Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. decembris, 2015
Drukāt

Arnolds Auziņš. Bez sievietēm grūti (5)

bezsievietem

Fragments no romāna

Ir tādi krievu valodas vārdi, kurus latviski pārtulkot grūti. Viens no smagākajiem – “ģedovščina”. Vairākums zina, ko tas nozīmē, bet pārcelt mūsu mēlē nevar. Slāviski skan tā, it kā asinis šķīstu. “Vecajo vara” izklausās pārāk akadēmiski. Ja valodnieki paši uz savas ādas būtu izbaudījuši brutālu apiešanos ar jauniņiem kādā kolektīvā, tad varbūt atrastu trāpīgu apzīmējumu dzimtajā leksikā. Viskrasāk vecāko biedru ņirgāšanās pār zaļknābjiem izpaužas tur, kur vienuviet pret pašu gribu sapulcēti daudzi vīrieši spēka gados, kam nav kur likt enerģiju, – cietumā un armijā.

Tradicionālo iesvētīšanas ceremoniju kareivju kārtā izcieta arī Vilis Skuja.

Pēc pirts jauniesauktie uzvilka formas tērpus un uzreiz pazaudēja individualitāti. Vēl tikai vajadzētu iedot numurus kā ieslodzītajiem.

Pirmo reizi nogaršoja armijas boršču.

– Kāpēc nav obligātā biezputra? – vaicāja Ivans Pokrovskis.

Atbildi neviens nesniedza.

– Es pēc putrām skaitīšu, cik ilgi mums jādien. Jāapēd pavisam viens tūkstotis četri simti un vēl desmit porciju.

Jaunos kareivjus sadalīja četrdesmit cilvēku lielās grupās un ierādīja kazarmās telpas, kur būs jāpavada divi gari gadi. Vienā lielā istabā atradās divdesmit divstāvīgas gultas.

– Kurš gulēs augšā, kurš apakšā? – vaicāja neliela auguma ebreju jauneklis Mihails Ļvovskis. Viņš izskatījās pēc sešpadsmitgadīga puišeļa, kam vēl nedīgst bārda.

Staršina Boriss Kostjukevičs atļāva izlozēt.

– Priekšrocība ir abiem: apakšējiem ērtāk pirmajiem saģērbties, tas sevišķi svarīgi, ja izziņota trauksme, toties augšējiem svaigāks gaiss.

Viņš novēlēja labi atpūsties, lai rītdien sāktu īstu karavīru dzīvi.

Puiši sarullēja papīrīšus. Uz kura uzvilkts krustiņš, tam jāguļ augšā.

– Es naktīs grozos. Varu nokrist un sadauzīties, – Mihails pukstēja. – Kurš ar mieru mainīties ar mani un gulēt augšā?

– Ar vienu noteikumu, – gruzīns Šota Georgadze sacīja. Viņš vienīgais no jaunajiem audzēja ūsas. Lai izskatītos līdzīgs dižajam tautietim, kurš jau vairāk nekā trīsdesmit gadus maisījās pa viņpasauli.

– Kādi noteikumi?

– Tu katru mēnesi man maksāsi nodevas.

– Cik?

– Es neesmu plēsējs. Piecus rubļus.

– Tu esi traks! Es tev došu trīnīti.

– Par trīs rubļiem pats varēsi vakaros rāpot pie griestiem un no rītiem rausties lejā.

Viņi nepaguva vienoties, kad ienāca seržants. Izteikts albīns – tik gaišs, ka šķita bez uzacīm un skropstām.

– Esat visi uz vietas?

– Tieši tā! – Jakovs Andrejevs atbildēja kā pēc reglamenta.

– Nāciet uz sporta laukumu!

– Jāskrien? Jālec? Staršina teica, ka mums tagad pienākoties brīvais laiks, – Vilis neapmierināti burkšķēja.

– Nebūs jāsporto. Jūs svinīgi iesvētīs par īstiem zaldātiem.

Neviens no jaunajiem nezināja, ko šis rituāls nozīmēja. Tikai tad, kad izgāja laukā un viņus no visām pusēm ielenca vismaz simt kareivju, daudzus pārņēma nelaba nojauta. Izmukt vairs nebija iespējams. Otrgadnieki apņēma viņus ciešā lokā. Jauniņos pa vienam vilka priekšā, sita ar dūrēm un spārdīja ar kājām.

Daži neizturēja, lūdzās, lai pasaudzē, citi skaļi bļāva, bet veterāni neņēma vērā ne lūgšanos, ne kliedzienus. Pirms gada viņus tāpat apstrādāja. Neviens neuzdrošinājās steigties cietušajam palīgā, baiļodamies, ka paši dabūs pa mizu.

