Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. jūlijs, 2014
Drukāt

Bezgalīgais stāsts


Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Pērtiķu planēta”, kā zināms, ir vesels universs – viena no zinātniskās fantastikas sāgām, kas, līdzīgi kā “Zvaigžņu kari”, aizsākusies 60./70. gados un ietver daudz vairāk, nekā tikai pašas filmas.

Labi aprēķinātā sistēmā tajā ietilpinātas gan grāmatas, gan komiksi, gan videospēles, gan televīzijas seriāls un astoņas (!) pilnmetrāžas filmas, no kurām pirmā uz ekrāniem iznāca 1968. gadā. Vēlāk sekojuši filmas turpinājumi, arī “rimeiks” – 2001. gada versija, kuras režisors bija maskarādes, groteskas un fantāzijas meistars Tims Bērtons. Tagad pienākusi kārta “reboot” versijām turpinājumos – šī ir jau otrā no filmām, kas par ierosmes avotu izmanto agrākās filmas, bet sižetu risina atšķirīgi.

“Pērtiķu planēta” ir spilgts antiutopijas žanra paraugs, portretējot planētu nenosakāmā nākotnē, kur cilvēce atkāpusies intelektuāli attīstītāku pērtiķu klana priekšā – antropomorfie pērtiķi paverdzinājuši mēmus cilvēkus, kas regresējuši līdz akmens laikmeta līmenim. Sākotnēji šī sabiedrība nebūt nav tik atšķirīga no cilvēku civilizācijas, pērtiķu sugām iedaloties stingrā kastu sistēmā, kur katrai sugai savs uzdevums sabiedrības pārvaldīšanā. Visās turpmākajās filmās darbības centrā pērtiķu un cilvēku cīņa, cenšoties pakļaut un pārspēt vienam otru nebeidzamā karā, filmu darbībai pārceļoties no citām planētām uz Zemi, aizvien uz jaunu laikposmu nākotnē.

“Pērtiķu planētas atmodas” darbība šoreiz norisinās uz Zemes, pavisam konkrēti – Sanfrancisko. Tā ir postapokaliptiska aina, kurā pēc atomeksperimentiem, kariem, un cilvēku rasi iznīcinošas epidēmijas saujiņa izdzīvojušo cenšas līdzāspastāvēt pērtiķu ciltij; kā nojaušams, šis miers nav ilgs. Neieslīgstot detaļās, filmas lielākais trūkums ir vienas stundas sižeta izstiepšana vairāk kā divu stundu garumā, – kaite, ar pēdējā laikā jo bieži sirgst asa sižeta grāvēji. Bet interesantāk par specefektiem, kuros digitāli radītie pērtiķi šķiet tikpat emocijām bagāti kā cilvēki, kaujas ainām, utt. šķiet uzdot jautājumu, kādēļ gandrīz pusgadsimtu skatītājus fascinē šī antiutopiskā, depresīvā vīzija. Varbūt tādēļ, ka, tāpat kā līdzīgās šāda žanra filmās, stāsts nebūt nav par acīmredzamo, šai gadījumā antropomorfu pērtiķu un cilvēku konfliktu, bet gan alegorija pašas cilvēces ļaunumam, kas neizbēgami ved uz pašiznīcināšanos.

Bet varbūt tas ir klasiskais zinātniskās fantastikas priekšnoteikums – postapokaliptiska situācija, kurā nedaudziem cilvēcību saglabājušajiem ir iespēja demonstrēt savu varonību, cīnoties par pēdējo cerības salmiņu, kas savukārt noved pie pasakas ‘un atdzims Fēnikss no pelniem’ laimīgajām beigām – protams, ja vien nebeidzamajā filmu turpinājumu gūzmā tādas pienāk. Šajā postmodernajā gadījumā gan nevaram būt pārliecināti, vai beigas sagaidīsim, sižetam tiekot otrreizēji izmantotam šķietami nebeidzamā fraktālī, kamēr vien skatītāji pildīs kinozāļu krēslus.

UZZIŅA:


“Pērtiķu planētas atmoda” /”The Dawn of the Planet of the Apes”

Piedzīvojumu filma / zinātniskā fantastika; 2h10min

Rež. Mets Rīvss. Lomās Endijs Serkis, Džeisons Klārks, Gerijs Oldmens, Kerija Rasela.

No 18. VII

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+