Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: “Krutās Šomases” stils un citi piemēri 16


Dziedātāja Liene Šomase
Dziedātāja Liene Šomase
Foto – Evija Trifanova/LETA

Kāds no anonīmajiem un allaž kritiski noskaņotajiem manu tekstu lasītājiem vienu rakstu nesen komentēja ar sarkastisku piebildi – varbūt Zīle ieteiks recepti tautas garīgās veselības uzlabošanai… Jāteic, šajā gadījumā esmu ar autoru vienisprātis: dažādās demokrātijas brīvības, par kurām ilgi sapņojām, pēc to iegūšanas nav vainagojušajās daudzu cerētajā garīguma uzplaukumā, bet reizumis izpaužas kroplīgi un duļķo sabiedrības apziņu. Tomēr grūti iztēloties vienu pravieti, kura autoritātes apstarotie padomi liktu cilvēkiem nopietni aizdomāties par viņu rīcības izraisīto atbalsi un sasniegtu, piemēram, arī tādus kā Liene Šomase.

Jaunā sieviete, kurai masu saziņas līdzekļi vēlīgi piešķīruši dziedātājas titulu, nupat sociālajos tīklos izplatījusi ar kabatas tālruni filmētu videopadomu laika īsināšanai auto sastrēgumos. Tur sižeta autore izpaužas, dziedādama kopā ar savu mazo meitu, kas mašīnas priekšējā sēdeklī sirsnīgi līksmo nepiesprādzējusies. Māte satiksmes noteikumu smago pārkāpumu ievērojušajiem komentētājiem iesaka neuztraukties, jo viss tiekot kontrolēts. Jācer, attēls patiešām nav tapis kustībā uz ielas un ir filmētājas vīstošās popularitātes elpināšanai domāts. Bet arī tad, ja inscenējums tapis stāvvietā, satriec pieaugušās sievietes bezatbildība, neaizdomājoties par ekrānā redzamā sekām. Ir gana ļaužu, kas jebkura noteikuma neievērošanu uzskata par varoņdarbu arī tad, ja iešana pret straumi apdraud pašus. Sīvajiem nihilistiem šī “videomākslā” tvertā bezatbildības augstā dziesma ir īsta medusmaize un atdarināšanas vērts paraugs, iedrošinot kopēt “krutās Šomases” stilu, reāli riskējot ar savu bērnu dzīvību. Cerams, sižets nevairos satiksmes negadījumu upuru skaitu.

Tiesa, jau iepriekš ar prastu izrunāšanos savu līmeni atklājusī augšminētā dāmiņa ir tikai astotā plāna aktrise uz valstiskās bezatbildības teātra skatuves. Tur galvenās lomas spēlē politiķi. Ne valdībā, ne Saeimā vairs pat nepiemin vajadzību atrast “Liepājas metalurga” satriecošās ķezas vaininiekus. Izkususi arī apņēmība izvērtēt “Citadeles” pārdošanas komandas prasmi. Jā, kabineta darbības sākumā, pieri krunkodams, premjers dusmīgā balsī teica, ka dažs noteikti dabūs trūkties. Bet, apskatījis sagatavotās rīkstes, laikam secināja, ka visiem grēkāžiem nepietiks – pēriens prasās gan Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) par bezjēgā iztērētajiem līdzekļiem vērienīgam e-projektam, gan e-veselības koncepcijas īstenotājiem, starp kuriem atrodami IZM “veiksmīgi” pastrādājušie, gan… Tā ka labāk nemaz nesākt. Čehu rakstnieka Jaroslava Hašeka radītajam krietnā kareivja Šveika tēlam drīz apaļš simts gadu, taču joprojām aktuāls viņa domugrauds: “Ilggadēja dienesta valsts struktūrās noslēpums jāmeklē prasmē izvairīties no atbildības, piedaloties itin visā.” Godīgi runājot, arī sabiedrība nav bijusi pietiekami uzstājīga, atgādinot valdības vadītājam viņa sacīto. Jo aumaļām taču nāk citi notikumi – tagad “oligarhu sarunas”, jauna politiskā spēka dzimšana, Solvitas Āboltiņas nākotnes plāni – un pagātnē izlieto ūdeņu peļķes it kā iztvaiko. Diemžēl to garaiņi, nemanāmi būdami, indē apziņu un šķoba izpratni par atbildības svarīgo lomu sabiedrības garīgajā veselībā.

LA.lv