Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. decembris, 2013
Drukāt

Anda Buševica: Bez “Gulbju ezera”
 (2)

Busevica_2

Valstī oficiālās sēras jau bija izsludinātas. Mans pienākums Latvijas Radio ir pēcpusdienas ēteram sagatavot kultūras notikumu afišu, bet kā gan es to būtu varējusi izdarīt?

Redakcijas pastu visu piektdienu bombardēja ātrumā ceptas e-pasta vēstules, sniedzot pretrunīgus jaunumus par repertuāra izmaiņām, kas liecināja par to drudzi, kas valda kultūras institūcijās. Es savukārt jutos kā dakteris, kas vēro pacienta kardiogrammu, cerībā iegūt kādu tālāk pavēstāmu informāciju, un neviļus man bija jādomā par Latvijā dzīvojošo cilvēku sērošanas tradīcijām. Katrai ģimenei, dzimtai, nācijai, valstij tādas ir – vieniem ir īpašās dziesmas, kopā sanākšanas tradīcijas, citi cieņu apliecina klusumā, vēl citi – ar zalves šāvieniem. Bet tajā piektdienas vakarā no kultūras institūcijām pienākušās relīzes liecināja tikai par apjukumu, bez īstas izpratnes, kā tad būtu jārīkojas oficiālu sēru gadījumā.

Varbūt jāsaka – paldies Dievam, ka atjaunotajai Latvijas brīvvalstij bijis maz iemeslu uzzināt, kādi mēs kopā esam sērās? Padomjlaika pieredze te nenoder, sēras bija uzspiestas, un mērķis drīzāk bija emocionālo līdzpārdzīvojumu aizstāt ar neitrālo, pat absurdo – padomjlaika sēru tradīcija ar nebeidzamo baleta “Gulbju ezers” izrādi valsts televīzijā jau sen kļuvusi par ironisku metaforu filmās un teātra izrādēs par šo laiku. Tāpēc, saņemot ziņu par repertuāra izmaiņām no Latvijas Nacionālās operas, pie sevis nosmaidu – vai tiešām “Gulbju ezers”? Taču jūtos mazliet pārsteigta, lasot, ka Opera atcēlusi repertuāra izrādes, Nacionālajā teātrī atcelta vienīgā iespēja noskatīties deju izrādi “Inside”, ko “Spēlmaņu nakts” atzinusi par gada notikumu. Nē, es atbalstu, ka tiek atceltas balles, atcelta pat Spēlmaņu nakts ceremonija, kurā ar sērām nesaderīgas emocijas ir neizbēgamas, bet, arī aizejot uz kino “Splendid Palace”, uzzini, ka pilnīgi viss atcelts, kino ir ciet. Bet kāpēc? Filma par filozofi Hannu Ārenti, kas apraksta ļaunuma iedabu, kura pamatā ir nedomāšana, nespēja redzēt pasauli cilvēciskās likumsakarībās, šajās dienās būtu īsti vietā. Es drīzāk iekšēji solidarizētos ar Liepājas teātra uzdrošināšanos izrādīt “Stavangeru”, izrādi sākot ar klusuma brīdi un piesakot kā manifestu pret vienaldzību, lai gan dienu vēlāk par šo soli teātra direktoram nācās taisnoties.

Rīkojuma atcelt pilnīgi visus publiskos pasākumus nebija, kultūras ministre, kā lasu internetā, ieteikusi “pārskatīt repertuāru”, vairākas publiskas personas runāja par atturēšanos no izklaides, bet visu pārējo jau paveica apjukums un bailes izdarīt ko nepareizi. Ko mēs ieguvām? Izmirušu pilsētu, tukšas ielas. Lai gan vajadzētu taču nākt kopā, runāt un domāt par notikušo, laist savu apmulsumu un līdzpārdzīvojuma sāpes caur mūzikas, kino vai teātra izrāžu vispārinājumu mākslas valodā.

Un te ir kāds paradokss. Mēs, Latvijā dzīvojošie, esam trenēti briesmu brīžiem. Esam stāvējuši kopā atmodas gadu mītiņos, uz barikādēm, lietussargu revolūcijās. Bet šoreiz tās bija nevis spējas reaģēt, bet spējas just – visiem kopā kā sabiedrībai, vienotam veselumam – pārbaudījums.

Latvijas Televīzija sēras interpretēja kā detektīvseriāla nomaiņu pret patriotiska satura raidījumu – lepnums par savu zemi ir pārbaudīta stīga kopības gara uzjundīšanai, taču, manuprāt, šajā gadījumā ne īsti atbil-stoša situācijai. Paldies televīzijām, kas šajās dienās atbrīvoja skatītāju no debilizējošām reklāmas pauzēm.

Un, ja godīgi, arī man nav skaidras atbildes, kā kultūras institūcijām un plašsaziņas līdzekļiem bija jārīkojas šajās dienās. Es tikai zinu, ka bija jārīkojas. Iespējams – jāstrādā ar pilnu jaudu, piedāvājot visu to labāko, spēcīgāko, kas vien ir sastrādāts. Varbūt šis bija īstais brīdis programmu veidotājiem uzņemties personīgu atbildību, tiekot skaidrībā par atšķirību starp “izklaidi” un “kultūru”?

Ja atgriežamies pie sērošanas tradīcijām – senatnē latvieši dziedāja. Bija sava dziesma bērēm, sava – vāķēšanai, sava – pieminot aizgājēju ik rudeni veļu laikā. Man žēl, ka šo tradīciju esam pazaudējuši, vēl vairāk žēl, ka neesam atraduši neko vērtīgāku vietā. Latvijas kā jaunas valsts kolektīvā jūtu dzīve joprojām ir ļoti neattīstīta.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Paldies Andai par šo rakstu. Viela pārdomām.

  2. Papētiet vārdnīcās, vai vārds “dabonams” būtu pielietojams. Kā arī par krievu komponistu M.Musorgski (vai nu pārteikšanās, vai nezināšana iedzēla ausīs)

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+