Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. marts, 2012
Drukāt

Bezdarbs mudina uzņēmējdarbībai


plauma_ilva_misinna_12

Pirms dažiem gadiem mazo skolu slēgšana laukos ne vien smagi un sāpīgi mainīja ierasto dzīves ritmu, bet arī bezdarbnieku sarakstus papildināja ar skolotāju uzvārdiem. Aiz ciparu sausās statistikas reālajā dzīvē bija daudz asaru, izmisuma, jautājumu un klusu cerību.

 

Arī Anda Plauma, palikusi bez ierastajiem direktores ikdienas darbiem Veclaicenes pamatskolā, dažbrīd jutusies kā no dzīves izsvītrota. Kādu brīdi gaidījusi piedāvājumu no citām izglītības iestādēm, jo, protams, spējusi un gribējusi būt noderīga skolēnu audzināšanā. Diemžēl Alūksnes pusē brīva darba vieta nav atradusies.

Esot bezdarbnieces statusā un pat īsti neplānojot nākotni, Anda izmantojusi aģentūras piedāvātos kursus: “Tā es pamazām ieinteresējos par dzīvi arī ārpus pedagoģijas. Man visu mūžu ir bijis vaļasprieks dažādu tekstilmateriālu apdruka, zīmēšana, un iedomājos, ka varētu ar to pamēģināt arī pelnīt.”

Šobrīd Anda sevi sauc par mazo uzņēmēju. Kaut gan peļņas vārds pat domās nav pieminams, darbošanās nav arī mīnusos. Toties dzīvei ir jauns piepildījums. Varētu teikt – pat tāds veiksmīgais variants, kas iepriecina un dod gandarījumu ne tikai pašai, bet arī daudziem citiem. Pati, atskatoties uz vēl neseno un šķietami bezcerīgo pagātni, mazliet pat ar tādu kā izbrīnu secina: “Izrādās, ar rokdarbiem arī var nopelnīt. Pirms nebiju sākusi tirdzniecību, man likās – tā piedāvājuma visur ir tik daudz, kas to visu pērk. Taču pērk.”

 

Darbs ir jāizdomā

Lai nebūtu tikai bezdarbniece, kas saņem pienākošos valsts pabalstu un regulāri atrādās aģentūrā, Anda izmantojusi visus viņai interesējošos kursus: komercdarbībā, projektu rakstīšanā un pat angļu valodā, jo pārrobežu aktīvajā sadarbībā ar igauņiem krieviski neviens vairs nerunā.

Savukārt vasarā būs gads, kopš īstenojies mērķis, uz kuru Anda tiekusies, lai varētu iesaistīties patstāvīgas pašnodarbinātības un komercdarbības uzsākšanai: “Izturēju diezgan nopietnu konkursu, dabūju arī atbalstu. Tādēļ ir prieks, ka nu jau esmu SIA “Andas darbnīca” īpašniece. Skan jauki un daudzsološi, bet īstenībā es visiem pasmaidot saku, ka neviena cita tur nav – tikai es. Taču tas tāpat ir labi – būt reizē priekšniecei, audējai, šuvējai, apkopējai, pārdevējai. Vispār jau ir pilnīgi vienalga, kādā statusā darbojos.

 

Būtiski ir, ka man ir ko darīt, ka citiem patīk mani izstrādājumi un es varu arī kaut ko nopelnīt. Vienīgais, kam vēl pietrūkst naudiņas, ir telpu īre.” Anda joprojām strādā mājās, nelielā istabiņā, bet, darbu apjomam palielinoties, vajadzēs domāt par vietu īstai darbnīcai.

 

Viņa savulaik beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un skolēniem mācījusi zīmēšanu, rokdarbus un mājturību. Brīvajos brīžos mājās arī pati savam priekam daudz ko šuvusi vai audusi. Kad kļuvusi par bezdarbnieci, bijis smagi, tomēr intuitīvi jutusi – jāpaciešas, un kaut kas izdosies.

Vēl Andai bijusi pārliecība, ka dzīvē sarežģītas situācijas nav ilgstošas un agri vai vēlu viss atrisinās: “Tā arī bija. Mācoties bezdarbnieku kursos, sapratu: ja man nav darba, tad ir jāizdomā jauns. Es izdomāju par darbu pārvērst savu vaļasprieku. Šuvu lina maisiņus zāļu tējām, apvalkus aitas vilnas spilveniem, sadarbojos ar Gunitu Virku, veselības saimniecības “Mauriņi” īpašnieci, un arvien vairāk sāku justies vajadzīga. Protams, visu manu produkciju Gunita realizēt nevarēja, tādēļ izšķīros par vēl vienu ārkārtēju, jāatzīst, gan grūtu soli – mēģināju stāvēt tirgū.

