Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
16. jūlijs, 2012
Drukāt

Bez saimnieka

maaja_04832

Nomira radiniece, viņai palika māja. Cik ilgi īpašums (pēc īpašnieka nāves) drīkst būt bez saimnieka? Kā mantinieks pieteicos domē, tur man atbildēja: “Kārtojiet dokumentus, kas pierāda radniecību!” Tos visus savācu, dārgi iznāca, bet neko nemantoju, jo atklājās, ka māja kā bezsaimnieka esot pārgājusi valsts īpašumā un valsts ar to varot darīt, ko grib.

Drīz pēc radinieces nāves dome to pārdeva firmai. Kāpēc tad man lika kārtot radniecību pierādošos dokumentus? Cik ilgi māja varēja būt bezsaimnieka īpašums?
 I. Sedliņa Ventspilī

 

Civillikums nosaka: nekustamas bezīpašnieka lietas piekrīt valstij. Ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai tie noteiktajā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies, vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta pieder valstij. Mantu atzīst par bezīpašnieka lietu ar tiesas spriedumu.

Ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, ieceltajam mantiniekam tas jāievēro. Ja tāds termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātajam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā (publikācijā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”) noteiktajam termiņam.

Ja uzaicinājuma nav bijis, mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas (kad miris mantojuma atstājējs), ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā (piemēram, mantinieks dzīvo mantojuma atstājēja mājā un to apsaimnieko), bet pretējā gadījumā – no ziņas saņemšanas laika, ka mantojums atklājies.

Ja tajā laikā, kad aicina mantot, mantojums atrodas aicinātā faktiskā valdījumā vai ja šādu valdījumu viņš iegūst vēlāk, un ja viņš līdz iepriekš minētajiem termiņiem nedod par mantojuma pieņemšanu noteiktu atsauksmi, tad atzīst, ka viņš to pieņēmis.

 

Bet, ja mantot aicinātais, kura faktiskā valdījumā mantojums neatrodas, palaiž garām nolikto termiņu, noteikti neizsakot savu gribu, tad atzīst, ka viņš mantojumu atraidījis.

 

Pēc tam, kad stājies spēkā iestādes lēmums vai tiesas spriedums par mantas atzīšanu par bezīpašnieka (bezmantinieka), atbildīgā iestāde piecu darbdienu laikā par to rakstiski paziņo Valsts ieņēmumu dienestam. Tas notiek, ņemot vērā mantas atrašanās vietu – valstij piekritīgo mantu kopā ar dokumentu, kas apliecina mantas izņemšanu, un apliecinātu lēmuma vai sprieduma kopiju nodod Valsts ieņēmumu dienestam.

Vēstulē minētajā situācijā noteikti varat mēģināt iesniegt tiesā mantojuma prasību. Šādu prasību var celt katrs mantinieks, vienalga, vai viņš manto pēc likuma, testamenta vai līguma un vai viņš prasa visu mantojumu vai tikai tā daļu. Mantojuma prasību var celt pret katru, kas apstrīd prasītāja mantojuma tiesības (vienalga, vai apstrīdētājs valda mantojumu pilnīgi vai pa daļai) un, neraugoties uz to, vai viņš uzskata pats sevi par mantinieku un uzdodas par to vai ne; pret to, kas agrāk valdījis apstrīdamo mantojumu, bet pēc tam ļaunprātīgi no valdījuma atteicies; pret mantojuma parādnieku, kas liedzas maksāt, atsaukdamies uz sava paša tiesībām uz mantojumu.

 

Mantojuma prasības mērķis – atzīt prasītāju vai nu par vienīgo mantinieku vai par līdzmantinieku, un saskaņā ar to izdot viņam ar visiem pieaugumiem vai nu visu atstāto mantojumu, vai viņam pienākošos daļu, vai arī tos mantojuma priekšmetus, kas atrodas atbildētāja valdījumā.

 

Šo prasību var celt gan pret katru trešo personu, gan arī pret līdzmantiniekiem, kas valda mantojumu un neatzīst prasītāja tiesības, bet, ja līdzmantinieks valda tikai savu daļu, kamēr pārējās atrodas trešās personas valdījumā, tad prasību izvirza tikai pret šo personu.

Mantojuma prasība noilgst pēc pieciem gadiem, skaitot no tās dienas, kad radušās tiesības šo prasību celt. 

 

Konsultēja juriste Kristīne Krēsliņa.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+