Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. februāris, 2015
Drukāt

Bezceļa stopētāji

Publicitātes (Jāņa Deinata/Fotocentrs) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata/Fotocentrs) foto

Skats no iestudējuma "Pusslepkava" Dailes teātra Kamerzālē.

Dailes teātra Kamerzāles iestudējums “Pusslepkava” daudzējādi līdzinās ceļojumam ar gadījuma mašīnām, kad ātrums un sasniedzamais mērķis ir nejaušības varā.

Netrūkst žargona, skarbuma, vieglprātības, kas piestāv jauniešu drāmai. Ar izrādi pa ceļam noteikti būs tiem skatītājiem, kam tīkams režisora Regnāra Vai­vara izsmalcinātais kamerstils un cilvēka jūtu neaizsargātības tēma. Savukārt ne pa ceļam tiem, kam nekādā jaunieša garīgais tukšums šķiet dziļi traģisks. Man iejusties izrādē traucēja spēles neobligātums un galvenokārt tas, ka gaidītais dziļumbumbas sprādziens, ko gatavo krievu dramaturga un scenārista Aleksandra Molčanova lugas detonators – dievtiece (saruna ar Dievu) kā ētiskais atskaitījuma punkts – teātrī nesprāgst.

Neraugoties uz nelielo formu, lugas ietilpība ir ievērojama. Sižets par studentu Andreju situācijā, kad jāizšķiras kļūt par pasūtījuma slepkavu vai mirt, uzdod ne tikai sociālus, eksistenciālus, bet arī garīgus jautājumus. Brauciens uz potenciālo nozieguma vietu, tikšanās ar māti, atgriešanās, slepkavības pasūtītāja bojā eja ir konteksts spēcīgām iekšējām pārvērtībām un sarunām ar sevi par likteni un dzīves jēgu. Tāda jaunieša sarunai, kurš ar Dievu patērnieciski ir uz tu: “Tu man, es tev.” Šāda ideja pietuvina drāmu un tajā izlasāmās atsauces uz Dostojevska Raskoļņikova nozieguma anatomiju.

Taču izrāde novirzās no lugā paustajiem dziļākajiem jautājumiem. Persona, kas tekstā aktīvi meklē saikni ar Dievu, izrādes enerģētikā izrādās gļēvs un samierniecisks. Andreja (lomā Kaspars Zāle) dzīves filozofija paliek pusceļā starp stand up komēdiju uzjautrinošo stāstniecības vieglumu un uzpērkoši bērnišķīgo atklātību – esmu likteņa rotaļlieta. Ironijas klātbūtne, manuprāt, ir nepārliecinoša, tā atkāpjas soli sānis un atvieglo idejas pamatbūtību. Jēgas meklējumi atšķirībā no lugas ir pārcelti māņticības līmenī. Andrejs kā lietišķs mūsdienu cilvēks nožēlas filozofisko būtību aizvieto ar darījumu. Atbilde uz viņa jautājumu: “Dievs, vai tu vari palīdzēt” šķiet kā veiksmīgas sakritības. Kaut gan kā lugā, tā izrādē Andrejs nekrīt ceļos Augstākās varas priekšā, atšķirība ir tā, ka dramatiskajā tekstā viņš grib saprast, kāpēc tas nepieciešams, bet izrādē pašpietiekami zina, ka “ne tāpat vien esam nākuši šajā pasaulē”, ka laimīgās beigas ir iepriekš apsolītas. Negribot zemoties garīgi, Andreju pazemo viņa paša ķermenis, atbildīgajā brīdī parādot seksuālu impotenci.