Vienīgais, kas klusējot izturēja smago pārbaudījumu, bija Pjotrs Zubkovs – fiziski spēcīgs krievs, par ko liecināja atlētiskais augums un uztrenētie muskuļi. Iespējams pat, ka pirms armijas nodarbojies ar boksu vai cilājis svaru stieņus. Pārējie ar skaudību viņu novēroja pirtī. Vilis apbrīnoja Pjotram uz krūtīm uztetovēto kailo sievieti. Viņš pacietīgi saņēma sitienus, pieliecis galvu kā saniknots vērsis, šad tad ieelsās, drīzāk aiz pārsteiguma, nevis sāpēm.

Pārliecinājušies, ka spēka mitriķi tik viegli nepieveiks, cietsirdīgie otrgadnieki metās virsū sīkajam Mihailam Ļvovskim. Viņu klapēja ilgi un metodiski un ne tāpēc, ka Miša pārstāvēja tautību, kuru Mozus četrdesmit gadus vadāja pa tuksnesi, bet sadistiem lielāku baudu sagādāja tieši vārguļi, kurus vieglāk apstrādāt. Miša spārdījās un locījās kā zutis uz karstas pannas, taču viņu turēja stingri ciet un izvairīties no belzieniem neizdevās.

– Izbeidziet! Jūs viņu nositīsiet, – lietuvietis Vitauts Noreiko izsauca uguni uz sevi.

– Aizstāvis atradies! Tu zini, kas draud par mutes palaišanu?

Sitēji pameta Mišu, kas ar saviem spēkiem vairs nespēja piecelties no zemes, un, dūres vicinādami, uzbruka leitim.

Vilis izmisīgi meklēja spraugu, kur ielīst, bet slēptuve neatradās.

Tie, kas jau bija iesvētīti, precīzāk sakot, piekauti, slaucīdami asinis un grīļodamies, stāvēja atstatus, spiesti noskatīties eksekūciju līdz galam, lai, citu nelaimi vērodami, mazāk prātotu par savējo.

Nevienu virsnieku tuvumā nemanīja, neticami, ka viņi nezina par notiekošo, ja reiz neķītrās izdarības atkārtojās gadu no gada.

Kad Vitauts beidza stenēt, pienāca Šotas Georgadzes kārta. Līdz šim sitēji bija zvetējuši klusumā, tagad kāds iedziedājās:

– Daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par mieru mums viens…

– Sper viņam pa pautiem, lai uz visiem laikiem pāriet tieksme jāt mūsu blondīnes! – pamudināja malā stāvētājs, kas vēl taupīja spēkus nākamajam izgājienam.

– Auni jūs esat! Kāpēc ļaujat sevi pazemot? Sitiet pretī! – iesaucās brašs ukraiņu puisis Dmitro Krupko. Īsts skaistulis, meiteņu siržu lauzējs. Kuplie cirtainie mati gan bija nodzīti uz nullīti, bet brūnās acis mirdzēja tikpat neatvairāmi kā agrāk.

– Man nepatīk, ka muša vemj! – gadu nodienējušais seržants hohola vārdos saklausīja bezkaunīgu izaicinājumu. – Panāc priekšā, blusasdesa!

Dmitro neslēpās aiz citu mugurām un negaidīja arī, kamēr viņu ķers satracinātā bara dūres. Viņš gāza pirmais. Precīzs trāpījums pa zodu. Tādu reakciju negaidīja ne seržants, kas nu gulēja garšļaukus, nedz arī pārējie. Naidā sašķobītām sejām viņi atlauza Krupko rokas uz muguras. Lai nevarētu spārdīties ar kājām, divi tās turēja ciet. Vilis laukos pie vectētiņa bija redzējis līdzīgi kaujam cūku – četri vīri turēja katrs pa kājai, piektais ar dūci pie rīkles. Tagad Dmitro vairs nespēja pretoties. Viņam tika vairāk par visiem. Varonīgais ukraiņu jauneklis bija ignorējis nerakstīto likumu – izrādījis pretestību veterāniem. Tas skaitījās smags pārkāpums – tikpat kā svētuma zaimošana.

Vilim vairs nebija, kur sprukt.

“Kaut tikai nesistu pa vēderu! Tā man ir visvārīgākā vieta. Tad ir beigas.”

Veči to nezināja. No sišanas nogurušos nomainīja svaigi spēki.

