Bez trauslās lellītes tēla . Intervija ar Martu Selecku 0
Jau pirms vairākiem gadiem, televīzijā vērojot “Zelta zivtiņas” reklāmas seriālu, Marta Selecka ar savu gaišumu un vieglumu radīja iespaidu, ka viņa ir cilvēks – pavasaris. Tāda pati Marta ir arī dzīvē. Viņa gan nav nākusi pasaulē martā, šūpļa svētkus svin Lāčplēša dienā – 11. novembrī.
Pirms pāris nedēļām LTV kanālā 4. sezonu uzsāka LV jaunatklāšanas raidījums “Te!”.
– Šajā raidījumā mēs tā kā caur rozā brillēm paskatāmies uz Latviju, kultivējot dzimtenes mīlestību sevī un skatītājos. Esmu atklājusi, cik Latvija ir liela. Mums visa kā ir daudz – gan skaistu vietu, gan interesantu cilvēku. Es vienmēr ar lielu prieku atgriežos mājās no ārzemju komandējumiem. Te ir vieta, kur varu runāt savā dzimtajā valodā. Nesaprotu tautiešus, kuri spējīgi aizbraukt un pamest dzimteni uz mūžu, – teic Marta.
Bet tā arī ir māka – parādīt un pastāstīt par svešām zemēm tik aizraujoši, ka gribas aut kājas un doties to redzēt savām acīm. Saku Martai, ka mana meita, skatoties raidījumu ciklu “Ziemeļu puse”, tik ilgi dīca, ka mums jāaizbrauc uz Norvēģiju, ka aizbraucām ar’. Pavaicāju, vai Marta arī sevi pieskaita pie ziemeļzemju cienītājām?
– Es jau biju ziemeļu fane pirms šā raidījuma. Tas tikai vēl piemeta klāt pagalītes. Mans vectēvs Imants Žūriņš bija Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas direktors. Savulaik viņš savas meitas – manu mammu un tanti – sūtīja mācīties uz Tallinas mākslas institūtu. Atceros, viņas savā starpā sarunājās igauniski. Vectēvam vienmēr paticis skandināvu dizains, pelēcīgi atturīgā krāsu gamma, – pastāsta Marta.
Pēc pieciem ziemeļu gadiem raidījuma veidotāji paņēma kursu uz dienvidiem un rietumiem, mērojot seno Dzintara ceļu, tādējādi tapa raidījumu cikls “Dzintara puse”.
– Mēs bijām kādās vienpadsmit valstīs. Šajos braucienos mani patīkami pārsteidza Polija. Agrāk dzīvoju ar stereotipu, ka Polija ir bezgalīgi liela, nekopta un nemīlīga zeme. Taču, iepazīstot to tuvāk, atklāju, ka Polija ir skaista un viesmīlīga, ir vērts pa to paceļot. Man iepatikās arī Indija. Pirms tam es pasmīnēju par tiem, kuri dodas garīgos meklējumos uz šo zemi. Mūsu lidmašīna arī bija pilna ar šādiem meklētājiem. Kāda amerikāniete stāstīja, ka dodas uz Indiju satikt lielo māti. Taču, aizbraucot uz turieni, sapratu, Indijai piemīt tāds īstums, ka pārņem sajūta – esi nonācis pie pirmavota. Dzēru svaigi kaltētu melno tēju, un tā bija garšīgākā tēja, kādu esmu baudījusi. Noteikti vēl gribētu aizbraukt uz Indiju, – savu vēlmi pauž Marta.
Manuprāt, tas ir ikviena žurnālista sapnis – veidot ceļojumu raidījumus vai aprakstus. Kā tad Marta nokļuva pie sirdij tik tīkama darba?
– Es jau studiju laikā biju pastrādājusi televīzijā, gan raidījumā “Bez tabu”, gan “Vides filmu studijā”. Kad piedzima dēls Knuts, sāku apsvērt, ko tālāk darīt. Raisījās vīzijas par ceļojumu raidījumu veidošanu, un tad arī nāca šis lieliskais piedāvājums. Dēlam bija pusotra gada, kad sākās darbs pie “Ziemeļu puses”, – pastāsta Marta.
Pavaicāju, vai mazais Knuts nesāka protestēt, ka mamma tik daudz braukā apkārt un nav viņam līdzās?
– Nav jau tā, ka visu laiku esmu projām. Mēs vienā braucienā uzfilmējam vairākus materiālus. Un Knuts taču nepaliek viens, viņš ir kopā ar savu tēti. Dēlam drīz apritēs septiņi gadi, rudenī būs jāsāk mācīties skolā. Es pati arī mācos, un man tieši pēdējos gados iepaticies to darīt. Studēju Latvijas Universitātes Komunikācijas zinātnes teorijas doktorantūrā. Rakstu disertāciju par TV auditorijām, un nākamgad maijā to vajadzēs aizstāvēt.
Spriežu, ka Martai noteikti līdzās ir stiprs atbalsta plecs, ja reiz viņa netraucēti var rakstīt disertāciju un strādāt darbu, kas saistīts ar tāliem komandējumiem. Marta apstiprina, ka tā tas patiešām ir.
