Egils Līcītis: Bezbaraviku gads jeb Apēst tevi, cūktrifele 1
Latvijas traģēdija ir sausums sēņu laikā, bezbaraviku gads. Sēņu veči nobriduši kirzovikus, nopēdojuši sūnekļus – sils iedevis tukšu kurvīti! Mežā gailenīšu nepietiek pat žiljenam, kur nu vēl biezai zostei. Namamātēm marinēto beku un sālīto krimilžu recepšu grāmatas ķēķī stāv neatvērtas. Izgāzies “Dienas” avīzes fotokonkurss par gada lielāko un apetītlīgāko sēni. Balvai paredzētais plaščis nodots redakcijas arhīvā. Sēņotāju zemē Latvijā dūšīgiem ēdājiem tek siekalas, izsapņojoties, ko gardu saimnieces sagatavotu no meža veltēm pilna groza, bet esam spiesti knapināties, iztikt ar zaļbarību, aknu pastētēm, vēžiem diļļu mērcē, Baltijas laša un Carnikavas nēģa gabaliņiem un medniekdesiņām. Tas ir – augustā ar tikpat kā tukšiem vēderiem.
Piepeši – fantastisks atradums, negaidīts jaunums! Sensācija! Kāds rīdzinieks, juvelieris Jevgēņijs nobraucis uz saviem laukiem Rēzeknes novadā. Izgājis uz lieveņa pīpot. Dieva pirksts, ka pašiverējis ar kāju – kas tas par čokurā sarāvušos bumbuli? Mikologi apstiprinājuši – bija jābūt juveliermeistaram, lai uzietu par zemes pērli un melno dimantu saukto derīgo, ēdamo izrakteni cūktrifeli, un arī Jevgēņija atvestā šmakovka Dabas muzejam garšojusi. Šo dārgbumbuli sver uz aptiekas svariem, jo tas ir zelta cenā. Trifeles vainagojušas Francijas Luiju mielasta galdu un arvien skaitās pie smalkām delikatesēm. Dabas dāvana nepadodas audzēšanai kā siltumnīcas tomāts, sastopama tikai savvaļā ozolu, lazdu birzīs. Restorāni kurā katrā laikā ar mieru maksāt ķepā žūksni naudas par kilo vērtīgo sēņu. Trifeles aug zemzemē, tāpēc atrodamas ar īpaši cujināta suņa ožu, šņakarētāju cūku vai sēņu meklētāja aso nūju. Uz īsto vietu norāda vēl viena pazīme – apkārt riņķojošs mušu mākonis, kas smecerē zemes pērles bagāto muskusa, trūdu, kritušu koku, puvušu lapu neatvairāmo aromu.
Tagad migrante trifele ieperinājusies īstajās mājas, mūsu mežos, kur ozolu un lazdu audžu bez gala.
Finanšu ministrs Jānis Reirs berzē rociņas – trifeļu ražas noņemšana būs ārkārtīgi nozīmīgs, unikāls budžeta ieņēmumu vākšanas postenis. Līdzvērtīgi, kā latvieši jūras dibenā uzdurtos naftas laukam vai ražotu nokijas. Līdz šim nodokļu inspektori ar žirafu gariem kakliem un nodevu piedzinēji ar fīlmaņa brillēm ielūkojās brūkleņotāju, bērzlapju lasītāju, vaivariņu pļāvēju grozos un nesamajos, bet tā tak centu medīšana nepieēdināmā valsts kases vācelē. Tagad vanagacs sēņotājs izrok trifeli, lielā biznesā saņem čaukstošo tūkstošos eiro, un mēs tūlīt – knakt, šņakt un caps! Ar mizojamo nazīti klāt, un balta nauda gāžas iekšā pa Latvijas logiem, durvīm un pat skursteņiem.
Rīgas domes izpilddirektors Juris Radzevičs rāda Ušakova zibenstelegrammu – nevienu savaņģotu cūku nelaist vaļā. Sivēnus no bērna kājas radināt meklēt cūktrifeles!
Pilsētas galva brokastīs Monako bieži pasūta olu kulteni ar rīvētām trifeļu skaidiņām, – stāsta Jurītis, – viņam garšo.
Tagad dibināšot speciālu mācību treniņu centru “Rīgas mežu pārvalde”, kur tīklā notvertās mežacūkas dresēs kārpīties un rakt delikateses sēnītes. Nanotehnologi būvēs arī trifeļu eļļas spiestuvi.
