Bezdarbs – kādam arī laimīgā iespēja 0
Nekas tā nemotivē mainīt savu dzīvi kā pastāvīgs, bet ļoti mazs ienākums – vai nu pabalsts, vai maza darba alga, pārliecinājusies Irēna MATUZE- KARABEŠKO, kas pati divas reizes bijusi bezdarbniece.
Viņa zina, kā tas ir – palikt bez darba, bez iztikas līdzekļiem, turklāt ar mazgadīgiem bērniem pie rokas. Bet viņa arī atzīst, ka bezdarba situācija beidzot devusi laimīgo iespēju pievērsties tam, ko savā dzīvē visvairāk bija vēlējusies.
I. Matuze-Karabeško: – Deviņdesmito gadu beigās paliku viena ar trim bērniem. Vīrs aizgāja, par dzīvokli bija iekrājies vairāk nekā tūkstoš latu liels parāds. Saņēmu paziņojumu – ja tūlīt nenomaksāšu, mūs visus izliks uz ielas, neskatoties uz to, ka biju bezdarbniece un ka manam jaunākajam bērniņam bija tikai astoņi mēneši.
Biju izmisumā, smagā depresijā un šķita, ka es šai pasaulei vairs neesmu vajadzīga. Todien, iekāpusi tramvajā, aiz pārguruma atlaidos sēdeklī. Bet divas sievietes man aiz muguras tik aizrautīgi čaloja par kādu grāmatu – cik tā pozitīva, par pozitīvo domāšanu utt., ka vienā brīdī gribēju apsaukt – beidziet ar to pozitīvo! Viņas apsprieda Luizes Hejas grāmatu „Maini savu dzīvi!”. Centrāltirgus pieturā izkāpu no tramvaja un man priekšā bija grāmatu tirgotava. Uz galda uzreiz ieraudzīju Luizas Hejas izdevuma zilos vākus ar sievietes siluetu.
Grāmatā guvu divas svarīgas atziņas. Pirmā – mēs paši, veicot konkrētas darbības, sasniedzam konkrētu mērķi, tātad nokļūstam situācijā, kurā atrodamies. Manas iepriekšējās darbības bija rezultāts tam, ka biju bez naudas, bez spēka un izmisumā. Manam bijušajam vīram, domāju, nebija vieglāk. Viņš nodarbojās ar biznesu un ne visu varēja stāstīt, bet toreiz to nezināju.
Otra lieta, ko uzzināju no grāmatas, – jebkurā mirklī es varu pieņemt lēmumu un šo situāciju mainīt. Uzvesties, domāt, dzīvot citādi. Izlasot Luizas Hejas grāmatu, sapratu, kas ir pozitīvā domāšana. Tā ir spēja saskatīt pozitīvās iespējas, apzināta pozitīvā ceļa ieraudzīšana un izvēle.
– Izklausās tik vienkārši – grāmata pateica priekšā, ko darīt?
– Kopš bērnības ģimenē visi esam lieli grāmatu lasītāji. Es lasu ļoti ātri, un atpakaļceļā tramvajā galveno jau biju izlasījusi. Pārradusies mājās, jutos kā pārslēgta uz cita viļņa. Man bija enerģija, sakārtoju dzīvokli, no mammas paņēmu bērnus, kurus nebiju redzējusi četras dienas. Nezinu, kas būtu noticis, ja mamma man nebūtu palīdzējusi! Brīnums, un pēc divām nedēļām man piedāvāja darbu tieši tajā skolā, kurā es gribēju strādāt. Arī labu algu, jo esmu laba skolotāja. Vēlāk, strādājot skolā, iesaistoties dažādos projektos, sapratu, ka gribu sasniegt vairāk, nāca apjausma – ja ir zināšanas, man ar tām jādalās. Nevarēju sevī vien noturēt prieku, ka man viss tik ātri izdodas.
Tie, kas mani pazina, bija neizpratnē – kas ar mani noticis, ko esmu atradusi? Jā, es atradu bagātību! Toreiz skolā vadīju projektus, bet tagad vispār esmu brīvā lidojumā! Pašai savs uzņēmums – kaut neliels mācību centrs, bet tas ir apliecinājums varēšanai.
– Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri šodien ir bez darba un jūtas nevajadzīgi un nenovērtēti?
– Mans dēls izmācījās par pavāru, bet kā visiem jauniešiem viņam nav pieredzes un tāpēc nav arī darba. Viņš sameklēja konditorejas fabriku un tagad bez maksas piestrādā, lai iegūtu pieredzi. Mēs ticam, ka reiz dēlam radīsies viņa zelta iespēja, un viņam būs pastāvīgs darbs.
Bet, spriežot pēc Luizes Hejas un citu līdzīgu autoru domām, tā ir paša cilvēka atbildība, ja nokļūstam tādā vai citādā situācijā. Es tam ticu. Tātad, iespējams, cilvēks līdz šim ir gājis pa nepareizo ceļu, un liktenis viņam piespēlē zelta dāvanu – iespēju apdomāties un sākt darīt to, ko patiešām vēlas. Protams, var iebilst, bet kā tad ar iztiku, ir ģimene, bērni, kas viņus pabaros? Bet vai Latvijā kāds nomiris badā? Vai nav izgulējies, palicis bez jumta virs galvas? Esmu pārliecinājusies, ka uz dažām lietām mēs skatāmies pārspīlēti negatīvi.
