Monika Zīle: Globālās bēgļu krīzes bezmiegs nodrošināts 6
Laika gaitā autorību zaudējušais senās Ķīnas filozofa Konfūcija novēlējums ienaidniekam: “Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā!” sen folklorizējies – to nereti dēvē par austrumnieku lāstu un piesauc dzīves posmos, kad saļogās kārtība, kuras iedibināšanai ziedots daudz resursu. Nu, apmēram kā pašreiz Latvijā: globālās bēgļu krīzes radītajam apmulsumam pievienojušies vietējie apstākļi ar pietiekami jaudīgiem nedrošības faktoriem, kas nodrošina stabilu bezmiegu. Iemeslu daudz. Kaut gan minimālajai mēneša algai nākamā gada budžetā piemests desmitnieks, tas aizies no maka nepamanīts, līdzi pieķerdams jaunus vairākus nodokļu celšanas pozīciju izdevumus. Ar vienu sastapsimies janvārī, saņemot komunālo maksājumu rēķinus, kam ciparu jūtami pieaudzēs palielinātais pievienotās vērtības nodoklis (PVN) mājokļa apsaimniekošanas summai. Šā nodokļa paaugstinājums atsauksies uz ļoti plaša sabiedrības slāņa rocību, jo īpaši sāpīgi trāpot tiem, kuri, par spīti visam, centušies atlicināt naudiņu arī garīgajiem produktiem – celsies arī kultūras pasākumu biļešu cenas. Uz šā fona stipri apšaubāmi izklausās valdošo politiķu apgalvojumi, ka nepilniem pieciem tūkstošiem lielo algu saņēmēju piemērotais solidaritātes nodoklis deldēs sociālo neviennozīmību un vairos labklājības gaisotni. Jaunā budžeta ieņēmumu ailēs ir pārāk daudz acīm redzamu aptuvenību pēc principa “cerams, šo summu savākt izdosies”, lai iemigt neļautu bažas par nākotni pēc gada. Jo valdība diemžēl uzvedas kā slikts dārznieks, kurš acīgi meklē cērpamus dzinumus, nedomājot par zemes kopšanu un ražas vairošanu nākamībai.
Ja nu kādam nervu sistēma ir tik stabila, ka bēgļu plūdi un mūsu valstī piekoptā ačgārnā labklājības celšanas politika vēl neizsit no līdzsvara, tā saļodzīšanai savu stipro plecu pieliek Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Ka 2009. gadā noslēgusies un sāpīgi dzimusī administratīvi teritoriālā reforma nebūs pēdējais pantiņš pārmaiņu dziesmā, ierunājās jau ministriju visnotaļ skandalozi vadījušais un pa skuju taku aizgājušā politiskā spēka pārstāvis Edmunds Sprūdžs. Oponenti viņu toreiz veikli apklusināja, pieprasot vispirms izvērtēt novadu izveidošanas rezultātus. Taču Latvijā nav pieņemts analizēt valdības sperto soļu ekonomisko un sociālo pienesumu. Pie mums koalīcijas šķietamas stabilitātes vārdā var nodibināt jaunu ministriju, vēsā mierā to likvidēt, politiskajiem saskaitāmajiem pamainoties, un nevienam prātā nenāk rēķināt, cik šāda manipulācija izmaksājusi un ko vajadzētu no šiem tēriņiem mācīties. Tāpēc lieki kaut ko pārmest VARAM vadītājam Kasparam Gerhardam, kad viņš atkal piedāvā divus administratīvi teritoriālās reformas modeļus, noklusējot nesen ieviestā darbības produktivitāti. Pirms 2009. gada “reģionālās revolūcijas” tās virzītāji īpaši uzsvēra daudzus labumus un vienu jo īpaši – novada administrēšanas izmaksas būs krietni mazākas nekā atsevišķajos pagastos. Bet nodokļu maksātāji pelnījuši zināt, vai vismaz šī prognoze apstiprinājusies. Ir jāpiekrīt jauno robežu zīmētājiem, ka investoriem daudz pievilcīgāks ir liels novads. Taču vēl atmiņā, cik bieži iepriekšējās reformas virzītāji skandēja tādu pašu argumentu. Protams, dzīve pati par sevi ir nepārtrauktu mainību virkne. Tomēr, pirms atkal jestri šķēlēt Latvijas karti, atbildīgi jāizsver, vai tikai novada teritorijas lielums ir galvenais investīciju magnēts un vai tikai tā platība nodrošina ļaudīm dzīves kvalitāti, kura cilvēkam nozīmē arī ticību kaut cik pārredzamas nākotnes stabilitātei.
