Mobilā versija
Brīdinājums -1.3°C
Alvīne
Sestdiena, 16. decembris, 2017
25. marts, 2017
Drukāt

Bez tiesībām atgriezties dzimtajā mājā (15)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jaunievēlētais biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” (LPRA) priekšsēdis Ivars Kaļķis spilgti atminas to 25. marta dienu pirms 68 gadiem, kad viņu, septiņgadīgo, kopā ar tuviniekiem kā “kulakus” aizveda prom no mājām Vaiņodes pagastā. Rīt Ivars Kaļķis piedalīsies atceres brīdī pie pieminekļa represētajiem Ogrē, jo pēc kājas locītavas operācijas ārsti viņam ļauj uzņemties tikai mērenu slodzi. Tāpēc Rīgā pie Brīvības pieminekļa komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdi vadīs LPRA priekšsēža vietnieks Astrīds Freimanis. Līdz nākamajai represēto pieminēšanas reizei – 14. jūnijam – Ivars Kalķis cer, ka būs jau nolicis malā kruķus un tad LPRA apvienības vārdā pats teiks uzrunu Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

“Tēvs jau atradās cietumā”

Liepājas pusē esošā Kaļķu saimniecība “Silenieku Iņņi” padomju varas ieskatā bija “kulaka saimniecība”. Savulaik tajā apsaimniekoti 70 hektāri, bet padomju gados jau lielākā daļa zemes bija atņemta, sadalīta citiem, pašiem palicis ap 30 ha. “Tēvam 1948. gadā bija uzlikts ļoti liels “kulaku saimniecības nodoklis”, no kura bija varējuši nomaksāt tikai daļu,” atceras I. Kaļķis. Pārējo palika parādā un ne jau iespītēšanās dēļ, bet tāpēc, ka tēvs Eduards pēc tam, kad iespēris zirgs, divus mēnešus slimoja, nevarēja strādāt. “Vecākiem nebūtu bijis tik lielas naudas pat tad, ja tiktu pārdoti visi saimniecības lopi – divas govis, divi zirgi, dažas aitas, pāris cūku. Turklāt viņi man ir stāstījuši, ka lopus tolaik nemaz tā nedrīkstēts pārdot,” stāsta Ivars. Par nodokļa nenomaksāšanu Eduardam Kaļķim 1948. gada oktobrī piespriests gadu ilgs cietumsods.

Kamēr vīrs cietumā, sieva Anna, lai vieglāk tikt galā ar bērniem, no vīramātes pārraudzītajiem “Silenieku Iņņiem” bija pārcēlusies uz savas mātes mājām – “Silenieku Saukantiem”. 25. martā no turienes Annu deportēja kopā ar Ivaru, deviņgadīgo meitu Airu un trīsgadīgo Arnīti. 1948. gada nogalē bija piedzimusi jaunākā atvasīte Irīda. Trīs mēnešus mazā bērna vārda izsūtāmo sarakstā nebija, tāpēc mātei tās pusstundas laikā, kas tika dota līdzņemamo mantu sakravāšanai, bija jāizlemj – ņemt līdzi arī zīdainīti vai atstāt pie vecāsmātes un savas māsas. Irīda palika Latvijā. Un tā Ivars jaunāko māsiņu nākamajos gados redzēja vien Sibīrijā piesūtītajās fotogrāfijās, un sastapa tikai jau pēc atgriešanās no izsūtījuma 1956. gadā.

78 gadus veco Ivara tēvamāti Anlīzi Kaļķi izvedēji savāca no “Silenieku Iņņiem”. Viņa pati nespēja iekāpt kravas mašīnā. Viens izvedējs paņēmis aiz kājām, otrs aiz rokām, un vaidošu iemetuši mašīnā… Anlīze vairs dzimtenē neatgriezās. Viņu pēdējā gaitā izvadīja Omskas apgabala sādžā.

“Otkazaķ!” (“Atteikt!”)