– Otro reizi par bezdarbnieci kļuvāt, kad devāties līdzi savam vīram uzņēmējam uz Beļģiju…
– Uzskatu, ka bezdarbniekam (es nerunāju par ilgstošajiem bezdarbniekiem), ir iedots brīvais laiks, ko neviens bagātnieks ne par kādu naudu nevar nopirkt. Man tā bija laime, ko izbaudīju pēc 22 skolotājas darbā no zvana līdz zvanam nostrādātajiem gadiem. Izgulējos, sakārtoju māju, nu beidzot varēju bez steigas aprunāties ar meitām un piezvanīt mammai. Varēju vienkārši iziet pastaigāties pa pilsētu, paskatīties uz cilvēkiem, es baudīju šo mirkli. Tieši tad rodas enerģija, kas mudina kaut ko sākt darīt, pat ja tev neviens par to nemaksā.
Sāku rakstīt žurnāliem, arī tagad vadu rubriku par psiholoģiju kādā krievu žurnālā Vācijā. Beidzot sāku darīt to, ko visvairāk vēlējos. Aizgāju arī uz holandiešu valodas kursiem. Toreiz pat nenojautu, ka nākotnē tā būs mana maizīte.
Kad atgriezāmies Latvijā, mani gaidīja šoks – krīzes dēļ skolās bija samazinātas štata vietas. Biju panikā – ko tagad darīšu? Bet vīrs man saka – lietoto mantu veikalā nopirksim galdus un solus. Ieliku sludinājumu, ka mācu holandiešu valodu, arī latviešu valodu, bet vīrs ir izcils angļu valodas pasniedzējs.
Esmu beigusi Mākslas akadēmiju, man ir divas augstākās izglītības (to paguvu, kamēr bērniņus gaidīju – tagad man viņu ir četri), skolā mans priekšmets bija kultūras vēsture un vizuālā māksla, pasniedzu arī kompozīciju un dizaina pamatus, esmu pedagoģijas maģistre. Mani interesē bizness, tāpēc mācu finanšu pamatus un vadu lekciju kursu, kā labi justies ar to, kas cilvēkam ir – pat ar vienu latu. Kā to likt lietā, lai iegūtu vairāk. Daudzas atziņas esmu guvusi no pašas rūgtās pieredzes, stāstu, kā tiku laukā no parādiem un ka esmu uzsākusi savu biznesu. Daudz interesanta nācies dzirdēt, tiekoties ar biznesā veiksmīgiem cilvēkiem, kā arī lasot atbilstošas grāmatas.
Sastopot cilvēkus, kuriem līdzīgi man mainījusies dzīve, jāsecina – tie ir zili brīnumi, kas notiek, ja esi pieņēmis lēmumu, ka vairs neesi neveiksminieks. Viss sāk mainīties! Toreiz, kad man piezvanīja skolas direktore un aicināja strādāt, viņa vēl uzsvēra – mēs ļoti priecāsimies, ja jūs nāksiet pie mums. Jaunatnes teātrī toreiz vēl krievu trupas dažām izrādēm es noformēju skatuvi. Man teica – mēs dzirdējām, ka jūs to ļoti labi darāt. Atnāciet, palīdziet mums! Nu kāpēc tas nenotika agrāk!? Laikam manās smadzenēs viss bija tā nobloķēts, ka neko vairs neredzēju. Iespējams, man bija jānogrimst tik zemu, lai varētu atsperties un sākt visu no jauna.
– Liela sabiedrības daļa iemācījusies iztikt ar niecīgiem sociāliem pabalstiem. Nu ir grūtības šos cilvēkus motivēt mainīt savu dzīvi.
– Nabadzība īstenībā ir baiga slimība, atkarība. Izlasīju kādā grāmatā, ka nekas tā nemotivē mainīt savu dzīvi kā pastāvīgs, bet ļoti mazs ienākums – vai nu pabalsts, vai maza darba samaksa.
Zinu, kaimiņiene man atnesīs maizīti, un es neko nedaru, lai to nopelnītu pati. Zinu, ka kolēģe man var aizdot naudu, un es neko nedaru, lai pati to nopelnītu. Tā ir atkarība. Atkarība arī no negatīvajām emocijām. Tieši tās cilvēks izjūt spēcīgāk nekā pozitīvās. Kuros brīžos mēs dzīvojam? Tad, kad viļņojas emocijas.
Nabadzība dod ļoti daudz negatīvu emociju – tu raudi, žēlojies, vaimanā, visus vaino savās nelaimēs. Esi atkarīgs no tā, ko tev atnesīs – drēbes vai ēdienu, vai vēl ko citu. Tad sāc izvēlēties – šo ņemšu, to ne. Rodas sajūta, ka visi tev ir parādā. Es tam visam izgāju cauri. Man, paldies Dievam, tas izrādījās īsāks periods nekā daudziem citiem, toties viss bija spilgti. Pozitīvajām emocijām nav tik lielas frekvences. Tās ir jāiemācās novērtēt. Novērtēt to, ka esi paēdis, izgulējies, ka jumts virs galvas.
