Bibliotēka – skatpunkta jautājumi 0
Pēdējā laikā iezīmējusies ne vien aktīvāka diskusija par kultūrpolitiku un tās sabiedriskajām izpausmēm – kvalitatīva kultūras piedāvājuma pieejamību, mākslas un komercijas attieksmēm un kultūras darbinieku darba novērtējumu, bet, kas ne mazāk svarīgi, aktualizējies arī mūžsenais jautājums, kas ir laba literatūra un kā tai sadzīvot ar mūsdienu realitāti, kurā publicēšanās brīvība jaunā kontekstā liek uzdot jautājumu – kā pateikt, kurš ir vai nav [labs] rakstnieks.
Aivars Eipurs rakstā “Ceļš uz nemākslu” gan atgādina, ka diletantisms un centieni to apkarot pastāv jau sen. Diletantiska pašizpausme sākumā var šķist pavisam nekaitīga. Cilvēks uz papīra “izraksta” sevi, kā nu prot. Pēc tam, draugu un paziņu jūsmas iedvesmots, pats samaksā un izdod cietvāku grāmatu. Literatūras periodikā nepublicējas, ar pieredzējušiem literātiem nekonsultējas, prozas, dzejas un dramaturģijas kursus neapmeklē. Arī grāmatas tikpat kā nelasa, lai sevi neatšķaidītu ar vecām asinīm. Ir diezgan viennozīmīgi noraidošs viedoklis par jaunāko prozu un dzeju, kuru visbiežāk pretstata Vācieša un Ziedoņa laikam, lai gan, iedzītam stūrī, dažbrīd pasprūk arī pa kādai karstai, ilgi gruzdējušai frāzei: “Tādas Ziedoņa epifānijas es varētu uzrakstīt desmit dienā.” Tomēr, atšķirot šādi izdotas grāmatas, parasti acīs krīt banāls saturs un trūcīgs izteiksmes līdzekļu arsenāls, kura dēļ klabošas atskaņas un citi vārgulīgi īstenoti formas elementi kļūst par mazāko problēmu.
Citā gaismā tas viss parādās brīdī, kad nepretenciozs rakstītprieks sasniedz pietiekamu pašapziņas līmeni, lai autors ar saviem gara darbiem izietu ārpus sociālo vietņu formāta vai noslēgta draugu loka. Uzkrītošs ir ne tikai šādu censoņu pieaugošais skaits, bet arī arvien jaunu atbalsta platformu parādīšanās, starp kurām īpaši jāizceļ atsevišķu bibliotēku grūti saprotamā nostāja. Vairākās sarunās bibliotekāri noraidījuši jebkādus pārmetumus – sak, mēs tikai informējam, mēs tikai dodam iespēju. Galu galā, cilvēkiem patīkot. Un kurš būšot tas, kurš novilks kvalitātes robežas un uzurpēs tiesības dalīt literatūru labajā un sliktajā. Tomēr, mēģinot iedvest pārliecību, ka rakstniecībā profesionālu kritēriju nav, aina veidojas pavisam kropla. Šādu diletantisma atbalstu var salīdzināt ar slimnīcu, kas ķirurga darbā pieņemtu jebkuru, kas vien apgādājies ar ķirurga apmetni un instrumentiem. Atsauce uz kritēriju neesamību ir pavisam dīvaina – pat ja bibliotekāriem nav pašiem savu profesionālajā pieredzē apgūtu objektīvu kritēriju, tad pavisam noteikti profesionālās pašcieņas jautājumam vajadzētu būt kultūras periodikas un grāmatu recenziju pārzināšanai, kas noteikti nodrošina sākuma kapitālu pirms lēmuma, vai ļaut konkrētajam autoram izmantot bibliotēku par savu pjedestālu. Ja ne citādi, arī iepriekš minētās diletanta pazīmes var noderēt kā orientieri.
Bibliotēkas ir būtisks kultūras pīlārs, kura nozīme Latvijā sniedzas tālu pāri grāmatu izsniegšanas funkcijām.
Skola un bibliotēka daudzviet veido kultūrprocesu centru, tāpēc atsaukšanās uz informēšanas uzdevumu, ignorējot kvalitāti, ir vai nu profesionāla nekompetence, vai tukša atruna, aiz kuras, iespējams, slēpjas pavisam triviāli iemesli. Arī finansējuma trūkums pašlaik neder par argumentu – bibliotēkas Valsts kultūrkapitāla fondā var iesniegt projektus un saņemt finansiālu atbalstu, lai organizētu tikšanās ar rakstniekiem. Lasītāja un rakstnieka attiecībās bibliotēka nereti ir pati galvenā, kas veido rakstniecības apveidus un vaibstus. Atbalsts diletantismam negremdē literatūru, bet izkropļo starpposmā redzamo ainu. Un pavisam noteikti ir vērts pacensties, lai aiz atrunām vīdošie labie nodomi patiesībā neaizsargātu slinku paviršību un lai nenāktos padoties bezizejas apļa skrējienam, vairojot lasītāju apjukumu un pēc tam ar šo pašu apjukumu attaisnojot atbalstu tā cēloņiem.
