Mobilā versija
-0.5°C
Alma, Annemarija
Sestdiena, 25. februāris, 2017
11. jūnijs, 2015
Drukāt

Māris Antonevičs: Bez iesildīšanās (4)

Foto - LETAFoto - LETA

Spēkavīrs Arnolds Švarcenegers pēc savas sportista un kino karjeras baigām nolēma pievērsties politikai un drīz vien tika ievēlēts par Kalifornijas štata gubernatoru (tik labi rīmējas: gubernators – terminators). Tolaik gan ASV, gan ārpus tās pat mēļoja, ka Arnijs varētu kļūt par ASV prezidentu, taču tad vajadzētu mainīt konstitūciju, jo pagaidām tā paredz, ka valsts vadītājam jābūt dzimušam Amerikā, bet Švarcenegera dzimtene ir Austrija. Praktiskajā politikā Švarcenegers tomēr izrādījās mazāk veiksmīgs nekā uz kino ekrāna, lai neteiktu vēl skarbāk. Liela daļa vainas par straujo reitinga kritumu pienākas ekonomiskajai krīzei, kas Kalifornijas štatu skāra diezgan pamatīgi.

Tā vien šķiet, ka Švarcenegera politiskais sapnis ir izsapņots, kamēr Latvijas spēkavīram Raimondam Bergmanim viss tikai priekšā – visticamāk, viņš jau tuvākajā laikā kļūs par aizsardzības ministru. Kandidāta izvēle gan raisījusi plašas diskusijas. Piemēram, Eiroparlamenta deputāts, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Vienotība”) paziņojis, ka R. Bergmanis šajos ģeopolitiskajos apstākļos nav piemērotākais kandidāts aizsardzības ministra amatam. “Jauns­ 
politiķis, bez valdības pieredzes. Nav starptautiski un iekšpolitiski zināma personība. Viņš ir zemā militārā pakāpē, un viņa dienests bruņotajos spēkos nav bijis saistīts ar analītisku procesu vai tamlīdzīgi,” ziņu aģentūra LETA citē Pabriku. Šādu attieksmi var dēvēt par augstprātīgu, taču argumenti ir pamatoti. Tā gan nav Bergmaņa vaina – viņš ir nolēmis iet politikā, saņēmis piedāvājumu, kāpēc gan atteikties? Jā, tas noticis strauji, tā teikt, bez iesildīšanās (Bergmanis labi zina, pie kā tas var novest, piemēram, svarcelšanā), taču varbūt citreiz vairs nepiedāvās…

Kritiku vairāk pelnījusi ir Latvijas politiskā sistēma, kas valdības veidošanā ieviesusi kvotu principu (bēgļu jautājumā Latvijas valdība kvotas pagaidām noraida, toties ministriju sadalē bez tām nu nekādi). Proti – koalīcijas partijai ir sava kvota, un tā ir svēta – lai neviens pat nedomā grābstīties gar svešu ministriju. Kad aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis nolēma kandidēt par valsts prezidentu, uzreiz tika paziņots, ka arī viņa ievēlēšanas gadījumā Aizsardzības ministrija palikšot Zaļo un zemnieku savienības rīcībā. Jūs ko, to taču paredz koalīcijas līgums, kāda tur vēl var būt runa! Tad nu ZZS sijā savas rindas – varbūt kādam ir bijis sakars ar armiju, varbūt kāds kaut ko zina par NATO, varbūt kādam ir angļu valodas zināšanas? Kaut ko jau sameklēs. 
R. Bergmaņa virzītāji norāda, ka viņš no militārām lietām saprotot vairāk nekā, piemēram, Vinets Veldre vai Atis Slakteris, kad viņi savulaik kļuva par aizsardzības ministriem (abi pārstāvēja Tautas partiju). Tā ka nebūšot tik slikti…

Taču jautājums ir: cik ilgi tiks saglabāts šāds kvotu princips? Ir bijuši mēģinājumi par to diskutēt valststiesību speciālistu līmenī, un tie rezultējās piedāvājumā stiprināt Ministru prezidenta lomu. Tas nozīmētu, ka premjers pats aktīvi piedalās valdības veidošanā, nevis tikai pieņem to, ko partijas liek priekšā. Tiesa, ar likuma labojumiem to ir grūti panākt, tas nozīmē politiskās kultūras maiņu. Pagaidām nekas neliecina, ka Latvijā tas varētu notikt.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Latvijā ir polītisks infantīlisms un inteliģentu, gudru
    administratoru deficīts . Driz par ministriem izvēlēsies
    īstus kretīnus. Savā laikā par aizsardzības ministru bija tāds Veldre, laikam vetrinārārsts. Tīri teicama ideja kŗīzes situācijā…

  2. Pat neko nesaprotošam viss izskatās pēc šantāžas.Ja mums nebūs ministrs, aiziesim uz citām trepītēm spēlēties.Un kopš kura laika kara ministru (šķiet, šoreiz visai rezultatīvi) iesaka valsts prezidents?Vai savas pilnvaras viņš ar to paplašina,vai samazina?

  3. Man arī šķiet, ka Bergmanis nav laba izvēle Un tiešām, kā teica Aivars Ozoliņš, tad jau labāk Kārli Seržantu – seržants tomēr, nevis dižkareivis tikai. )

  4. Vai Latvijā netīšām nav ieviesusies partiju diktatūra traģikomiski kariķētā veidā? Tas nekas, ka klauns ar skeletiem – ka tik no pareizās partijas. Tad vēl tā mūžīgā tirgošanās Saeimā – mēs jums, jūs mums. Lapiņš, kā kosmiski vēsturniecisks politologs varētu mēģināt šo visu gudri un bez asarām pakomentēt

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Meteņdienas tirdziņš

Šīs nedēļas nogalē daudzviet tiek svinēti Meteņi un rīkoti Meteņdienas tirdziņi. Meteņi ir seni latviešu pavasara gaidīšanas svētki. Līvu apdzīvotajos novados un Rīgā šie svētki tika saukti par vastlāvjiem. Lietuvieši to sauc par “užgavenes”, igauņi par “vastlapäev”. Krieviem un citām ortodoksās kristietības tautām šie svētki pazīstami kā masļeņica. Citur Eiropā un Amerikā šie svētki sakrīt ar karnevālu laiku un tiek dēvēti par “trekno otrdienu” vai “pankūku dienu”. Tradicionālie svētku ēdieni Meteņos bija cūkas galva un plāceņi. Apaļie plāceņi un pankūkas daudzām tautām ir kā saules simbols, jo šajos svētkos cilvēki sveic sauli pēc ziemas.

Kā jūs rīkotos, ja Latvija piedzīvotu militāru uzbrukumu?
Gunārs Nāgels: Matemātika vai Математика (9)Latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. To pārliecinoši apliecinājām ar referendumu 2012. gadā. Mūsu valodas “izredzēto vietu” apliecina šī gada sākuma ažiotāža
Draugiem Facebook Twitter Google+