Māris Antonevičs: Bez iesildīšanās 4
Spēkavīrs Arnolds Švarcenegers pēc savas sportista un kino karjeras baigām nolēma pievērsties politikai un drīz vien tika ievēlēts par Kalifornijas štata gubernatoru (tik labi rīmējas: gubernators – terminators). Tolaik gan ASV, gan ārpus tās pat mēļoja, ka Arnijs varētu kļūt par ASV prezidentu, taču tad vajadzētu mainīt konstitūciju, jo pagaidām tā paredz, ka valsts vadītājam jābūt dzimušam Amerikā, bet Švarcenegera dzimtene ir Austrija. Praktiskajā politikā Švarcenegers tomēr izrādījās mazāk veiksmīgs nekā uz kino ekrāna, lai neteiktu vēl skarbāk. Liela daļa vainas par straujo reitinga kritumu pienākas ekonomiskajai krīzei, kas Kalifornijas štatu skāra diezgan pamatīgi.
Tā vien šķiet, ka Švarcenegera politiskais sapnis ir izsapņots, kamēr Latvijas spēkavīram Raimondam Bergmanim viss tikai priekšā – visticamāk, viņš jau tuvākajā laikā kļūs par aizsardzības ministru. Kandidāta izvēle gan raisījusi plašas diskusijas. Piemēram, Eiroparlamenta deputāts, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Vienotība”) paziņojis, ka R. Bergmanis šajos ģeopolitiskajos apstākļos nav piemērotākais kandidāts aizsardzības ministra amatam. “Jauns politiķis, bez valdības pieredzes. Nav starptautiski un iekšpolitiski zināma personība. Viņš ir zemā militārā pakāpē, un viņa dienests bruņotajos spēkos nav bijis saistīts ar analītisku procesu vai tamlīdzīgi,” ziņu aģentūra LETA citē Pabriku. Šādu attieksmi var dēvēt par augstprātīgu, taču argumenti ir pamatoti. Tā gan nav Bergmaņa vaina – viņš ir nolēmis iet politikā, saņēmis piedāvājumu, kāpēc gan atteikties? Jā, tas noticis strauji, tā teikt, bez iesildīšanās (Bergmanis labi zina, pie kā tas var novest, piemēram, svarcelšanā), taču varbūt citreiz vairs nepiedāvās…
Kritiku vairāk pelnījusi ir Latvijas politiskā sistēma, kas valdības veidošanā ieviesusi kvotu principu (bēgļu jautājumā Latvijas valdība kvotas pagaidām noraida, toties ministriju sadalē bez tām nu nekādi). Proti – koalīcijas partijai ir sava kvota, un tā ir svēta – lai neviens pat nedomā grābstīties gar svešu ministriju. Kad aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis nolēma kandidēt par valsts prezidentu, uzreiz tika paziņots, ka arī viņa ievēlēšanas gadījumā Aizsardzības ministrija palikšot Zaļo un zemnieku savienības rīcībā. Jūs ko, to taču paredz koalīcijas līgums, kāda tur vēl var būt runa! Tad nu ZZS sijā savas rindas – varbūt kādam ir bijis sakars ar armiju, varbūt kāds kaut ko zina par NATO, varbūt kādam ir angļu valodas zināšanas? Kaut ko jau sameklēs. R. Bergmaņa virzītāji norāda, ka viņš no militārām lietām saprotot vairāk nekā, piemēram, Vinets Veldre vai Atis Slakteris, kad viņi savulaik kļuva par aizsardzības ministriem (abi pārstāvēja Tautas partiju). Tā ka nebūšot tik slikti…
Taču jautājums ir: cik ilgi tiks saglabāts šāds kvotu princips? Ir bijuši mēģinājumi par to diskutēt valststiesību speciālistu līmenī, un tie rezultējās piedāvājumā stiprināt Ministru prezidenta lomu. Tas nozīmētu, ka premjers pats aktīvi piedalās valdības veidošanā, nevis tikai pieņem to, ko partijas liek priekšā. Tiesa, ar likuma labojumiem to ir grūti panākt, tas nozīmē politiskās kultūras maiņu. Pagaidām nekas neliecina, ka Latvijā tas varētu notikt.