– Uz savu dzīvesdraugu Uģi varu paļauties, jūtu, ka man līdzās ir vīrišķīgs atbalsta plecs. Viņš sirdī ir mākslinieks, kurš apveltīts ar matemātisku domāšanu. Uģis ir uzņēmējs, nodarbojas ar kinotehnikas iznomāšanu. Otrs uzņēmums ir “Mākslas departaments”, ko viņš izveidojis kopā ar mākslinieku Jurģi Krāsonu. Ar Uģi esam kopā jau gadus piecpadsmit, kopš vidusskolas laikiem. Viņš mācījās paralēlklasē. Šīs man ir pirmās attiecības, pirmā mīlestība, viss bija pirmoreiz, – teic Marta.
Nevaru viņai nepavaicāt, kāpēc Uģis Martu vēl nav vedis pie altāra?
– Mēs laikam nokavējām īsto brīdi. Vidusskolas laikā taču nevarējām precēties, bet vēlāk radās jautājums – kāpēc tieši tagad būtu jāprecas? Bērna gaidīšana arī nebija īstais iemesls. Domāju, tas nav nekāds labais stils – precēties gaidību laikā. Tā mēs vēl aizvien nevaram atrast īsto precēšanās iemeslu. Lai gan saprotam, ka kopdzīvi vajadzētu juridiski apstiprināt. Mana darba dzīve ir trauksmaina, bet personiskā rit rimti. Klausoties draudzeņu stāstos, kuros virmo kaislības un emocijas, reizēm iedomājos, varbūt kādu posmu dzīvē esmu palaidusi garām. Taču es neko nevēlētos mainīt, mani apmierina mierīga dzīve bez satricinājumiem un liekām kaislībām. Un es neprātoju, vai tā nešķiet garlaicīga. Ar manu dzīvesstilu un darbu, kurā uzrodas aizvien jauni projekti, rutīna nav iespējama. Man jau nav citas attiecību pieredzes kā vien esošās, – spriež Marta.
Televīzijas skatītāji vairāku gadu garumā, vērojot saskanīgo ekrāna pāri – Martu Selecku un Gustavu Terzenu – paspējuši jau abus izveidot par pāri arī dzīvē. Marta piekrīt, ka tāds uzskats daudziem skatītājiem patiesi radies. Viņiem pašiem gan tik tiešu jautājumu neuzdod, bet kolēģiem to nācies dzirdēt.
– Sākumā mums ar Gustavu ārpus kadra bija grūti sadzīvot. Mēs esam atšķirīgi. Esmu uzaugusi piecu bērnu ģimenē, kas jau ir kā komanda. Gustavs uzaudzis kā vienīgais bērns, un tas ir cits fons. Pagāja pusotra gada, kamēr viens otram pierīvējāmies. Tagad domāju, mums izveidojies labs tandēms. Gustavs ir ekspansīvāks, es tāda mierīgāka. Man vispār ir tāds viegls dzīves uzstādījums, izņemot mācības, pret kurām ir ļoti nopietna attieksme. Savā skolas laikā es vairāk biju pa gaisu un uz mācīšanos visai paslinka, – atzīst Marta.
Un ko dara mūzikas skolā apgūtā flauta? Vai pārklājusies ar putekļu kārtiņu?
– Pateicoties LTV projektam “Lai top!”, es atsāku spēlēt Studentu pūtēju orķestrī, ar kuru piedalījos pagājušās vasaras Dziesmu svētkos. Mani jau aicina, lai turpinu vēl spēlēt, taču patlaban man svarīgākais ir uzrakstīt disertāciju. Laikā, kad rakstīju maģistra darbu, atsāku mājās spēlēt klavieres, lai gan mūzikas skolā man obligātās klavieru stundas nepatika. Iepriekšējos Ziemassvētkos dāvanā saņēmu ģitāru, tagad mācos to spēlēt. Nedomāju, ka kļūšu par superģitāristi, daru to tikai sava prieka pēc. Man patīk mājās rīkot muzicēšanas vakarus, kad kopā ar draudzenēm daudzbalsīgi sadziedamies. Uģis ir klusāks, es vairāk esmu tas publiskais tēls, kas iegriež mūsu sabiedrisko dzīvi. Taču Uģis jau arī nav pilnīgais mājās sēdētājs. Mēs dzīvojam Rīgas centrā, un man patīk pilsētas centra dzīve, ērti apmeklēt teātrus, Operu, akadēmiskās mūzikas koncertus. Brīvdienās mēs ar Uģi un Knutu paceļojam pa Latviju. Nesen bijām aizbraukuši aplūkot Kaives senču ozolu. Mācām dēlam bijību pret dabu, nedarīt tai pāri. Vēroju, kā Knuts pats sev dabā atrod interesantas nodarbes. Piemēram, Beberbeķu dabas parkā pār aizsalušo ezeriņu gandrīz stundu slidinājām čiekurus, – atceras Marta.
Viņa teic, ka pilnībā atbalstot ziemeļnieku uzskatus dzimumu līdztiesību jautājumā.
– Abiem dzimumiem no dabas dotas savas funkcijas, taču ir daudz lietu, kas nav saistītas ar dzimumu. Patīk, ka darbā mani neuztver kā vājo dzimumu, un ceļojumu laikā es pati nesu savas somas. Dzīvē sevi nepozicionēju kā ļoti sievišķīgu. Nākas gan ievērot sabiedrības noteiktās normas, jāatbilst kanoniem, ko dzimums uzliek, un manī jau mājo sievišķība, bet es to īpaši neakcentēju. Nekad neesmu mēģinājusi tēlot trauslo lellīti, – noteic Marta.