Atšķirībā no citiem pārdevējiem nepratu nodibināt kontaktus, tomēr ieguvu arī kaut ko pozitīvu – uzzināju, ko cilvēki vēlas. Tā, piemēram, bija ar priekšautiņu šūšanu. Es darināju tikai pusītes, bet man pavaicāja, kāpēc nav ar augšdaļu. Tā kā pārorientēties manā biznesā ir vienkārši, izpildīju pircēju vēlmi, un patiešām – produkcija atkal bija pieprasīta. Tagad, arī pēc ierosinājuma no malas, šuju ar vilnas kārsumu pildītus automašīnu sēdekļus. Bet galvenais – līdzko ieej apritē un sāc darboties, darbs pats nāk pie tevis. Piemēram, esmu jau iesaistījusies Apes novada projektā “Ideja uz robežas” un vadu aušanas nodarbības,” stāsta nu jau profesionālā rokdarbniece.

Pagājuši nepilni trīs gadi, kopš Anda zaudējusi darbu, un nereti viņai jautājot citi, šobrīd ārpus durvīm izliktie, kas viņai devis spēku.

 

Anda neslēpj, ka sākums bijis graujošs. Tādēļ viņa saprot, ko izjūt tie, kas nevienam vairs nav vajadzīgi, kuri neiet sabiedrībā tikai tādēļ, lai nebūtu jāatklāj savs pašreizējais stāvoklis.

 

“Mani atbalstīja un joprojām palīdz labi draugi, paziņas. Darbojos Opekalna draudzē, vadu aušanas nodarbības Apē,” Anda stāsta, kas palīdzējis noturēties. “Tur esmu sastapusies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kas prot grūtībās nenolaist rokas un veidot skaistumus ikdienai un svētkiem. Mēs protam visu darīt no sirds un ar mīlestību. Arī es esmu pieņēmusi, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek: vienas durvis aizveras, otras atveras, un tagad no pedagoģijas esmu pilnībā pievērsusies saimnieciskajai darbībai.”

 

Viss no lina un vilnas

Anda strādā tikai ar dabiskajiem materiāliem. Izstrādājumu lielākā daļa top no lina un pieprasījums ir. It kā šķiet, ka konkurences arī netrūkst, jo ļoti daudzas rokdarbnieces piedāvā linauduma maisiņus, taču Anda pat tik daudzveidīgā klāstā ir pratusi atrast savu nišu. Te lieti noder viņas zīmētājas talants, jo gan maisiņi, tirgus somas, gan priekšauti, gan sedziņas, spilveni – viss, mobilo telefonu maciņus un itin prāva izmēra mugursomas ieskaitot, ir zīmēts ar tekstilkrāsu dažādās apdrukas tehnikās. Tieši šis savdabīgais akcents Andai nodrošina popularitāti un tagad jau arī atpazīstamību un vietu tirgū:

 

“Kamēr pati nebiju sākusi darināt linu maisiņus un pildīt ar smaržīgiem augiem, sevišķi lavandu, prātoju, nu, kam tādus vajag. Izrādās, vajag. Tagad jau lieku iekšā dažādas zālītes arī prāvāka izmēra spilventiņos. Cilvēki tos pērk un liek skapī starp drēbēm, piekar kaut kur automašīnas salonā, daži liek pat gultā, jo esot mierīgāks miegs, nesāpot galva.

 

Anda savas darbošanās laikā ielāgojusi arī kādu padomu, kas varbūt noder citiem: viens var strādāt, ražot, taču tirgoties vieglāk, sadarbojoties ar citām rokdarbniecēm. Viena tāda labā partnere ir jau pieminētā Gunita Virka, taču pēdējā laikā nopietns un pat tāds kā kooperatīvs izveidojies Apē – “Radošo ideju centrs”, kura dalībnieces pašdarinātas dāvanas piedāvā ar interneta starpniecību.

Vaicāta par nākotnes nodomiem, Anda brīdi padomā: “Kopš juridiski esmu “Andas darbnīcas” īpašniece, man vajadzēs strādāt ar lielākiem apjomiem. To nosaka arī valsts atbalsta noteikumi. Tādēļ jādomā ne tikai par kvantitāti, bet arī par jauniem produktiem. Droši vien drīzumā tās būs sedziņas bērniem ar aitas vilnas pildījumu un dažādi vilnas kārsuma izstrādājumi. Jauki, mīksti, pūkaini un pircēju iecienīti ir no mazgātas vilnas un dzijas austi paklājiņi. Ideju jau netrūkst. Un arī laika netrūkst. Vien jāstrādā, ja jau man paveicies atrast savas dzīves veiksmīgo variantu.”

 

Biznesa formula

Starts

Bezdarbnieka statusa laikā apmeklēti NVA kursi par uzņēmējdarbības pamatiem, projektu vadību un angļu valodas apmācība.

Attīstība

Izstrādāts biznesa projekts NVA programmā komercdarbības uzsākšanai un saņemts atbalsts.

2011. gada jūnijā reģistrēta SIA “Andas darbnīca”.

Iesākta dabisku tekstilmateriālu izstrādājumu ražošana sadzīvei un dāvanām.

Sākta līdzdarbošanās projektā “Ideja uz robežas”, vadot aušanas nodarbības radošo ideju centrā Apē.

Nākotne

SIA “Andas darbnīca” paplašināšana ar jauniem darbiniekiem.

Radošo lietu veikaliņa atvēršana Alūksnē un dažādu amatnieku darbu tirdzniecība.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+