“Mūs aizveda līdz Omskas apgabala Kalačinskas stacijai, pēc tam sadalīja pa rajoniem,” stāsta Ivars. “Nokļuvām klajā stepē tuvu pie Kazahijas robežas. Kolhozu priekšsēdētāji brauca uz sadales vietu izraudzīties strādniekus, un vispirms izvēlējās ģimenes, kur kāds vīrietis vai sešpadsmitgadīgi jaunieši. Mūsu ģimene – māte ar trim bērniem un vecomāti – palika pašam sliktākajam kolhozam un nokļuva Dobrovoļskas sādžā.” Māte kopa teļus, Ivars ar māsu vasarā tos ganīja. Vēl tagad atminas, ka nikno bullēnu, kas bērniem skrēja virsū, sauca par Soloveju. Dobrovoļskas sādžā mājeles tika celtas no ķieģeļiem, kas pagatavoti no mālu un salmu maisījuma un vasarā izkaltēti saulē. Grīdas, lai būtu līdzenas, pārklāja ar zirgu mēsliem. Ziemas bargas – parasti mīnus 25 – 40 grādu aukstums. Kartupeļi, kas glabāti pagultē, sasaluši. Lai bērni naktīs nenosaltu, māte likusi gultās lupatās ietītus sakarsētus ķieģeļus. “Labi, ka tuvinieki no Latvijas mums sūtīja pakas,” atceras I. Kaļķis. “Citādi būtu bijuši badā…”

1949. gada oktobrī Latvijā tēvs atbrīvots no apcietinājuma. Tad 1950. gada vasarā rakstījis vēstules toreizējiem varasvīriem – Augustam Kirhenšteinam, Vilim Lācim, lūdzot, lai viņa ģimenei ļauj atgriezties Latvijā un pamatojot, ka viņš “kulaku sarakstā iekļuvis vien kļūdas dēļ”. Arhīvā šīs vēstules saglabājušās, un redzams, kā pāri lūguma lapai lieliem burtiem uzšņāpts “Otkazaķ” (krievu val. – atteikt). Ivars rāda arhīvā dabūtu vēstules kopiju, kurā tēva lūgumu atbalstot parakstījuši kādi desmit cilvēki un ciema padomes priekšsēdētājs apliecinājis parakstu īstumu. I. Kaļķis spriež: “Cepuri nost, ka viņi uzdrošinājās. Jo tajā 1950. gadā paši būtu varējuši dabūt pa skaustu.” Pirms vairākiem gadiem Ivars Vaiņodes muzejam iedevis šīs vēstules kopiju un atstājis savu pateicību par drosmi to piederīgo radiniekiem, kuri nebaidījušies tēvu atbalstīt.

1951. gadā Eduards Kaļķis brīvprātīgi aizbrauca pie ģimenes uz “specposeļeņije” vietu, un Russkaja Poļana rajona centra skolā strādāja par saimniecības daļas vadītāju. “Tad jau mums sākās labāka dzīve,” atminas Ivars.

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. No manas 3 klases aizveda 12 bērnus. Sākām 21 pabeidzām 7 klasi 9. Man palaimējās ,māti ar 2 bērniem neizsūtīja. Bet nevienu no savas klases skolniekiem neesmu nekad saticis. Bet atminos ,ka 1954.g. atklājās ,ka viena skolas skolniece dzīvo pie vecās mātes un viņu tieši no skolas paņēma un aizsūtīja pie vecākiem uz Kazahstānu. Pēc vecāku nāves viņa atgriezās Latvijā 1959.gadā.

  2. It kā tagad arī nav tāds oats nodoklis, hehehe

  3. Tā būs ar visiem koalīcijas deputātiem un ministriem!!

  4. Izlasīju uzmanīgi.
    Jā, tieši tā viss varēja būt arī no man stāstītā, piedzimu 54. gadā, atgrizušos represētos vēl redzēju.
    Labākais te visā ir:
    “Vēlāk, kad jaunais vīrietis bija jau nolūkojis dzīvesbiedri, uzņēmums tieši kāzu dienā piešķīra dzīvokli.”
    Arī tā tiešām bija!

