk politiskajā nozarē gūs lielus panākumus.
