Bez ticības ir smagi dzīvot 0
Izlasot 14. jūnija numurā “spilgto citātu”, kura autore ir Anta Rugāte (“Kāpēc mēs esam tik neiecietīgi, tik naidīgi, tik savtīgi? Mums ir ko mugurā vilkt, mums ir ko ēst, mums ir sava valsts un sava brīvība, (..) mums ir mūsu bērni.
Kā mums vēl pietrūkst?! (..)”,”NRA”), gribas izteikt dažas savas atziņas par šo tēmu. Es domāju, ka tauta ir zaudējusi ticību un bez ticības ir smagi dzīvot. Es te nedomāju reliģiju.
Par Valsts prezidentu ievēlēja cilvēku, kurš pats sevi ieteica šim amatam, kniksējot viņa mantiskajam stāvoklim un apbrīnojot prasmi kļūt par lielākās pensijas saņēmēju. Ko viņš pulcina ap sevi? Kancelejas vadītājs Gundars Daudze ir palicis atmiņā ar savu cinisko atbildi žurnālistiem par nemieriem Vecrīgā (Saeima esot tik vien pie vainas, ka tai esot stikla logi). Jaunais kancelejas vadītāja vietnieks Aleksandrs Bimbirulis ir vecs prezidenta paziņa no Cēsu laikiem… Saeimā vienam partijas biedram sieva dāvina 30 tūkstošus, cits nemaksā nodokļus. Vēl citas partijas biedri cīnās pret valsts valodu. Vai es varu tādiem ticēt? Ministru kabinetā svarīgo “Pasažieru vilciena” iepirkumu salaida grīstē un neviens nav vainīgs. Atkal kolektīvā atbildība… Lauku novados pašvaldības vadītājs ir kungs un pavēlnieks savā teritorijā. Deputāti savā vairākumā ir vietējās skolas skolotāji un domes darbinieki. Nav iemesla viņus neievēlēt, jo viņi ir labi cilvēki. Vaina ir tā, ka domes priekšsēdētājs ir viņu darba devējs un domes sēdēs viņi drīkst pasmieties par šefa jociņiem, bet, ja priekšniekam nav godaprāta, nedrīkst iebilst viņa idejām un lēmumiem… Vai, to redzot, nav jākļūst dusmīgam? Un dusmas jau vieglāk ir izgāzt uz kaimiņu, sievu, bērniem.