  5. “1956. gadā Kaļķu ģimene atgriezās Vaiņodē, un vidusskolu Ivars pabeidza jau Latvijā.(..) Viņš studēja Rīgas Politehniskajā institūtā, apgūstot precīzās mehānikas aparātbūvi. (..) Atrada darbu pats – Ogres trikotāžas kombinātā. Vēlāk, kad jaunais vīrietis bija jau nolūkojis dzīvesbiedri, uzņēmums tieši kāzu dienā piešķīra dzīvokli.”
    ==================================================================
    Dzīve “raiba kā dzeņa vēders” – prieks un laime tomēr vairākumā – kā vairākumam jauniešu, kas nesalūza grūtajā 1949.- 1956.g.

  6. God.pilsoni :
    izlasiet Hagas Sauszemes kara kartibas 42.pantu,un talak nakosos pantus,kuri neparprotami apstiprina Latvijas Valsts okupacijas faktu no Launuma Imperijas.Tiem kurus piespieda dienet okupacijas (PSRS) brunotajos spekos ir jaiesniedz kolektiva sudziba Starptautiskajas institucijas pieprasot materialu atlidzibu par vardarbigu piespiesanu dienet okupantu ( PSRS tagad Krievija) armija.Tas skaitas lidz Latvijas Valsts Neatkaribas atjaunosanas bridim.
    Pabojietiet kremla cekista pundura nervus un kremla kasi.

    • izgulies un ej mājās
      Dienestam nebija ne vainas
      Ļaunuma impērija ir tava pašreizējā zeme, kur tev atņēma visu, ko Padomju laikos deva par brīvu
      Par NĪN nemaz nerunājot

  7. Kā tad būs ar okupācijas muzeju krastmalā-Rīgas vadoņi kopā ar prasmīgiem arhitektiem un valdības nespēju neatgriezniski nogremdējuši?

  8. Kad Latvijas varneši atļausies sākt runāt par Nirnbergu II – pagaidām atrunas – vel jāskatās, vēl jādomā, vai vajag, ko teikts … Vietējo tiesiņu t. sauktā reabilitācija jau nav saistoša pēc būtības skatot no starptautiskā ( kaut Hāgas tiesas ) mēroga – tur tā nav atzīta un pasludīnāta par nelikumīgu, it īpaši ja to veikusi cita valsts vel citas valsts teritorijā.
    Pēc esošā iznāk, ka 1940. gada okupācija – pievienošana ir bijusi likumīga un arī līdz ar to viss pārējais – nu nav atcēluma no Hāgas…
    Skumīgi, bet varneši modes skatēs un pie labās rokas sēdina…. Tad prasi ar kādām balsīm vēlēts… arī stostīšanās un ko tur brīnīties par pārējo…
    P.sk. Arī mani vecvecāki izbaudīja lopu vagonu austrumus un es tomēr vēlos tiesu to ”ceļojumu” autoriem… To tiesu papīru kaut domās ierakšu uz viņu kapiem…esiet gandarīti par to.

  9. Vai pasreizeja “zala” valdiba ar Pleskavas desantnieka delinu & NATO ienaidnieku no Puzes bunkura priekgala ari atlausies ierasties pie Brivibas pieminekla komunistiska genocida upuru pieminas diena ?

  10. Neviena tauta nevar pastavet ka viena vienota un briva tauta,ja ta negoda savas tautas varonus un upurus.

  11. Neko nedrikst piedot,neko nedrikst aizmirst,un nekas nav piedots un aizmirsts.Manu tautiesu pelni kvelo mana sirdi.Deokupaciju nekavejoties !

Draugiem Facebook Twitter Google+