Paspilgtināts ir ne tikai galvenā varoņa lietišķums, visa izrāde risināta racionāli. Ietilpīgu emocionālo līmeni sasniedz tikai dažas ainas, viena no tām – garāmbraucošu mašīnu stopēšana (lielisks gaismu mākslinieka Ronalda Kļaviņa darbs visā izrādē). Andreja un Oksanas (Kaspara Zāles un Initas Dzelmes) paceltie īkšķi un bezmērķības deja ar izaicinājuma pozām un izmisuma pagriezieniem vienaldzīgā Lielceļa priekšā rada metaforu garīgai pašsajūtai, kad ir vienalga, uz kuru pusi braukt, un gandrīz vienalga, vai vispār braukt. Lieliski uzzīmēta situācija apstākļu izsmērētam cilvēkam, kas kļuvis par nospiedumu uz dzīves trases. Cik no tā, ko saprot Andrejs un Oksana, nospēlē aktieri, izrāde atbild pa pusei – atklātības līmenis ir augsts, tomēr intonācija atsvešināta. Režisors, šķiet, līdz galam neuzticas aktieriem, aizvietojot iekšējās atklāsmes ar vizuāliem tēliem (milzīgs saulespuķu lauks, iespaidīga melna siena ar dažiem lodziņiem). Vai varbūt iztrūkst kāda saistviela starp labi sagatavotu lomu un aktieri, ko var nosaukt par personisku mākslinieciskumu. Inita Dzelme Oksanas lomā, spēlējot pamuļķīgu vidējo aritmētisko kopmītņu meiču, taču ne ar ko neatšķiras no daudzkārt redzētām seriāla varonēm. Vīrišķīgās ārējās faktūras īpašnieks Kaspars Zāle darbojas organiski, diemžēl paliek kaut bezgala mīļa, tomēr tikai tipāža čaulas līmenī. Viņa nepārtrauktais lūdzošais tonis un mainīgās divas līdz četras intonācijas, kas atkārtojas, padara tēlu plakanu.

Galvenā atšķirība no lugas ir tā, ka jēgpilnu meklējumu jautājums ir tikai viens starp citiem, nevis izšķirošais jautājums. Regnārs Vai­vars lielāku uzsvaru liek uz mīlestības jūtu stāstu, monologa līnijas savijot romantiskās attiecībās starp Oksanu un Andreju. Visspilgtākā aina un attiecību sāpīgi emocionāls tvērums radīts pirts skatā ar garaiņu un sajūtu mutuļiem, kurā seksuāls kāpums un kritums ir smalki ironisks un aizkustinošs. Atklājot sievietes ķermeņa pārpasaulīgo un seksuālo skaistumu, režisors savā pielūgsmē ir izsmalcināts, taču paliek vienkāršs, pat primitīvs attieksmē pret izrādes kompozīciju. Bez minētajām divām spilgtajām ainām un sīkumsīkās Mammas lomas, ko spoži iezīmē Indra Briķe, plūdumā citu akcentu nav, izrāde atstāta bez fināla. Mērķtiecības iztrūkst arī skrējienam pa īstu trenažieri, līdz K. Zālem aptrūkst elpa, kā arī Pokera tēlam.

Konceptuāli nozīmīgas ir scenogrāfijas zīmes, ko ievelk Aigara Ozoliņa vizuālie kodi. Tie vēsta par nepārkāpjamu nenosakāmas krāsas sienu kā ārējo pasauli un spēcīgu kontrastu – saulespuķu lauku – kaut kam abstraktam, iespējams, jauneklīgā puiša jūtu pasaulei. Izrādē nojaušama tādu sociāli neaizsargātu provinciālu jauniešu aizstāvība, uz kuriem var attiecināt biznesa treneres un lektores Natālijas Greisas likumu “Netīrība un nabadzība izveido cilvēka pieradumu un iepro­grammē neveiksminieka liktenim”, taču racionālā atslēga, kas kā vienīgā turēta režisora rokās, nav atslēgusi visas durvis.

Uzziņa

Iestudējums “Pusslepkava” Dailes teātra Kamerzālē

Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfs: Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece: Anta Priedīte.

Lomās: Kaspars Zāle, Artūrs Dīcis, Inita Dzelme, Indra Briķe.

Nākamās izrādes: 5., 12. martā.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+