“Vai mēs pēc gada būsim tādi paši briesmoņi, kas ar jaunajiem apiesies tā, it kā pretī stāvētu ienaidnieki, kas jāiznīcina?” Vilis paguva vēl iedomāties, pirms viņu ķēra smagas dūres.

Viņš iztēlojās sevi par pagrīdnieku, kuru spīdzina gestapovieši. Čekisti neienāca prātā, lai gan tas būtu tuvāk īstenībai. Fašisms vai nacisms šķita kaut kas tāls un nereāls. Bet tie, kas sita, bija viņa vienaudži, mācījušies padomju skolās, teikuši cildenus vārdus par draudzību un mīlestību. No kurienes cietsirdība un tik milzīgs ļaunums?

Vilis sajuta sāļu garšu mutē. Viņš bija iekodis mēlē, lai neizrādītu vājumu un nesāktu skaļi bļaut. Kad dūre trāpīja vēderu, cits varbūt tikai iekunkstētos, bet viņam iekšās viss sagriezās, acīs satumsa un, zaudējis samaņu, saļima. Iekarsis uzbrucējs vēl paguva ar zābaku iebelzt pa galvu, tā sakot, kontroles spēriens, kas skaitījās neatļauts paņēmiens.

– Nu ir sūdi. Viņš vairs nekustas, – kāds izbijies iesaucās.

– Nevar būt! Ar viņu apgājāmies saudzīgi. Tikai paglāstījām.

Pataustīja pulsu. Papliķēja vaigus. Vilis nāca pie sajēgas, pavēra lūpas, gribēja kaut ko teikt, bet pa muti izšāvās asiņainas putas, kā dzerot sarkanu šampanieti.

– Nolādēts! – skanēja sveša balss.

Viņu piecēla kājās. Ķermenis likās bezsatura, it kā kaulu nemaz nebūtu. Tiklīdz palika bez balsta, atkal nošļuka zemē.

– Kā tāds tizlenis spēs nodienēt divus gadus? – tie bija pēdējie vārdi no veterānu puses. Viņi nozuda kā uz burvja mājienu.

Visvairāk cietušie izrādījās trīs – Dmitro, Vitauts un Vilis. Miša pat mēģināja smaidīt, it kā nekas nebūtu noticis. Pjotrs, lai gan kliboja, skaļi lādējās un solījās atriebties. Nežēlīgo sitēju sejas esot iegaumējis. Neesot liela māka visam baram mesties virsū vienam. Lai panākot pretī aci pret aci, tad redzēs, kurš ņems virsroku. Baltkrievam Vasilim bija palaimējies izsprukt cauri sveikā.

– Tu nebūsi karotājs, – komentēja Ivans. – Un vispār tu ņemsi nelabu galu, jo neesi iesvētīts par karavīru.

Ivanu visi iegaumēja pēc visskaļākās kliegšanas ceremonijas laikā.

– Man nemaz tik briesmīgi nesāpēja. Es bļāvu tāpēc, lai mani liktu mierā. Cerēju šos nobaidīt.

– Un līdzēja?

– Vilks viņu zina. Klusēšana viņus varbūt sakaitinātu vēl vairāk. Biju dzirdējis par ģedovščinu armijā, bet, ka būs tik briesmīgi, nudien nevarēju iedomāties.

Kā pēc smagas kaujas, kas zaudēta nevienlīdzīgā cīņā, cits citu pieturēdami, viņi bēdīgi vilkās uz kazarmām.

– Kādi mēs rītdien būsim ierindas mācībā? – Mihails vaidēja.

– Es jūtos tā, it kā man pāri būtu pārvēlies asfalta rullis, – Šota komentēja. – Es rīt visu dienu pavadīšu gultā. Nez vai man vairs varēs būt bērni? Viens vājprātīgais iespēra pa kuli.

– Tad jau labi.

– Kāds labums? Tev traumēta galva.

– Nevajadzēs izsargāties, – Ivans zviedza.

– Ka tikai stāvētu!

– Divus gadus tu par to nevarēsi pārliecināties.

– Kāpēc?

– Tējai ber klāt kaut kādus draņķus, lai mums tā grēka tapa neceltos, – Jakobs visus satrieca.

– No kurienes tu to izrāvi?

– Man viens virsnieks pastāstīja.

– Pa kuru laiku tu paguvi jau ar oficieriem sadraudzēties?

– Vēl pirms armijas.

Sarunas turpinājās guļamistabā.

– Mūsu sarkanais strēlnieks nesaka neko. – Ivans norādīja uz gultu, kurā kā nelaimes čupiņa gulēja Vilis.

