Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Evija Trifanova/LETA

Māris Antonevičs: Bezceļš Latvijas laukos 7

“Uzrūguši ceļi” – no žurnālista mutes tas skan tik romantiski un tēlaini, it kā pats Rainis būtu pačukstējis, kā paspilgtināt vienkāršu vakara ziņu sižetu. Realitātē gan nekā romantiska tur nav, jo runa ir par skarbu problēmu, ar kuru gan pavasaros, gan rudeņos nākas sadzīvot daudziem Latvijas lauku iedzīvotājiem.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Nesen lasīju kādu ziņu par to, ka uz viena šāda ceļa dubļos iestrēdzis satiksmes autobuss, kurā bijuši pieci pasažieri. Divi esot nolēmuši tālāk iet kājām, bet trim nācies gaidīt, kad tiks sagādāts kāds cits braucamais. Izlasījis šo ziņu interneta portālā, tikai pēc mirkļa aptvēru, ka tas noticis vien dažus kilometrus no vietas, kur kādreiz atradās mana vectēva mājas. Šajā ziņā gan nekas neesot mainījies, ja salīdzina ar laiku pirms 50–60 gadiem, arī toreiz ceļš pavasaros bijis neizbraucams. Ir vietas, kur modernizācija neienāk, lai gan, iespējams, turīgākie un prātīgākie laucinieki ir iegādājušies atbilstoši aprīkotus bezceļu auto. Ko darīt tiem, kam nav tādas rocības? Nu tā, kā saka, ir viņu problēma…

Tikmēr “Latvijas valsts ceļi” (“LVC”) mierīgi informē, ka laika apstākļu un pavasara šķīdoņa ietekmē ir slēgti vairāki ceļu posmi – Vecumnieku novadā, Krustpils novadā, Dobeles novadā, Balvu novadā… Citur noteikti dažādi ierobežojumi. “Slēgto posmu sakārtošanas darbi un satiksmes atjaunošana būs iespējama tad, kad šie ceļi apžūs,” tā rakstīts paziņojumā “LVC” interneta lapā. Tehniski tas noteikti ir pareizākais risinājums konkrētajā situācijā, tomēr jautājums ir plašāks – par reģionālo attīstību, bet faktiski par valsts nākotni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ceļus dažreiz mēdz salīdzināt ar asinsvadiem, bez kuriem ķermenis (valsts) nav spējīgs izdzīvot. Protams, nav lielas jēgas pievadīt asinis, ja sirds un smadzenes jau mirušas, bet dažus citus orgānus ieplānots tuvākajā laikā transplantēt. Bet tieši te arī parādās politisko lēmumu nozīme, bet vēl vairāk – nākotnes vīzijas nozīme. Dažu Rīgas ekspertu un sevi par progresīviem, tālredzīgiem iecēlušu politiķu aprindās ir populārs radikāls viedoklis, ka šāds ķermenis būtu pēc iespējas ātrāk jābeidz uzturēt pie dzīvības – ko tur mocīties. Visspilgtāk tas parasti izpaužas diskusijās par izglītību, arī par veselības aprūpes sistēmu un tad jau tālāk arī citās jomās. Šie politiķi lepojas ar savu gatavību pieņemt “nepopulārus lēmumus”, lai ietu līdzi laikam, un nicinoši izsakās par tradicionālistiem, kas tik ļoti turoties pie vecā dzīvesveida, ka nodarot tikai sliktu sabiedrībai un tās nākotnei.

Piemēram, īpaši šajā ziņā izcēlusies bijusī “Vienotības” deputāte, tagad viena no “Kustības Par” līderēm Ilze Viņķele, kura atgādina, ka tieši viņa savulaik esot rosinājusi “mobilitātes” jeb “pārcelšanās” pabalstus tiem, kas no lauku reģioniem dosies strādāt uz pilsētām, bet esot kritizēta un izsmieta. Kādā interneta diskusijā Viņķele arī bija izteikusi tādu salīdzinājumu – savulaik viņa esot mācījusies lietot rakstāmmašīnu, taču tagad to neviens vairs neizmanto, jo to diezgan īsā laikā aizstājuši datori. Esot lietas, kas jāatstāj pagātnē. Jādomā, ka tiešākā vai netiešākā (drīzāk) veidā šī ideja tiks iekļauta arī Viņķeles pārstāvētā politiskā spēka pirmsvēlēšanu programmā.

Apmēram tādas pašas prātulas ik pa laikam var izdzirdēt arī no banku eksperta Ģirta Rungaiņa, no bijušā ministra Roberta Ķīļa un vēl citiem. Iespējams, ka šāds viedoklis ir vajadzīgs, lai par šīm tēmām vispār runātu, nevis izliktos, ka problēmas nav vispār, tikai nedaudz jāpagaida, kad beigsies pavasara šļūdonis. Tomēr visu šo teoriju trūkums ir tas, ka tā tas ir vienkārši reālpolitisks konstatējums, nevis vīzija Latvijas reģionu attīstībai. Kaut vai izmantojot to pašu salīdzinājumu ar rakstāmmašīnu un datoru – viņi piedāvā ātri izmest rakstāmmašīnu, bet datoru gan jau kaut kad nākotnē kāds izgudros un izgatavos.

Un tas ir īsts bezceļš! Pat lielāks nekā tie, kurus ikdienā mērojot šobrīd mokās daudzu Latvijas novadu iedzīvotāji.