Skuja iepazīstoties izlielījās, cik latvieši dūšīgi karotāji bijuši Pirmajā pasaules karā un pilsoņkara frontēs Krievzemes plašumos. Par Lielo Tēvijas karu gan viņš nebilda ne vārda, uzskatot, ka krievu nopelni tur tomēr lielāki.

– Viņa dzīvība karājas mata galā, – sacīja Jakovs Andrejevs. Viņam viena acs bija aizpampusi. – Nez vai nevajadzētu izsaukt ārstu?

– Tev pašam derētu medicīniskā palīdzība.

– Admirālim Nelsonam arī bija tikai viena acs.

– Sākt vajadzēja ar slaveno karavadoni Kutuzovu, – Ivans aizrādīja.

– Šaujot tik un tā kreisā acs jāpiemiedz, – Jakovs turpināja. – Bet es baidos, ka Vilis no rīta būs auksts.

– Kāpēc tieši no rīta?

– Visas lielās kaujas sākas rītausmā.

– Mums tā notika pēcpusdienā.

Vilis, ieņēmis embrija pozu, kā parasti pēc trieciena, pārstāja kunkstēt, klusu, bet pietiekami skaidri sacīja:

– Pēc muldēšanas nāk miršana.

– Loģiski spriež. Būs dzīvotājs, – Ivans secināja.

– Bet kāpēc tu vēmi asinis? – Jakovs gribēja zināt.

– Kāda starpība – citam tek pa degunu, viņam pa muti, – Pjotrs irgojās.

– Veci ievainojumi nāk vaļā, – Vilim runāšana sagādāja grūtības. Viņš nevēlējās atklāt savu vārīgāko ķermeņa daļu, neuzticējās “daudzu tautību bērniem”. Kāds varēja vaļsirdību izmantot nelietīgos nolūkos. Labāk tēlot stiprāku un neizlikt visu uz delnas, lai paliek arī noslēpumi – tie dara mūs pievilcīgākus ne tikai pretējam dzimumam vien.

– Nevēlies aiziet pie ārsta? – Jakovs neatlaidās. – Armijas daļā mediķim noteikti jābūt. Vismaz feldšerim vai sanitāram.

– Es nevaru paiet. Tad kādam mani jānes pičpaunā.

– Atsauksim labo doktoru Aikāsāp uz šejieni.

– Nevajag! Te ir tik daudz pacientu, ka viņš netiks ar visiem galā.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. O.M.© (lit.pseid.) Atbildēt

    ???

    Kas tie par slima latvāņa delīrija murgiem?!
    .
    Cik daudz sliktas “krutkas” ir jāizstrebj un par cik “jūdas grašiem” ir jāpārdodas saviem āmurikāņu & rietumdermoliberastu saimniekiem, lai samurgotu šitādu trešās šķiras rusofobu propagandu? 🙁
    .
    Kauns, auziņ. tev un taviem tuviniekiem / draugiem / paziņām. Ja līdz šim tevi varēja uzskatīt par vismaz puslīdz normālu Cilvēku, tad – nu vairs no tevis ir palicis pāri tikai prasts, pa lēto angažējams “rietumnieciski orientēts” propagandas zombijs. Pretīgi, patiešām, līdz riebumam.
    .
    P.S. Varētu padomāt, ka šitādi post-sovjeti un eks-komunisti kā biedrs auziņš un taml. “politkorekti” glumiķi, kas tagad ir iztaisījies par ahūnajiem “lojālpatrEJotiem” un krievnīdējiem – kā tādi prasti pāķu balagāna ampelmaņi, vēl salīdzinoši nesenajos padomju laikos regulāri nestāvēja rindā, lai pabučotu …(ne jau nu roku) savas darbavietas partorgam?… ;)))

    • tevi galvas dēļ neņēma armijā ??
      .

      • anonīmajam mīkstmiesim Atbildēt

        tevi galvas dēļ vispār nevar uzskatīt par normālu cilvēku? ;)))

        Cita starpā – ja tu, nožēlojamais mīkstmiesi, pats būtu bijis iesaukts un dienējis armijā, tu NEKĀDĀ GADĪJUMĀ neatļautos atbalstīt un pat aizstāvēt tādus slima suņa murgus, kādus gvelž biedrs auziņš.

    • Tie bija visi lamuvārdi, ko esi iemācījies ?

      • > ko?

        Tas bija viss, ko tu, nožēlojamais nīkuli, esi spējīgs izdvest saistībā ar biedra auziņa vājprāta murgiem?

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+